— Kas tad nu? — ātri mirkšķinādams acis, puisis nošļupstēja.
— Nekas, nekas, tūlīt pāries, — Nikodēms centās viņu pārliecināt, cieši saņēma Edvardu aiz elkoņa un izveda laukā.
Pa mīksto zāli viņi abi devās uz dārza galu, kur vizēja skaists dīķītis un atradās ar biezām efejām apaugusi koka lapene. Tvardauskim ļoti patika šis vasaras namiņš. Atnācis šurp, viņš atsēdās uz soliņa, kas bija noklāts ar mīkstu audumu, iztaisnoja kājas un klausījās putniņu čivināšanā vai ieslīga pārdomās, meklēdams atbildes problēmām, kas viņu nomocīja.
Tagad problēmu viņš atveda sev līdzi. Tā drebēja kā drudzi un ar muti kampa gaisu.
Zinātnieks uzmanīgi apsēdināja viesi uz sola tā, lai mugura ērti atbalstītos pret lapenes sienu.
— Atvainojiet, — viņš ierunājās, pieliecās pie puiša un ar diviem pirkstiem vispirms pacēla vienu acs plakstiņu, pēc tam otru.
Edvarda acu zīlītes bija tā izpletušās, ka pārklāja gandrīz visu varavīksneni. Pēc Basanaviča teiktā, tā ir zīme, ka serums iedarbojas.
Aplūkojamais puisis nepretojās, bet, Tvardauskim paejot malā, viņš aizvēra acis.
Zinātnieks izvilka no kabatas šļirci, noņēma stikla kupoliņu un ar adatu pabakstīja puiša plecu. Adjunkts sarāvās, bet tūlīt pārstāja drebēt, elpošana izlīdzinājās, bet galva noslīga uz krūtīm, it kā viņš gulētu.
— Edvard, es gribētu tev kaut ko pajautāt, — klusām noteica Tvardauskis. — Būšu pateicīgs, ja tu teiktu taisnību.
Uzrunādams snaudošo cilvēku, zinātnieks sajutās dīvaini. Viņš nebija pārliecināts, vai sagaidīs atbildi. Taču tūlīt noskaidrojās, ka viņš baidās lieki.
— Jā, — dobji, it ka no akas dzelmes, ierunājās puisis.
— Labi, — Nikodēms paskatījās uz speciāli līdzpaņemto uzvelkamo kabatas pulksteni. ("Ne ilgāk kā piecpadsmit minūtes,” brīdināja Basanavičs.) — Labi, — viņš atkārtoja, brīnīdamies par sevi, ka neizjūt pret puisi nekādu līdzjūtību. — Tavs vārds ir Edvards O'Braits.ja?
— Jā.
— Tu esi lietuvietis?
— Jā.
— Tu dienē Britu karaliskās armijas gaisa korpusā?
•*>
— Jā.
— Vai esi pazīstams ar atdzīvinātājiem?
— Nē.
— Vai šeit esi ieradies slepenā uzdevumā?
— Nē.
— Vai tu pildi savus pienākumus tikai kā gaisa spēku kareivis?
— Jā.
— Vai esi agrāk dzirdējis par Milu?
— Nē.
— Vai kāds lika tev izsekot Milu?
— Nē.
Tvardauskis apklusa un norūpējies pakasīja pakausi.
Šķiet, ka ar Milas izsekotājiem šim puisim nav nekāda sakara. Zinātnieks uzreiz sajuta sirdēstus. Noliecies viņš saņēma puiša plaukstas un stipri tās saberzēja.
Edvards sakustējās un dziļi ieelpoja.
Tvardauskis paskatījās uz pulksteni. Pēc trim minūtēm vīrelis pamodīsies.
Zinātnieks pielēca kājās un aizsteidzās uz mājām. Kad viņš atgriezās ar paplāti, uz kuras stāvēja tējkanna un divas krūzītes, Edvards sēdēja pamodies un berzēja acis.
— Atvainojos, — viņš vainīgi noteica. — Es jūtos savādi.
Tvardauskis novietoja paplāti uz galdiņa.
— Lūk, jaunekli, lieliskā, vēsā jasmīnu tēja, — viņš samāksloti priecīgā balsī noteica. — Iemalkojiet un būsiet tik spirgts kā tikko pamodies.
Edvards O'Braits pasmaidīja un sniedzās pēc krūzītes ar tēju.
— Re, kur jūs! — no mājas iznira Mila. Blakus viņai kā uzticams sargs gāja Čārlzs Finlejs, kas beidzot bija izlauzies no ciešajiem Jona Basanaviča žņaugiem. — Edvard, ejam ātrāk, nokavēsim “Parsifālu”!
— Es… es…. — O’Braits sastostījās, bet Nikodēms uzsita viņam pa plecu.
— Ejiet, ejiet, viss kartībā. — Un iesmējās. Smiekli skanēja samāksloti, bet ne Mila, ne Finlejs nepievērsa tam uzmanību.
Tieši tobrīd uz ielas atskanēja karietes signāls.
Mila ieķērās abiem puišiem elkoņos un, priecīgi čalodama, izveda viņus pa vārtiņiem. Edvards tagad izskatījās kā agrāk, pietiekami žirgts, tikai solis nebija tik sparīgs kā jau cilvēkam, kas tikko atmodies no miega. ■,
Nikodēms Tvardauskis paspēra dažus soļus viņiem iepakaļus, pacēla roku un jau gatavojās ko teikt, bet Mila viņu apsteidza.
— Divpadsmitos, tēvoci, divpadsmitos, un ne minūti vēlāk.
Noklaudzēja durtiņas, kariete izspļāva baltus tvaika kamolus,
iečīkstējās un aizdārdēja Zvērnīcas tilta virzienā.
Tvardauskis aizdomājies kādu laiku vēl lūkojās zālē. Pēc tam ieķērās ar abu roku pirkstiem matos un parāva tos tik spēcīgi, ka pirkstos palika daži sirmu matu kušķi.
— Nu, kā? — viņš izdzirdēja alķīmiķa Basanaviča balsi.
Tvardauskis atguvies pacēla galvu un paskatījās uz draugu.
— Vai nu tavu patiesības serumu vēl vajag pilnveidot, vai nu tam vīrelim patiešām nav nekā kopīga ar atdzīvinātājiem, — viņš
noteica bez prieka balsī. — Tad jau nekas cits neatliek, kā skatīties pār plecu un gatavoties nepatīkamiem pārsteigumiem. — Viņš pagrozīja galvu. — Šķiet, ka jaunais Prāgas atdzīvinātāju mestrs ir gudrāks, nekā es domāju.
Abi vīrieši zīmīgi saskatījās. Ja vismaz viens no viņiem būtu atskatījies uz mājas pusi, būtu ieraudzījis pie loga piespiedušos Pjero, kas lūkojās pakaļ karietei. Vispār jau automatoniņu sejās neatspoguļojas jūtas, bet ieskatoties varētu likt galvu ķīlā, ka Pjero sejiņa bija pat sašķobījusies aiz šausmām.
Pēcpusdienas Viļņas debesis ieskāva sārta dūmaka. Kad nolaidās Londonas dirižablis “Orions”, ar kuru ieradās Alianses pārvaldnieks barons Rotšilds, tāpat ari britu un japāņu delegācijas, navigatori atviegloti uzelpoja.
Britu impērijas ārlietu ministrs lords Henrijs Pets-Ficmoriss apmierināts palūkojās uz gaisa kuģu ostā noenkuroto "Svētā Jura zvaigzni", pēc tam britu kareivju un sagaidītāju pavadībā viņš devās uz “Bristoles” viesnīcu. Japāņi apmetās "Sokolovskī”, Alianses pārvaldītājs barons Rotšilds izvēlējās "Eiropas” viesnīcu blakus rātsnamam. Debesis virs Viļņas kļuva tukšas, Navigatoru tornis un Viščigavas gaisa kuģu osta pamira “Parsifāla” gaidās.
Baumas par “Parsifāla” tuvošanos pilsētā izplatījās ātrāk par zibeni. Pat lietutiņš, kas sāka pilināt, nenobaidīja Viļņas iedzīvotājus. Cilvēku pūļi staigāja pa ielām, Lukišķu laukumā grozījās ap Izstādes paviljonu, grūstījās rindās pie uzkodām, neaizmirsdami ik pa reizītei pacelt acis uz debesīm. Visi gaidīja, kad parādīsies slavenais gaisa kuģis.
Ērtais dirižabļu novērošanas paugurs, kas atradās blakus
Viščigavas gaisa kuģu ostai, mudžēja kā skudru pūznis, cilvēki šeit sabrauca tik daudz, ka nebija, kur adatai nokrist, un tikai Vāgnera apdomīgi atsūtītie leģionāri neļāva pūlim sabradāt kādu tūļu vai nostumt to ceļmalas grāvī.
Navigatoru torni pie bezvadnieka dežūrējošais sakarnieks izsteidzās no kabineta, pa galvu, pa kaklu piesteidzās pie navigatora Anatolija Kmitas, kas vadīja maiņu, un nodeva jaunāko pa bezvadnieku saņemto ziņu. Kmits, viens no visvairāk pieredzējušajiem Viļņas navigatoriem, pārlaida acis pāri pastieptajai zīmītei.
— Uzmanību visiem! — viņš nokomandēja. — "Parsifāls” nodeva savas koordinātes. Pēc piecām minūtēm tas parādīsies redzeslokā. — Kmits bija mierīgs kā vienmēr, tikai nedaudz trīcošā balss nodeva, ka viņš ir saspringts.
Sakarnieks tūlīt nodeva ziņu Viščigavas gaisa kuģu ostai. Sagaidījis apstiprinājumu, ka ziņa saņemta, pacēla īkšķi. Maiņas vadītājs noliecās pie milzīgā grozāmā binokļa, kas bija izlīdis laukā pa torņa lūku.