O, nepamet mani vienu,
Svēto eņģei!
7
Durvīs stāvēja briesmonis. Milzīgs un baiss, it kā izkāpis no ļaunākā murga. It kā sajutis bērna skatienu, tas lēni pagrieza galvu, un Solomons saprata, kas ir tās sarkanās uguntiņas. Tās bija briesmoņa acis, kas dega asinssarkanās liesmās. Izmocītais bērna prātiņš vairs neizturēja, plānais apziņas diegs pārtrūka, un brīvībā iznākušais nevaldāmu domu karuselis sāka griezties neprātīgā virpulī.
Briesmonis pagriezās un žvadzēdams izgāja pa restotajām durvīm.
Puisis, kas reiz tika dēvēts par Solomonu, kā mēnessērdzīgs pielēca no lāvas un streipuļodams sekoja briesmonim.
Viņš nonāca istabā, no kurienes pirms tam atskanēja balsis, bet aizklunkurēja tālāk, pat nepievērsdams uzmanību lāvai, uz kuras
gulēja kāds cilvēks. Viņam no galvas un rokām stiepās krāsainu vadu čūskas, vienas bija iebāztas traukos, kas bija līdz malām pilni ar tumšu un burbuļojošu šķīdumu, otras — mašīnā, kas bija milzīga kā skapis un klusi dūca, trešās bija izstiepušās pa grīdu līdz Solomona istabai. Cilvēks mirkšķināja biezās skropstas, ķermenis raustījās, bet paceltās rokas kustējās gaisā, it kā ķertu vai mēģinātu notvert kaut ko neredzamu. Bet Solomons to visu neredzēja — viņš izgāja no istabas un pa tuneļiem sekoja briesmonim, kas pamazām lavījās tālāk.
Viļņas kanalizācijas žurkas atbrīvoja metāla briesmonim ceļu un pēc tam atkal saspiedās kopā, zvērojošām acīm pavadot puisēnu, kas šļūca kā mēnessērdzīgais. Dažas reizes viņš paslīdēja un iekrita smirdošajā pļurzā, bet žurkas neuzdrošinājās tuvoties.
Zāle bija piesmēķēta tā, ka cirvi varēja pakārt. Ne pašas labākas tabakas dūmu kamoli griezās pie griestiem, lidinājās virs sasvīdušā krodzinieka, kas knapi paspēja liet glāzēs alu un uzlējumu. Dūmi lidinājās arī apkārt bumbiņām, kas bija izkaisītas uz zaļas vilnas drānas. Jauniņajiem tas traucēja spēlēt, bet pieredzējuši biljarda asi nelauzīja galvu, bumbiņas sita pievērtām acīm, no zobiem neizlaizdami papirosus, kas rēgojās lūpu kaktiņos.
"Trešais no borta — piektajā, piektais bedrītē,” viņi ziņoja, alabastra bumbiņas atsitās viena pret otru, piektais nonāca auduma groziņā, atskanēja šķidri aplausi, un vēl viens uz biljarda “prinču" āķīša uzķēries naivulis elsodams atskaitīja zaudēto naudu. Vispār jau biljards par naudu brīvajā Viļņā bija aizliegts, bet to pašu varēja teikt arī par ruleti un arī par kauliņiem. Bet biljards taču tika uzskatīts par nevainīgāko izklaides veidu! Tāpēc ruletes griezās un kauliņi klaudzēja tikai slepenās zālēs, kurās tika ielaisti vienīgi uzticami un pārbaudīti cilvēki, bet biljarda zāles Viļņā darbojās atklāti. Pretenciozā “Versaļas" vārdā nosauktā biljarda zāle un neliels iecietības nams bija vēl viens Bēdu simbols, par kuru pilsētā klīda leģendas.
Šeit pie galdiem sēdēja bumbiņu stumdltāji, bet izveicīgie lunkaiņi aizvien veda viņiem jaunus upurus. Auniņu, kas vēlējās tikt vaļā no zelta aunādas, tāpat netrūka, nemaz nerunājot par laimīgajām dienām, kad norisinās Galotņu tikšanās.
Biljarda zāle bija pārpildīta kā siļķu muca, spēlētājiem, kuri bija sapulcējusies ap galdiem, pārvilktiem ar zaļu vilnas audumu, knapi pietika vietas, lai atvēzētos ar nūju, tik saspiesti te bija.
— Āreče! Nāc šurp! — triumfēdams iekliedzās kāds bārdainis un uzsita ar dūri pret galdu. No spriedzes vai no kā cita viņa vaigi bija spilgti sarkani. — Deviņi seši! Partija! Ha! Nebāziet pirkstus Voiceham Smaršalam mutē. Ļubļinā esmu ticis galā ar vēl lielākiem meistariem!
— Jums taisnība, — pieklājīgi pamāja Grigs Čečots, labākais biljarda meistars "Versaļā" un varbūt visā Viļņā, kas spēlēja uz vislielākajām likmēm. Viņš izvilka naudas maku, smagi elsdams, atskaitīja banknotes un pasniedza bārdainim. — Ļubļinā labāk degunu nebāzt, ja tur tādi spēlmaņi. Jūtu, ka nekā laba nebūs, laikam man pietiks.
— Kā tad tā — pietiks? — iebļāvās kāds no pudeles brāļiem.
— Grig, nepadodies tam polim! Vai tad tagad tā piekāpsies, cilvēk?
Bārdainis Voicehs apmierināti atņirdza zobus.
— Šodien nav mans vakars, jau divas partijas zaudēju, negribas bez graša kabatā iet mājās, — nolaidis.plecus, Čečots bēdīgi nomurmināja.
— Bet man ir sajūta, ka trīs lietas labas lietas, — noteica kāds pie bāra. Visi paskatījās uz to pusi. Zema auguma blondīns ar neuzkrītošu seju sāka atbrīvot ceļu spēlētāju virzienā. Piegājis klāt, viņš nosvieda uz biljarda galda kaudzīti pārlocītu banknošu. — Es nemāku spēlēt, bet lieku uz Grigu. Jūtu, ka viņam veiksies. Ko jūs par to sakāt, Voiceha kungs? — viņš vērsās pie poļa, kura vaigi kļuva vēl sārtāki.
— Ho, ho, ho, pan, — bārdainis skaļi iesmējās. Viņš nebija domājis, ka Viļņā var būt tik jautri un patīkami. — Es skatos, jūs nezināt, ka, spēlējot biljardu, veiksme nepastāv, šeit visu izlemj smadzenes. Labi, es pieņemu izaicinājumu. Nu, sit pirmais! — viņš pavēlēja Če-
čotam, tad pagriezies moži pamāja krodziniekam. Tas pavīpsnāja un steidzās meklēt tīru glāzi.
Dumpinieku vadonis Suslovs, kas šo ainu vēroja no tāluma, iesmējās balsi. Viņš nebija diez kāds biljarda spēlētājs, bet lieliski mācēja atpazīt blēžus un nešaubījās, ka Čečots, blondīns ar neuzkrītošu seju, un krodzinieks ir putni no vienas ligzdas, un lieliskais Voiceha kungs no Ļubļinas ar kopīgām pūlēm šonakt tiks izģērbts līdz pēdējai vīlei un atgriezīsies mājās, tā ari nesapratis, kā varēja tā "nepaveikties".
Taču Bēdu ilggadējo iemītnieku joki krievam nerūpēja. Viņš aizgriezās no vīriem un devās uz kāpņu pusi, kurām abās pusēs klubkrēslos sēdēja plecīgi brašuļi. Suslovs paskatījās uz tiem, viņi arī uzmeta skatienus viesim, bet neko neteica. Suslovs uzkāpa otrajā stāvā.
Šeit atradās vēl viens bārs, kur bija ērti sarunāties un vērot vīrus, kas spēlēja lejā. Pie bāra garlaikojās dažas iecietības nama dievietes, kas bija gatavas spēlēt mīlestības spēles ar jebkuru, kas tikai aizvedīs viņas uz omulīgu istabiņu. Bija vēl arī trešais stāvs, bet vienkāršs garāmgājējs nekādi nebūtu tur iekļuvis, jo ceļu aizšķērsoja smagas ozolkoka durvis, kas vienmēr bija ciet, un divi muskuļaini vīrieši drūmām sejām.
— Mani gaida, — uzkāpis trešajā stāvā, pieklājīgi ierunājās Suslovs.
Viens no sargiem piecēlās kājās, izstaipījās, parādīdams aiz jostas aizbāztu pistoli, atvēra ozolkoka durvis un iebāza galvu. Pēc tam pagriezās pret Suslovu un pamāja, lai iet iekšā.
Kabinets bija neliels. Drīzāk pat mazs. Un vienkāršs, bez jebkādas greznības, pie sienām nekarājās gleznas un plauktos nebija nekādu nieciņu. Vienkāršs skapis, divi krēsli, mazi lodziņi, caur kuriem varēja redzēt mirgojošo Navigatoru torni, un galdiņš, kas bija nokrauts ar cienastiem. Un vēl kabineta saimnieks.
— Apsēdieties… ēēē… cienītais, — ierunājās Brīvās Viļņas noziedznieku karalis Matejs Kreilis. — Piedodiet, aizmirsu vārdu.
— Suslovs Mihails Andrejevičs, — krievs svinīgi stādījās priekšā un pietupās uz krēsla maliņas. — Mūsu kopīgais draugs lika nodot sveicienus.
— Jā, jā, protams, — izklaidīgi nomurmināja Kreilis. — Man stāstīja, ka jūs aktīvi darbojaties. Tā sacīt, Viļņā jūtaties kā mājās. — Viņa balsī bija jūtama metāliska pieskaņa, bet Suslovs, ja ari to ievēroja, neapjuka ne par nieku. Viņš bija redzējis ne vienu vien tādu iedomīgu vietējo bandītu karalīti, kas iedomājās esam pārāks par citiem, bet ar ikvienu atrada kopīgu valodu. Paslavēja, uzpirka, apsolīja, un nekādu problēmu. Viss bija ļoti vienkārši.