— Redzamība septiņdesmit pieci, gaisa koridors brīvs, — viņš pagriezies ziņoja savējiem. — Nesaprotu, kāpēc tāda kņada, — viņš noteica un atkal noliecās pie binokļa. — Atlido kārtējais gaisa kuģis, nu gan liela nelaime…
Teikumu viņš tā arī nepabeidza. Atgāzies atpakaļ, viņš savieba pieri un atkal pielipa pie binokļa, it kā neticētu savām acīm.
Kad gaisa kuģotāji runā par gaisa kreiseriem vai fregatēm, viņi zina, ka gaisa kuģi nelīdzinās jūrās peldošiem vārda brāļiem kuģiem. Vienkārši nosaukums aizgūts, un viss. Kmits bija pārliecināts, ka "lidojošais cietoksnis” ir Vācijas meistaru uzlabots dirižablis, kas ieguvis jaunu vārdu. Taču navigators maldījās.
Lidojošais cietoksnis bija lidojošais cietoksnis.
Tā četri milzīgie skursteņi spļaudīja baltus dūmus un zaļganas dzirksteles — prometila pārpalikumus. Masīvais korpuss, kas atgādināja kalna kori ar mazītiņiem iluminatoriem, bija noklāts ar melnu tēraudu un izgreznojies ar lielgabaliem kā ezis ar adatām. Lai paceltu tādu milzi, nebūtu pieticis tikai ar tvaika katla jaudu, tāpēc gaisa kuģa sānos un aizmugurē kā jukuši griezās propelleri. Bet virs
tiem karājās… seši… nē, iespējams, astoņi (Kmitam jau sajuka skaitļi) milzīgi pūšļi. Iespaidīgo skatu vainagoja uz priekšu izvirzītais ķeizariskās Vācijas simbola ērgļa knābja formas kapteiņa tiltiņš, virs kura lepni plīvoja dzeltens breitvimpelis ar melnu krustu. Caur milzīgo binokli varēja ieraudzīt uzrakstu "Gott mit uns” — Dievs ar mums.
Viļņas iedzīvotāju mutes kļuva apaļas kā “O” burts, māņticīgākie sāka mest krustus, lai aizdzītu nelabo garu, kas laižas tiem pār galvu.
— Ziņa no “Parsifala”! — iekliedzās sakarnieks.
— Lasi, — aizvien nevarēdams atgūties, Kmits iekliedzās.
“Lidojošais viņa augstības Vācijas ķeizara un Prūsijas karaļa Vilhelma Otrā cietoksnis “Parsifāls” sveicina Alianses brīvpilsētu Viļņu un lūdz atļauju nosēsties," kā zirņus nobēra sakarnieks.
— Kā viņi nolaidīsies? — Un Kmits jautājumam pievienoja treknu vārdiņu. — Viņi mums sašķaidīs visu Viščigavu. — Vēl viens trekns vārdiņš, vēl treknāks par pirmo.
“Tā kā jūsu gaisa kuģu osta mums ir par mazu, mēs nosēsties neplānojam," paziņoja "Parsifāls”. "Mēs izlaidīsim delegāciju, kas ieradusies uz Galotņu tikšanos, un atkal pacelsimies gaisā. Lūdzam torni piešķirt gaisa koridoru un paziņot nosēšanās koordinātes.”
Navigatoru tornis sāka raidīt daudzkrāsainas gaismas komandas, “Parsifāls" atbildēja, un pēc neilga laika milzīgais lidojošais cietoksnis apstājās virs Viščigavas. Kmits domās pateicās Mērķa padomniekam par apdomību, ka visa gaisa telpa virs Viļņas bija atbrīvota.
Uz paugura blakus Viščigavai spiedza bērni, sievietes graciozi ģība, vīri drebošām rokām tina papirosus, skatīdamies uz monstru, kas karājās virs galvām, bet neviens projām negāja. Ziņkārība bija stiprāka par bailēm.
“Parsifāla” apakšā atvērās lūkas, un spēcīgas mehāniskas vītnes izstūma divas slēgtas platformas, kuras noturēja iespaidīgi resnas ķēdes. Gandrīz sasniegušas zemi, platformas apstājās, atvērās to durvis, un šņākdamas izlīda kāpnes. Pa tām pirmie nokāpa plecīgi brašuļi uniformās, bet tad jau parādījās uz Galotņu tikšanos ieradusies vāciešu delegācija un galvenā tās persona — Prūsijas kara
ministrs Karls fon Einems. Ministrs nokāpa uz zemes un nesteigdamies palūkojās apkārt, it kā vēlēdamies paskatīties, kādu iespaidu atstājis “Parsifāls". Pie atbraucējiem jau steidzās klāt sagaidošās personas un par viesu drošību atbildīgais leģionāru pulks.
Kāpnes atkal sabīdījās platformās, un tās pamazām tika ievilktas iekšā lidojošajā cietoksni. Gaismas signāliem sašaudoties ar Navigatoru torni, “Parsifāls'’, laizdams dūmu mākoņus, pacēlās gaisā un apstājās nedaudz tālāk no Viščigavas ostas, Viļņas nomalē.
Cilvēki uz paugura un uz ielām sāka izklīst — vieni devās uz kafejnīcām un krogiem, plānodami apspriest redzēto brīnumu, citi aizsoļoja uz Bernardlnu dārzu, trešie, gaidīdami vakara izklaides, ielenca tirgotājus, kas piedāvāja ar garšvielām bagātinātu karstvīnu un uzkodas.
Viļņas legāts Antans Sudrabs pagrozīja kaklu, kuru spieda šaura apkakle, un neapmierināts paraustīja smokinga, kurā lika iestlvēties rātsnama ceremonijmeistars, piedurkņu galus. Pārliecinājies, ka "Parsifāls’ nolaidies un atkal laimīgi pacēlies, nepārvērsdams pilsētu gruvešos, un ka leģionāri karstākajos pilsētas punktos uzcēluši pārvietojamus posteņus, kas apgādāti ar bezvadniekiem, legāts devās uz tuvāko posteni, kas bija ierīkots blakus Universitātes domīnijai, “Baltā Štrāļa'’ kafejnīcā Pils ielā. Šis iestādes īpašnieki ne tikai nepretojās, ka te saimniekotu leģionāri, bet pat priecājās par papildu aizsardzību, jo publiskās izpriecas pilsētā nereti beidzās ar kautiņiem un skatlogu stiklu dauzīšanu. Antans Sudrabs ļāva, lai pūlis viņu nes. Tas steidzās uz itāļu cirkus meistara Truci trupas uzstāšanos, kur skatītājus gaidīja uguns rijēji, jātnieki, akrobāti un pat pusplika sieviete senjora Kezi, kas cilāja hanteles un vīriešus. Tēlojumam pēc neilga laika bija jāsākas Katedrāles laukumā. Galu galā, šā ne tā atbrīvojies no pūļa žņaugiem, Sudrabs iegāja jaukajā “Baltā Štrāļa" kafejnīcā, sveicinoties pamāja kasierei un paskatījās uz novietotajiem galdiņiem, kas atradās aiz garās letes, kura bija nokrauta ar Štrāļa tortēm.
Šeit dežūrējošais seržants un sakarnieks bija apsēdušies pie nomaļāka galdiņa pie aizmugurējās sienas, ieraudzījuši vadoni, viņi
pielēca kājās un parādīja godu. Sudrabs nevērīgi pamāja ar roku un apsēdās blakus. Pēc acumirkļa pie viņa jau pienāca apkalpotājs.
— Kungs, vai kaut ko vēlēsieties?
— Nē, neko… — Sudrabs ierunājās, bet pēc tam pārdomāja.
— Divkāršu viskiju. Tīru, bez ledus, — viņš palūdza. Nosprieda nedaudz atslābināties pirms Galotņu tikšanās dalībnieku balles rātsnamā, kur viņu gaidīs garlaicīgu personu garlaicīgas sarunas.
Pēc dažiem mirkļiem apkalpotājs novietoja uz galdiņa glāzi ar pasūtīto dzērienu. Kafejnīcu un krogu īpašnieki zināja vienu zelta likumu —jo ātrāk apkalposi leģiona vīrus, jo ātrāk viņi nāks palīgā, kad būs nepieciešams.
— Jūs lieliski izskatāties, legāt, — aplūkojis Sudraba apģērbu, uzslavēja dežūrējošais seržants. Viņš knapi noturējās nepasmaidot.
— Vēl viens vārds, un pēc svētkiem varēsi baudīt dzīvi, trīs dienas tīrot karcerus, — bez dusmām norūca Sudrabs un iemalkoja viskiju. — Nu, kādi jaunumi? — viņš piemetināja. — Ko esmu palaidis garām?
Smaids no seržanta sejas nekavējoties izgaisa.
— “Parsifāls" laimīgi nolaidies un atkal pacēlies gaisā, — viņš raportēja. — Vāciešu delegācija jau izmitinājusies viesnīcā, pilsētnieki atgriežas no Viščigavas gaisa kuģu ostas, tramvaji ir pilni ar cilvēkiem, bet mūsējie kontrolē situāciju. Postenis uz Zaļā tilta informēja, ka pagaidām tur ir mierīgi.
— Tikko saņēmu ziņu no posteņa pie Katedrāles laukuma, — ieurbis skatienu bezvadniekā, sarunā iesaistījās sakarnieks. — Katedrāles bruņinieki trako.
Legāts Sudrabs saviebās.
— Kas tad šoreiz? — viņš drūmi pajautāja.
— Viņi ir ielenkuši itāļu cirka mākslinieku telti Katedrāles laukumā, mudina cilvēkus neiet iekšā bezdievju midzeni, skaļi lūdzas un dedzina sveces.