Kroga saimnieks, uzkumpis vecs vācietis Hanss Rlkss tikko ieritināja jaunu kviešu alus mucu. Izsitis spundi, viņš ar vienu aci ziņkārīgi vēroja kroga stūri sēdošu viesi, kas nesen bija atnācis, — galveno jaunāko Viļņas baumu varoni. Krēsls, kas atradās pie šī cilvēka galda, šovakar bija vienīgais brīvais, bet neviens neiedrošinājās uz to tīkot, lai vismaz uz īsu laiku izstieptu nogurušās kājas. Blakus sēdošā kompānija ari neiedrošinājās aizņemties krēslu, kaut gan tikai divi viri bija ērti apsēdušies, bet pārējie trīs stāvus mīņājās pie alus kausiem nokrautā galda un, lai dzirdētu sarunu biedrus, nepārtraukti locījās kā upmalas smilgas. Tātad krēsls bija brīvs, neviens pēc tā netīkoja, tikai ik pa reizei uzmeta skatienu — te ilgpilnu uz krēslu, te ziņkārīgu uz drūmo gara auguma viru.
Legāts Antans Sudrabs būtu ļoti izbrīnījies, ja vien būtu pamanījis, ka brīvais krēsls pie viņa galda izraisa tik daudz emociju. Bet viņš sēdēja, iegrimis domās un galvu pacēla tikai tad, kad gribēja pamāt viesmīlei, lai tā atnes vēl vienu viskija glāzi. Pēc kāda laika apteksnes izprata ritmu, un jauna, ar zeltainu šķidrumu līdz malām piepildīta glāze Sudrabam pie rokas uzradās pašā laikā.
Šodien legāts bija nopietni nolēmis piedzerties un vismaz uz īsu laiku aizmirst rūpes, kas nospiež galvu. Taisnību sakot, oficiālo rūpju nebija atlicis pārāk daudz, jo pēc "sarkanās miglas” izrādes Rātsnama laukumā līdz baltkvēlei pārskaities birģermeistars, ņaudēdams kā tvaika tramvaja pārbraukts kaķis, lika Sudrabam atdot atpakaļ legāta nozīmi un līdz Galotņu tikšanās beigām nerādīties acis. Vārdu sakot, līdz tam brīdim, kad tiks izlemts, kā ar viņu rīkoties tālāk.
Sudrabs klusēdams nodeva nozīmi leitnantam Vielholskim. Bet
ar to vēl nepietika — uz rātsnama kāpnēm viņš saskrējās ar atdzīvinātāju ložas Vecāko, un tas, neslēpdams ļaunu prieku, painteresējās: "Vai cienītais legāts negribētu apmeklēt ložas rīkotos dusmu valdīšanas kursus, kas paredzēti bērniem ar sliktu uzvedību?” Apdomīgais Vielholskis steigšus uzlika Sudrabam uz pleca pudu smago roku, bet legāta dusmas jau bija pārgājušas. Viņš tikai ar nicinājumu nopētīja atdzīvinātāju Vecāko no galvas līdz kājām un, nokratījis leitnanta roku, aizsoļoja līdz iecienītajai vietai Bezdievniekos — uz Rikša krogu.
Uz galda uzradās vēl viena viskija glāze. Sudrabs izstiepa roku, vēlēdamies to paņemt, bet glāze pēkšņi paslīdēja atpakaļ. To paņēma slaidi sievietes pirkstiņi un pastūma pēc iespējas tālāk no vīrieša.
— Tā jau domāju, ka atradīšu tevi šeit, — ierunājās Margarita Berga un bez ceremonijām apsēdās tukšajā krēslā, it kā Sudrabs būtu viņu gaidījis.
Kroga apmeklētāji, kuru skatieni bija pievērsti daiļajai sievietei, kas parādījās uz sliekšņa un gāja pāri zālei, tagad saprotoši pamāja ar galvām un atgriezās pie savām lietām.
— Uzmanīgi, es šodien esmu dusmīgs un kaujos, — legāts brīdināja un pastiepās pēc viskija.
— Nekas īpašs, — Margarita atšāva, — es esmu pieradusi. Tāds darbs, — viņa pasmaidīja, bet glāzi atlaida, un tā aizceļoja uz galda otru pusi.
— Tu laikam uzskati mani par idiotu? — legāts drūmi pajautāja, izvairīdamies sastapties ar sievietes skatienu.
— Mīļo Antan, kura gan sieviete sauks par idiotu vīrieti, kas steidzas glābt viņas godu, nedomājot un neredzot, ka skrien viltīgi izliktās lamatās. — "Bogoģeļņas" vadītāja papurināja galvu. — Protams, viņš ir muļķis, bet ne idiots.
— Neredzu atšķirību, — Sudrabs atkal iemalkoja dzērienu. Viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc, runājot ar Margaritu, viņš katru reizi jūtas neērti.
— Ir starpība, un liela. — Vērīgais Margaritas skatiens piespieda Sudrabu pacelt acis. Tagad viņš jutās ne tikai neērti, bet tā, it kā sliktu. Sieviete to sajuta un, negribēdama legātu vēl vairāk traucēt,
novērsa acis, it kā būtu ieinteresējusies par kompāniju, kas tikko ienāca krogā. Skatīdamās sāņus, viņa teica: — Es jau iešu, es tikai gribēju paskatīties, vai ar tevi viss kārtībā. Pārāk neiejūties, — viņa ar pirkstu pārbrauca pāri glāzei. — Rit gaida gara diena.
— Es esmu atstādināts no pienākumiem, tu jau aizmirsi? — Sudrabs noburkšķēja.
— Diez vai tas tev traucēs apsargāt pilsētu, — Margarita atcirta.
— Bet es priecājos, ka rītdienas māšu maršā pretī sievietēm nestāsies Viļņas legāts, par kura cietsirdību jau klīst leģendas. Citādi vairumam māšu tūlīt uzrastos neatliekami darbi.
Margarita pasmaidīja, paspieda Sudraba plaukstas locītavu un gluži kā naktsputniņš izspurdza no Rīksa kroga. Sudrabs klusi nolamājās. Viņš jau cēla roku, gatavodamies pamāt apteksnei, bet piepeši pārdomāja. Vēlme dzert pēkšņi pazuda. Viņš atkal nolamājās, izņēma no kabatas dažas monētas, nometa uz galda un gatavojās doties uz mājām.
Taču liktenim tovakar bija citi plāni.
— Paskat, cik daudz viepļu sapulcējies! — piepeši iebļāvās aizsmakusi balss. — Pat zaļais mežiņš līgojas!
Viļņas legāts paskatījās uz aurotāju un smagi nopūtās: šķiet, ka šodien, lai kur tikai nedotos, visur gaida nepatikšanas.
Mila bija ļoti apmierināta. Pusdienas tēvoča mājās pagāja lieliski, un abi "Svētā Jura zvaigznes" adjunkti līda vai no ādas laukā, lai viņai izdabātu. Viņi sacentās asprātībā, bārstīja komplimentus, pat neskatoties uz saniknota tvaika tramvaja mašīnista lamu vārdiem, apturēja karieti prospekta vidū, lai no ielas tirgotāja nopirktu Milai gardumus. Gardumi bija ļoti saldi un lipīgi, un Mila pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem beidzot jutās laimīga. Kad, padodams saldumus, Čārlzs pieskārās viņas rokai, meitene pat salēcās. Pieķēra sevi domājot, ka gandrīz nav noilgojusies pēc mājās atstātajiem trim labākajiem draugiem Kolumblnes, Pjero un Skaramuša, kaut gan viņus atstāja ļoti reti. Vienu bridi nemiers ar plānu adatiņu iedūrās sirdi, taču tas ari bija viss.
No sākuma trijotne plānoja doties līdz Viščigavai un paskatīties
uz atlidojošo “Parsifālu". Bet tieši to pašu vēlējās vēl daži tūkstoši
ll
Viļņas iedzīvotāju, tāpēc kariete bezcerīgi iestrēga pūlī uz Vilkmerl’’,es lielceļa, pa kuru uz Viščigavu plūda cilvēki. No Tvaikpilsētas uz Viščigavu kursējošie tramvaji, kā ari viensliežu kravas vilciens, kas todien bija kļuvis par pasažieru vilcienu, bija pārpildīti.
Bet tad Milai, kura dažu dienu laikā Viļņā atkal bija atcerējusies bērnību, iešāvās prātā lieliska doma. Viņa noliekusies kaut ko pačukstēja šoferim un tas, žigli apgriezis karieti otrādi, aizbrauca Vilnas upītes virzienā, pēc tam garām upītei, Bernardlniešu dārzu virzienā, uz Bekeša kalna pusi.
Kad kariete beidzot apstājās, trijotne izkāpa. Abi adjunkti ieinteresēti noskatījās uz stāvajām paugura nogāzēm, kas bija apaugušas ar dzeloņainiem krūmiem, tad uz savām nevainojami tīrajām uniformām, bet atmeta ar roku, nosmējās un pat sarīkoja sacensības, kas pirmais uzkāps kalnā. Mila, nenobīdamās no lipīgajiem dadžiem, pagriezās pa neiemitu taciņu un pa taisnāko ceļu paugura virsotni sasniedza pati pirmā. Bet puiši neatpalika. Otrais uzkāpa Čārlzs. Bet Edvards, ieraudzījis, ka draugu apdzīt neizdosies, apstājās pusceļā, no azotes izvilka karavīra blašķlti un iedzēra malku konjaka. Finlejs tajā bridi nemanāmi paspieda Milas roku un sagaidīja atbildes spiedienu. Beidzot sasniegdams virsotni, Edvards palaida blašķlti pa apli. Mila ari iemalkoja smaržīgo konjaku, bet tūlīt ieklepojās. Jaunieši sāka smieties.