Sudrabs dziļi ieelpoja un pagriezās pret savējiem. Vielholskis dažas sekundes skatījās uz legātu, pēc tam ar acīm parādīja uz smokinga rokas piedurknēm. Uz tām varēja redzēt traipus — Šibuka asins traipus. Lūk, kā mēdz būt, kad pārkāp robežu. To lieliski saprata ari pats legāts.
— Vediet šos abus uz Slušķiem, — leģionāriem pavēlēja Sudrabs, skatīdamies uz “ubagu balles" rīkotājiem, kas vārtījās pa bruģi.
— Lai paskaidro par nežēlīgo izturēšanos pret dzīvniekiem, — viņš pamāja uz cepamo puscūci. Tad pagriezās pret Mihalu Vielholski.
— Ejam, leitnant. Ceru, ka mans smokings tev derēs. — Un pasmaidījis ar galvu norādīja uz rātsnama pusi.
Uz rātsnama kāpnēm, padomnieku ielenkumā, stāvēja Viļņas birģermeistars, kas no tāluma līdzinājās melnai vārnai, kas saķērusi savu sirdi.
Ieraugot, ka izrāde beigusies, pūlis pa vecpilsētas ieliņām aizsteidzās meklēt citas izķlaides. Ziņkārīgākie sapulcējās pie paša rātsnama, lai pablenztu uz viesiem, kas pulcējās uz balli. Pustukšajā laukumā pārstāja kūpēt neviena neuzmanītās mucas.
Aiz Rātslaukuma, šķērsieliņā, stāvēja tvaika dirižablis. Tā pasažieris, kas notikušo vēroja aiz stūra, pārliecinājās, ka noalgotie vīreļi
droši aizlaidušies lapas, tad ierausās karietē, nolaida aizkariņus un apmierināti atgāzās sēdekli.
— Tikai piecpadsmit rubļu, un tāds labums! — priecājās nemieru vadītājs Suslovs. — Algotņu smadzenes tomēr ir pārkarsušas. Šaha spēlē Viļņa paliks bez sava torņa. Emīlijai vajadzētu būt ļoti apmierinātai.
Suslovs pieklauvēja pie starpsienas, un kariete sakustējās. Nemieru barvedi gaidīja daudzi citi uzdevumi.
Solomons sakustējās un piesardzīgi pavēra acis. Plakstiņi likās kā svina pielijuši, galva plīsa uz pusēm, tāpat kā toreiz, kad viņi pēc veiksmīga pārgājiena izdzēra uzlējuma pudeli, kuru no svārku apakšas pārdeva Melnumu žīdiņš. Puisēns lēni pavēra vaļā muti. Sapampusī mēle vāļājās pa muti kā kartupeļu pankūka, šausmīgi gribējās dzert. Viņš atkal aizvēra acis un mēģināja atcerēties, kāpēc un kur ir nonācis. Rakstīja saukļus uz rātsnama, tuneļi, uzbrūkošas žurkas, — puisēns pat noskurinājās, — un dīvainais cilvēks no pazemes… Tālāk viss likās kā miglā tīts.
Solomons atkal atvēra acis un, kaut arī griezās galva, viņš palēnām apsēdās. Tad palūkojās apkārt.
Viņš gulēja uz koka sola blāvi apgaismotā istabā. Gaisma plūda caur aizvērtām, restotām durvīm. Pārējā istabas daļa bija iegrimusi tumsā. »
Puisēns mirkli pārsteigts raudzījās uz savām kājām. Tās, gluži kā galva, ko viņš aptaustīja, bija neveikli, bet gādīgi apsaitētas.
Vēl nedaudz pasēdējis, Solomons jau grasījās norāpties no sola,
bet aiz restēm atskanēja balsis, un viņš, steigšus apgūlies, atkal aizvēra acis.
No sākuma viņš dzirdēja tikai murmināšanu, pēc tam sāka atšķirt balsis. Sarunu biedri bija divi, viena cilvēka balss likās dzirdēta, otra bija pavisam nepazīstama.
— Kad es varēšu atgriezties slimnīcā? — pajautāja plāna un čērkstoša balss. — Tur ir silts un dod zupu, bet šeit ir slapjš un auksts. Kad jūs mani paņēmāt, jūs teicāt, ka tikai izmēģināsim, kā tas darbojas, un es varēšu atgriezties. Man tur patika.
— Drīz, pavisam drīz, Francisk, — atbildēja otrā balss, skaņa un maiga. Tajā bija patīkami klausīties. Solomons sajuta, ka pat galva sāp nedaudz mazāk. — Viņi gandrīz ir pabeiguši iekārtot tev laboratoriju. Nedaudz pacieties un varēsi atgriezties. Es taču apsolīju.
— Jūs apsolījāt, — paklausīgi piekrita senatnīga balss. — Bet vai dzērienu atnesāt, aizgādni? Mani krājumi beigušies, bet bez tā es galīgi nevaru. Nesaprotu, kas notiek.
— Protams, ka atnesu. Lūk, te būs, — atbildēja par aizgādni nosauktais virs, un kaut kas iedžinkstējās. — Un šeit būs karsta zupa un sveicieni no tantes Marinas. Viņa rūpējas par tevi, jautā, vai nekā netrūkst.
— Nē, man viss ir labi. — Balss tagad skanēja neskaidri, it kā vīrietis runātu ar pilnu muti. — Bet es jau gribu atgriezties slimnīcā. Kad es to varēšu? 7
— Drīz, drīz, — pacietīgi atbildēja aizgādnis. — Bet pirms tam tev būs šis tas jāizdara.
— Atkal? — iebrēcās gremotājs. — Man tas nepatīk. Man pēc tam ir slikti. Nav spēka, kājas pinas. Jūtos kā izsūkts, varbūt mēs to darām pārāk bieži?
— Bet es tāpēc atnesu dzērienu. Izdzerot viss pāriet, atkal ir labi, vai ne?
— Jā, — balss piekrita. — Bet tik un tā šausmīgi.
Solomons iztēlojās ne pārāk vecu, bet jau dzīves nogurdinātu cilvēku. Viņš runā un kaut ko ēd. Bet otro cilvēku domās viņam uzzīmēt nekādi neizdevās.
— Nebaidies, — sulīgā balss mierināja. — Viss būs labi. Tavs
garadarbs ir gandrīz ideāls, tikai vajag to dažas reizes izmēģināt. Kaut vai šodien. Vai padomāji par to, kā panākt, lai griezieni būtu precīzāki?
Balsis attālinājās, un puisēns vairs nevarēja saprast, kas ko runā. īpaši tāpēc, ka pēc dažām minūtēm no blakusistabas atplūda tik tikko dzirdama dūkšana. Kaut kas iečaukstējās. Solomons pagrieza galvu un ieraudzīja uz grīdas izlocītus vadus pakulu virves resnumā.
Viņš vēlējās pielēkt kājās un mukt projām no šis dīvainās vietas, bet neuzdrošinājās. Caur restēm nevarēja saskatīt, kas notiek blakusistabā. Varbūt tie cilvēki tīšām apklusa un to tikai vien gaida, kad viņš mēģinās aizbēgt. Un tad — caps! — un… Ko viņi izdarītu, puisēns nenojauta, bet iztēlē raisījās cits par citu šausmīgāki attēli. Un vēl tā briesmīgā dūkšana.
Vēl nedaudz nogaidījis, Solomons piesardzīgi pacēlās uz elkoņiem un palūkojās apkārt. Tad apsēdās un sāka sevi iedrošināt, ka laiks pazust no šejienes. Viņš jau bija gandrīz noticējis, ka tie divi cilvēki sen jau ir aizgājuši, bet pēkšņi no tumšās istabas puses atskanēja vēl viena skaņa, no kuras bērnam šermuļi pārskrēja pār kauliem.
Tā bija metāla žvadzoņa, it kā vienlaicīgi būtu sākuši griezties vairāk nekā desmit milzīgi zobrati.
Solomons sastindzis lēni pacēla galvu.
Tumsā kaut kas sakustējās, un puisēns ieraudzīja divas sarkanas uguntiņas. Neaprakstāmu šausmu pārņemts, bērns nokrita uz sola un aizvēra acis. Žvadzoņa turpinājās, un piedevām vēl atskanēja dobja klaudzināšana, it kā kāds lielu, ar dzelzi apkaltu nūju dauzītu pret bruģi. Vēl viens klaudziens un vēl, šoreiz jau tuvāk. Tie bija soļi. Tumsā kāds gāja, un tas kāds tuvojās Solomonam.
Baiļu trakumā puisēns sāka domās skaitīt pēkšņi prātā ienākušu lūgšanu, ko viņam bērnībā bija iemācījusi mūžībā aizgājusī vecmāmiņa. *
Sargeņģel, kas man dots Esi man klāt, labs un svēts.
Dunkš, dunkš… Soļi bija smagi, turklāt atskanēja draudošs rūciens. Puisēns juta, ka tas radījums jau ir pavisam blakus — izstiep roku un pieskarsies.
Vakaru, rītu, nakti un dienu Sargā manu soli ikvienu.
Solomons saoda asu eļļas, metāla un vēl sazin kādu smaku.
Dunkš — un soļi apklusa.
Būtne stāvēja pavisam blakus. Kaut kas iečīkstējās. Puisēns varēja apzvērēt, ka radījums skatās uz viņu.
Sargā mani katru dienu,
Uzliec savu stingro roku.
Skropstas sāka patvaļīgi raustīties, vēl mirklis un Solomons būtu pielēcis no sola un pa galvu pa kaklu devies nekurienē.
Dunkš. Dunkš. Dunkš. Būtne pakustējās restoto durvju virzienā.
Paklausīdams prātam neaptveramam instinktam, puisēns atvēra acis un pacēla galvu.