— Vai cilvēkiem pārvietoties viņi netraucē?
Sakarnieks papurināja galvu.
— Šķiet, ka nē. Cilvēki iet viņiem garām. Viņus tagad ieinteresējusi pusplika sieviete, kas cilā vīriešūs, kas gan tev ies lūgties!
— Tad velns viņus rāvis, atstāsim mierā! Paziņo postenim pie Katedrāles, lai uzmanīgi seko līdzi notikumiem, bet neiejaucas, ja nu vienīgi bruņinieki paši sāktu traucēt cilvēkiem iekļūt cirkā. — Sudrabs nopūtās. — Kad viņi beidzot sapratīs, ka viņu mīļie viduslaiki jau sen ir beigušies.
— Sapratu, — sakarnieks atbildēja un sakoncentrējies sāka klabināt taustiņus.
Legāts atkal iemalkoja viskiju. Viņš labprāt būtu palicis šeit un dežurējis ar vīriem, bet uz balli nosūtījis smokingā pārģērbtu dubultnieku.
— Tas vēl nav viss, — Sudraba domas pārtrauca seržants. — īsi pirms jūsu atnākšanas saņēmām ziņu no rātsnama. Laukumā pretī rātsnamam…
— Ko? — Sudrabs bija pārsteigts. — Es taču tikko tur biju. Nu, stāsti, stāsti… — viņš mudināja seržantu.
— Daži ubagi atripinājuši uz laukumu darvas mucas, aizdedzinājuši tās un klaigā, ka arī rīkošot balli. Kungi rātsnamā uztraucas, ka tūlīt sāks pulcēties balles dalībnieki. Var būt nepatikšanas.
"Sākas," legātam iešāvās prātā. Viņš ar vienu malku izdzēra pēdējo viskija malku, nosvieda glāzi uz galda, izskrēja no kafejnīcas un aizsteidzās uz Lielo ielu.
Netālu no Rātslaukuma legātu sagaidīja norūpējies leitnants Vielholskis un divi leģionāri. Leitnanta sejas izteiksme nesolīja neko labu.
— Nesaprotu, no kurienes viņi uzradās, — viņš samulsis noplātīja rokas un, knapi tikdams līdzi, devās pakaļ Sudrabam. — Viss bija mierīgi, te pēkšņi uzradās no visām sētmalām kā tarakāni. Atripināja mucas, staigā apkārušies ar kaut kādiem grabuļiem un vēl atstiepuši līdzi pusi sivēna.
Legāts pat apstājās.
— Pusi sivēna?
— Jā. Teicās to izcept, dejot, dziedāt un līksmot. Un viņu tur ir daudz, kādi piecdesmit smurguļi. Bet rātsnama viesi jau ir ceļā. Varbūt uztaisīt drošu koridoru, es saku?
— Tūlīt es viņiem uztaisīšu koridoru, — caur zobiem izgrūda
Sudrabs, lūkodamies uz Rātslaukumu, kuram viņi tikko bija pienākuši klāt.
Vienā laukuma stūri stāvēja četras lielas metāla mucas. No tām lēkāja oranžas liesmu mēles, apkārt snaikstījās melni dūmi. Blakus mucām bija iekārtojies "orķestris”, kas aizdomīgi grīļojās — kāds resnvēderis staipīja lielu akordeonu, otrs, kārns un uzkumpis, viņam piebalsoja, čīgājot vijoli. Tepat, saķērušās rokās, gāzelējās skrandās tērptas būtnes. Tās ik pa brītiņam apstājās, piesteidzās pie mazas muciņas, kura vienīgā neliesmoja, rindas kārtībā paķēra kausu, pasmēla kaut kādu šķidrumu un salēja rīklē. Nedaudz attālāk trokšņoja pilsētnieki — acis izvalbījuši, viņi lūkojās uz neredzētajiem dīvaiņiem. Cilvēkus visvairāk izbrīnīja laukuma vidū sakrautais ugunskurs, virs kura, uzmauts uz iesma, karājās puscūcis. Ari apkārt ugunskuram grozījās "balles” dalībnieki.
Legāts uzreiz atpazina vienu fizionomiju. Girša Šibuks, leģionāriem līdz kaklam apnikušais liekēdis, ubags un skandālists. Viri, kas viņu bija ielenkuši, Antanam Sudrabam bija neredzēti. Viņi pat nelīdzinājās ubagiem — spēcīgas miesasbūves, gara auguma, acis šaudījās uz visām pusēm. Ieraudzījuši Sudrabu un viņa pavadoņus leģionārus, daži viri atņirdza zobus.
— Priekšnieks! — izpletis rokas, iebļāvās Šibuks. Viņa pirksti un seja bija taukaini un netīri. — Pašā laikā! Re, mēs galiņu cepam, dejojam, muzicējam un ievērojam kārtību. Galotņu tikšanās taču ir svētki ne tikai kungiem! Ari mēs, ubadziņi, gribam papriecāties.
Girša izbāza mēli un, nekaunīgi smaidīdams, aplaizīja taukainos pirkstus. Šķiet, viņš bija pārliecināts, ka leģionāri nenodarīs viņam neko sliktu. Varbūt tāpēc, ka notiekošo vēro kupli sapulcējies skatītāju pūlis, varbūt nepazīstamo spēcīgo viru dēļ, kas stāvēja nekauņai aiz muguras.
Leģionāri paskatījās uz Sudrabu, gaidīdami norādījumus, bet legāts klusēja. Laikam nebija izdomājis, ko darīt. To ieraugot, Šibuks nopriecājās vēl vairāk.
— Mēs neko sliktu nedarām, neko nepārkāpjam, — viņš mala savu tālāk. — Paspēlēsim, padejosim, atbraucēju kungu priekšā cepures noņemsim, galvas nolieksim un dosimies savās gaitās. — Viņš
pagriezās pret draugiem, kas gāzelējās pie liesmojošām mucām.
— Ei, Cipa! — viņš iekliedzās, — panāc šurp, sasveicinies ar priekšnieka kungu!
Viena ubadzite, resna kā muca, streipuļodama pakustējās uz leģionāru pusi. Nepārtraucot spēlēt, viņai pakaļ gāja ari vijolnieks ar akordeona spēlētāju. Sajutuši skandāla smaku, tuvāk sāka spiesties ari ziņkārīgie, virs pūļa pacēlās dažas fotokameras.
— Uzaicinātu kungus-priekšnieciņus uzcienāties, — Šibuks nevarēja nomierināties un pavērsa pirkstu pret legāta smokingu,
— bet redzu, ka ubagu cienasts būs par prastu. Ari bābas mūsējās, acīmredzot pārāk prastas, bet mums viņas der. — Viņš apkampa atstreipuļojušo Cipu un, skaļi atraugādamies, piemiedza Sudrabam.
— Zinām, zinām, priekšniekiem bajoraites vairāk pie sirds. Vai tirgoņu meitiņas, he, he… no bogoģeļņas. Nez, vai priekšnieks zina, ka viņa aliņā purniņus bāž sveši zalktiši, jau tik reižu ir bāzuši, ka, oi, oi, oi, vairāk nekā Cipas, he, he. Bet varbūt priekšniekam ari tā ir lab…
Taču teikumu pabeigt Šibuks nepaspēja.
Vēlāk, atcerēdamies šo notikumu, legāts apzinājās, ka jau toreiz saprata, ka Girša viņu tīšām kaitina, provocēdams konfliktu. Saprata, bet tik un tā nenovaldījās. Pārāk daudz bija sakrājies. Algotņi, kas izgājuši cauri ugunij un ūdenim, to sauc par "sarkano miglu”, un visi kā viens apliecināja, ka vēl nevienam tā nav atnesusi neko labu. Bet noturēties pret "sarkano miglu”, ir ļoti grūti. Gandrīz neiespējami.
Giršas galva no sitiena pagriezās kā vēja rādītājs, ko pavērsis straujš vēja pūtiens. Asinīm un siekalām šļācoties, nekauņa sagrīļojās, vēl viens sitiens, un viņš saļima uz zemes kā maiss. Cipa iespiedzās visā rīklē un metās bēgt, pakaļ viņam, aizsviedis akordeonu, aizsteidzās arī akordeona spēlētājs. Bet izrādījās, ka vijolnieks nav ar pliku roku ņemams, viņš apgrieza instrumentu otrādi un atvēzējies grasījās legātam sist, bet Sudrabs atvairīja sitienu, izrāva vijoli drosminiekam no rokām un tā trieca viņam pret muguru, ka instruments sabirza sīkās drumslās, bet pats uzbrucējs izstiepās blakus Šibukam. Tas mēģināja piecelties, bet ar apkalto zābaku dabūja pa zobiem. Satrakojies legāts pagriezās pret klusajiem vīreļiem, taču
viņi tikai izpleta rokas un atmuguriski sāka virzīties projām, bet pēc neilga laika pazuda no laukuma.
Ziņkārīgo pūlī atskanēja saucieni un kliedzieni, acis apžilbināja magnija zibspuldzes. "Ubagi", kas bija sastājušies ap mucām, kā pēc komandas iegrūda rokas azotēs, izvilka nažus un akmeņus un bruka virsū leģionāriem, kuri pavērsa pretī smagas nūjas. Griezīgi nosvilpās leģionāru svilpes, no rātsnama puses uz laukumu jau devās papildspēki. Ubagi nosvieda akmeņus zemē un kā nobaidīti zaķi izklīda cilvēku pūlī. Palika tikai kūpošās mucas, pusizcepts sivēns un uz bruģa gulošie Šibuks ar vijolnieku.
Cilvēki auroja, dusmojās par leģionāru nežēlību, bet neviens aurotājs tuvāk negāja, kvernēja pūlī. Starp aurotājiem legāts ieraudzīja ari dažus mierīgos vīriņus. Atkal uzzibsnīja magnija zibspuldzes. Kaut kur tālumā atskanēja mehānisko sirēnu skaņas — augstie viesi steidzās uz Galotņu balli.