— Lieliska vieta, — ierunājās Suslovs. — Droša, gaumīga. Ja es būtu…
— Mani tas neinteresē, — Kreilis stingri viņu pārtrauca. Suslovs pat satrūkās, viņš negaidīja, ka saruna iesāksies šādi. — Mūsu kopīgais draugs teica, ka jūs vēlaties tikties un pārrunāt darīšanas. Iespējams, lietderīgas. Nu mēs satikāmies. Klājiet vaļā!
"Tēlojat baigo vīru, bandītiņ," domās pasmīkņāja Suslovs, bet skaļi pateica:
— Bez šaubām, bez šaubām, laiks ir nauda, un it īpaši Galotņu tikšanās laikā. Ilgi nekavēšos, tikai pastāstīšu kādu stāstu.
Kreilis pamāja ar galvu un ielēja sev dzērienu. Bet viesim nepiedāvāja.
Krievs piemiedza acis.
— Lūk, pilsētā dzīvo bagātie un nabagie, — viņš atkal ierunājās.
— Starp tiem ir gan gudri, gan muļķi. Gudri bagātnieki…— viņš pamāja uz Mateja pusi, dodot saprast, ko viņš ar to domā, — pērk, pārdod, seko līdzi situācijai un saņem no tā labumu. Stulbi bagātnieki ar saujām smeļ zeltu, sūc naudu, dīrā kažoku nabaga muļķiem un domā, ka dzīves svinēšana nekad nebeigsies. Muļķa nabagi ļauj, lai tos izmanto, jo domā, ka tā lēmis Dievs un tā būs mūžīgi mūžos. Vēl ir arī gudri nabagi, viņi redz, kāda netaisnība valda pilsētā, un nav gatavi ar to samierināties. Kā jau minēju, gudri bagātnieki to visu zina un domā, kā no tā iegūt labumu. Lūk, kādi cilvēki dzīvo pilsētā.
Matejs nolika glāzi un ar metāla kreisās rokas āķi pārbrauca pār zodu.
— Kāds interesants stāsts, Suslova kungs, — viņš noteica bezkrāsainā balsī. — Jūs, šķiet, redzat cilvēkiem cauri. Sakiet, — noziedznieks atgāzās krēslā, — kurai no grupām jūs pieskaitāt mani?
Suslovs atviegloti nopūtās. Ak, re kā, tātad viņam rūp statuss. Tie pārbarojušies vlzdeguņi ir primitīvāki par bērniem. Noglāsti, padod konfekti un vari vest, kur gribi.
— Dīvains jautājums, cienītais Kreili, — viņš pasmaidīja. — Jūs domājat, ka es te sēdētu, ja nedomātu, ka no tā, ko jums stāstīšu, jums varētu būt kāds labums? — Krievs nedaudz paklusēja, lai bandltiņš paspētu saprast teikto, tad runāja tālāk:
— Viļņā pašlaik ir nemierīgi. Un kļūs vēl nemierīgāk. Nabagi kļūst gudrāki un negrib vairs liekt muguru par kapeikām. Viņi pieprasīs to, kas viņiem likumīgi pienākas. Fabrikas apstāsies, izcelsies streiki. Bet tur, kur streiki, tur spriedze. Bet spriedzi vajag izlādēt. Prātīgākais būtu izgāzt dusmas pret stulbajiem bagātniekiem, kurus sen der pamācīt. Laiks nosviest viņus no pjedestāla un pateikt: no šī brīža mūziku pilsētā pasūtīs gudri cilvēki. Vai ne tā? Vienmēr, kad izceļas ugunsgrēks, kaut kas sadeg. Bet kāds paliek vesels un piedevām vēl var nopirkt kaimiņa būdu, vai tad ne?
Matejs Kreilis neko neatbildēja. Viņš piecēlās no krēsla, piegāja pie lodziņa un ar skatienu ieurbās krēslā blāvošajos, salijušajos Bēdu rajona jumtos. Izmantojis izdevību, Suslovs izvilka no kabatas vēl vienu biezu aploksni un nolika uz galda. Viņš jau vairs nespēja saskaitīt, cik tādas aploksnes — biezākas un plānākas, viņš šodien bija izdalījis.
Kreilis ilgi klusēja. Galu galā ierunājās, joprojām skatīdamies pa logu:
— Cienītais, jūsu stāsts bija interesants. Gudri esat izdomājis. Bet lūdzu mani atvainot, esmu pabeidzis tikai četras klases, tāpēc ne visu saprotu. Vai jūs varētu runāt vienkāršāk un skaidrāk?
— Viļņa degs, — skaidri un gaiši Suslovs noskaldīja. — Bet gudri cilvēki varēs pasildīt rokas. Un pat iemest vienu otru sausu pagali. Palīdziet nabagiem cīnīties par taisnību. Ir taču cilvēki, kuri jums ir līdz kaklam. Kuri traucē tirdzniecībai. Kuri vispār nezin kāpēc ir atvilkušies uz šejieni. Aiziesim pie viņiem ciemos. Es un jūs. Un paskaidrosim, kā vajag uzvesties.
— Un kā… — Kreilis atvēra muti, bet Suslovs pasteidzās paskaidrot:
— Viļņas leģions sargās vēstniekus un visādus kroņprinčus. Leģionāriem tagad galvā pavisam kas cits. Bet jums — lieliska iespēja dažam labam parādīt, kur vēži ziemo. Ka būs kārtība. Parādīt gan savējiem, gan atnācējiem.
— Ugunsgrēki un grautiņi? — aizvien nepagriezdamies, pārjautāja Kreilis.
— Disciplināri līdzekļi, — krievs atbildēja. — Apņēmīgi un nepieciešami. Kad viss norims un nosēdīsies putekļi, visi sapratis, ka labāk nemaisīties gudriem cilvēkiem pa kājām.
— Tas tiesa, — Kreilis piekrita. — Nav slikti izdomāts. Ja es atteiktos piedalīties, šo pasaciņu par pilsētu šonakt laikam jūs stāstītu Gierkem, taisnība? — Pieminot konkurenta uzvārdu, viņš beidzot pagriezās no loga un atgriezās pie galda. Uz aploksni viņš pat nepaskatījās, it kā nebūtu to pamanījis.
— Varbūt, — Suslovs neiebilda. — Bet es eju pie gudrākajiem. Un tikai ļoti reti pie tiem, kas stāv uz zemāka pakāpiena. Ceru, ka mēs sapratām viens otru.
Kreilis aizvēra acis. Jā, viņš saprata. Bet saprata ari vēl kādu lietu: ja viņš savlaicīgi neizlaidis asos nagus, viņa tik ļoti iecienītais "noziedznieku karaļa” tituls pārsprāgs kā ziepju burbulis. Bet Viļņa patiešām ir pilna ar asakām, kas iestrēgušas rīklē. Matejs zināja: lieliskas izdevības nerodas pārāk bieži, tāpēc tās jāprot augsti novērtēt. •t
— Sāksim no Paplaujas noliktavām un bodītēm, tad Melnumi, — neatvērdams acis, viņš nosauca. — Šajās vietās cīnīsimies par taisnību. Brīdiniet savus vīrus, lai būtu gatavībā. Daudz cilvēku es nenorīkošu, lai ir viens manējais un divi jūsējie. Ar to pietiks, visi tāpat sapratis, kā uzdevumā viss notiek. Bet manējie parādīs labākās vietas un… — viņš ieturēja pienācīgu pauzi, — asakas, kas visvairāk ķeras rīklē.
— Un ko es neteicu, — nopriecājies ierunājās Suslovs. — Gudri cilvēki vienmēr būs spējīgi vienoties, vai ne?
Kreilis joprojām sēdēja, aizvēris acis. Viņš atvēra acis tikai tad, kad Suslovs iziedams aizcirta durvis. Tad paņēma atstāto aploksni un iebāza to azotē.
Kā jau visur Viļņā, ari Rīksa krogā, kas atradās Bezdievnieku nomalē, cilvēku netrūka. Precīzāk sakot, viņu bija tik daudz, ka ods tur būtu nolauzis snīpi. Krogu no sendienām bija iecienījuši ārzemnieki, kas bija apmetušies Brīvajā Viļņā. Ne jau žīdi, karalmi, pat ne ķīnieši vai turki ar armēņiem (viņiem bija savas vietiņas Melnumos), bet angļi, krievi, vācieši, dažs labs holandietis vai francūzis. Dažāda ranga uzņēmēji, fabrikanti, algotņi, ārsti, audzinātāji, Universitātes domīnijas pasniedzēji, rezidenti, konditori, mehāniķi un citu profesiju pārstāvji, kas uz īsu vai ilgu laiku bija izmetuši enkuru Alianses pilsētā Viļņā, tālu no mājām, Rīksa krogā atrada otrās mājas.
Garu un šauru bāru trijās rindās ielenkušie cilvēki tagad dūca kā lokomotīve, kas traucas ar visu ātrumu, un krodziniekam ar palīgu, lai saklausītu apmeklētāju pasūtījumus, nācās pārliekties pār bāru un piebāzt ausi klientam pie lūpām. Nosvīdušas apteksnes lodāja starp viesiem ne sliktāk par pieredzējušiem navigatoriem. Atradušas pašu mazāko spraudziņu, viņas aizspraucās garām viesiem, pacēlušas rokas virs galvām, žonglēja ar šķīvjiem, uz kuriem atradās sutināti zirņi un cūkas stilbi — iecienītākais šī kroga ēdiens. Taču
lielākā daļa atnācēju pie alus labprātāk vēlējās nevis zirņus vai cūkas kāju, bet jaunumus un baumas, kas tika pasniegtas lietuviski, vāciski, angliski un citās valodās. Pļāpu šeit netrūka. Draudošie streiki, Galotņu tikšanās, gaidāmais Ādama Gaber-Volinska lidojums pār Zaļo tiltu, Katedrāles bruņinieku dusmas par Truci uguns rijēju un puskailu sieviešu izrādi Katedrāles laukumā, lidojošais cietoksnis "Parsifāls". Un, protams, svaigākais tenkotāju ziņojums — asiņainais kautiņš pie rātsnama.