Ari uz Bekeša kalna bija cilvēki, bet daudz mazāk nekā pie Viščigavas, un ari skats no šejienes bija daudz labāks. Milai, tāpat kā visiem, kas bija pulcējušies uz kalna, pār lūpām atskanēja pārsteiguma vaidi un saucieni, ieraugot vareno “Parsifālu" manevrējam virs Viļņas, bet Edvards uz vācu kolpsu skatījās caur pieri, cieši sakniebis lūpas, domādams, cik nožēlojami niecīgas būtu “Zvaigznes" vai pat gaisa kreisera "Neuzvaramais” izredzes debess kaujā, un ka laikam visas Eiropas karavadoņiem tikko nepanesami sākušas sāpēt galvas. Tikai Finlejam lidojošais cietoksnis nebija ne prātā, viņš steidzīgi palūkojās uz to, bet pēc tam nenolaida acis no Milas.
Lieliskā kompānija vēl palūkojās uz Viļņu no augšas, uztaisījusi lietpratējas seju, Mila ar pirkstu rādija vīriešiem visievērojamākās vietas: dzelzs vilka skulptūru, Viščigavas lepnumu, kura par godu Galotņu tikšanās pasākumiem tika ieslēgta, tiesa, nedaudz pieklusināti, lai nenoslāpētu baznīcas zvanus; Navigatoru torni, Apakšējo pili, kurā bija iemitinājušies Katedrāles bruņinieki; uz Universitātes
jumtiem sastingušus domīnijas aizsargkaukus, ar zaļu patinu klātu Mehāniķu ģildes torņa kupolu Tvaikpilsētā.
Pār pilsētu pamazām nolaidās krēsla, un cilvēki sāka izklīst. Mila un puiši pa citu, daudz ērtāku nogāzi nolaidās Bezdievniekos un aizgāja uz Rikša krogu, kuru ļoti bija iecienījuši atbraucēji un rekomendēja tēvocis Tvardauskis.
Tas bija pārpildīts. Cilvēki ar alus kausiem rokās stāvēja pat priekšnamā un skaļi pārrunāja dienas jaunumus.
— Gluži kā Londonā, — Edvards izbrīnījās, gatavodamies par visām varītēm šturmēt krogu.
Bet šturmēt nevajadzēja. Sarkanās britu adjunktu uniformas tūlīt atstāja iespaidu, cilvēki pašķirās, palaizdami garām trijotni, bet krodzinieks tūlīt sāka trenkāt apteksnes, lai atrod brīvu galdiņu un apsēdina godājamos viesus jaukākajā kroga stūrīti. Mila pasūtīja baltvīnu, puiši — pa alus krūkai un leģendārajai cūkas kājai.
— Viļņa patiešām ir citādāka, nekā biju iedomājies, — Edvards teica. Un nemaz nemeloja. Tagad viņam jau likās, ka ģenerāļa Žofrē ļaunā iecere nav izdevusies. Cik gan Sandhērstas kadetu varētu palielīties, ka trešajā dienesta dienā cīnījušies ar gaisa pirātiem, šturmējuši dirižabli un paši pirmie ar savām acīm redzējuši lidojošu vācu cietoksni?
— Ari Viļņā var dzīvot, — Mila viņus paķircināja.
Abi adjunkti iesmējās. Taisnību sakot, viņi labprāt būtu smējušies par jebko, ka tikai pielabinātos šai trakajai meitenei.
Viesmīle atnesa cūku kājas. Edvards paskatījās uz šķīvi, un viņa acis izbrīnā iepletās. Tagad bija Milas kārta smieties. Bet Čārlzs gardajam ēdienam nepievērsa uzmanību, kā pieredzējis šaha spēlētājs viņš plānoja vairākus gājienus uz priekšu. Viņš atkal it kā nejauši ieskatījās Milai acis un veikli, it kā būtu sakautrējies, nokāra galvu. Atslēga uz meitenes sirdi jau slīdēja viņa rokās.
Ļaudis turpināja plūst uz krogu. Nekauņas, kas bija ielenkušas bāru, skatījās uz daiļo sievieti, kas tikko iegāja pa durvīm. Viņa palūkojās apkārt un pārliecinoši aizsoļoja līdz galdiņam, pie kura sēdēja gara auguma vīrs ar leģionāra uniformu mugurā un atradās vienīgais tukšais krēsls. O'Braits ar skatienu pavadīja sievieti, bet tūlīt
izmeta viņu no galvas un, klausoties Milas čalošanā, ķērās pie cūkas kājas notiesāšanas.
— Paskat, cik daudz viepļu sapulcējies! — piepeši iebļāvās aizsmakusi balss. — Pat zaļais mežiņš Ilgojas!
— Va, vellos, — zem deguna nolamājās krodzinieks Rlkss. Tas nozīmēja — gaidi nepatikšanas.
Puisis ar skaļu balsi, garš un plāns kā diedziņš, kas tikko iegāzās pa durvīm, bija vēl gados jauns, bet jau paspējis pazaudēt matus. Lielo, pliko pakausi klāja daži matu kušķīši, kas bija saķemmēti uz aizmuguri, un tikai gar ausīm vēl blāvoja matu birstītes. Tips nēsāja uniformas izgriezuma žaketi ar pašdarinātiem uzplečiem uz kārnajiem pleciem. Atlokā mirdzēja dažas nozīmītes, uz rokas Garais bija uztinis platu sarkanu saiti ar uzzīmētu divkāršu Jagaiļa krustu un virs tā austošu sauli. Tas bija Starojošo biedrības lepnums Jons Simaška. Viņam aiz muguras krogā ievēlās līdzīgi izrotājušies biedri.
Viļņas leģionāriem starojošie bija labi pazīstami. Slušķu pils celles ne reizi vien bija kļuvušas par viņu pagaidu mājām, bet, kad izmeklētājs pieprasīja datus, leģiona arhivārs atnesa nevis dažas lapiņas, bet biezas mapes, uz kuru vākiem greznojās šo bezkaunīgo nekauņu fotoattēli.
Starojošo biedrību cara žandarmi slēdza gandrīz pirms simts gadiem. Bet pēc tam darbība tika atjaunota, pat labu mērķu vadīta — par šīs biedrības biedriem kļuva Universitātes domīnijas studenti un visi pārējie, kuriem rūp tautiskums un lietuviešu patriotisms. Starojošie solījās kopt un aizstāvēt lietuviešu valodu, kultūru un vēsturi. Taču, kad Brīvā Viļņa kļuva kosmopolītiska un ielās atskanēja lietuviešu, poļu, krievu un pat angļu valoda, Starojošo biedrības dibinātājus malā sāka nostumt cita publika. Vieniem — radikāļiem un tautininkiem — nepatika sautēties daudznāciju virā, par kuru pamazām pārvērtās Viļņa, un no viņu lūpām atskanēja saukļi: “Lietuvu lietuviešiem” vai “Viļņa ir mūsu!”. Citiem — anarhistiem, provokatoriem vai vienkārši huligāniem — sāka traucēt divkāršais Jagaiļa krusts saules staru ielenkumā. To ieraudzījuši, viņi metās riet un pie mazākās izdevības darbā palaida dūres. Uni
versitātes domīnija ne reizi vien mēģināja norobežoties no starojošajiem, centās pierādīt, ka šajā biedrībā palicis tikai dažs labs students.
Vislielākie starojošo ienaidnieki bija šubravci jeb dienaszagļi, daudzkrāsaina organizācija, kuras kodolu veidoja Viļņā, Krakovas universitātes filiālē studējošā ārvalstu jaunatne.
Starojošie īpaši satrakojās divpadsmitajā aprīli, kad pilsētnieki svinēja Brīvības dienu (tajā dienā Viļņa atbrīvojās no Krievijas žņaugiem un nonāca Alianses aizgādībā). Šiem svētkiem Viļņas leģions gatavojās ļoti rūpīgi. Sudrabs vairākas reizes centās pārliecināt birģermeistaru Venslauski-Vensku vienreiz saņemties un aizliegt starojošo gājienu pa Svētā Jura prospektu, jo vienmēr izcēlās kautiņi, kur starojošie kāvās ar šubravciem. Bet pilsētas galva negribēja par to ne dzirdēt. Starojošajiem arī bija ietekmīgi cilvēki, kas varēja aizlikt kādu vārdiņu birģermeistaram.
Dažādu tautību pārstāvji, kas ieradās uz Galotņu tikšanos, starojošos tracināja kā sarkana lupata bulli. Bet Rikša kroga daudzkrāsainā publika bija nīstamākais mērķis.
— Saimniek, ko lūri? — iekliedzās starojošo vadonis Jons Simaška. — Ielej alu, un mudīgāk! Varbūt tu nesaproti lietuviski?
Garais diviem soļiem aizsteidzās līdz bāram, kas pēkšņi kļuva pustukšs. Pastāvīgie kroga apmeklētāji lieliski zināja, kas tie tādi ir ieradušies, un uz īsu mirkli izgāja laukā. Bet atnācēji apstulbuši skatījās uz Garo un viņa kompāniju.
Starojošajiem to tik vien vajadzēja. Simaška atbalstījās ar muguru pret bāru, un viņa ačeles sāka šaudīties pa krogu, meklēdamas mērķi. Stūri sēdošo Sudrabu viņš nepamanīja, bet, lūk, sarkanās britu uniformas pašas brēktin brēca pēc uzmanības.
Gaidot vadītāja zīmi, jau krietni iesilusi starojošo banda strauji
salēja rīklēs alu un pieprasīja vēl. Simaška paķēra no bāra divus līdz
malām pilnus kausus un, spraukdamies caur cilvēkiem, devās dziļāk b