zale. Pēc tam viss notika it kā nejauši: Garais pagriezās pret saviem draugiem, uzskrēja virsū apteksnei, kura paklupa, un izlijušais alus apšļakstīja Simaškas uniformu, nedaudz trāpot ari sarkanajai saitei uz piedurknes.
— Ei, žurka! — starojošo barvedis ieaurojās. — Vai esi akla, ko? Atver savas žīda blisenes! Paskat, ko tu izdarīji maniem svārkiem!
Sapratis, ka ar labu nebeigsies, krodzinieks jau sniedzās pēc likumīgi turētas vecas, bet uzticamas divstobrenes, kas bija paslēpta zem bāra, grasīdamies izšaut griestos un nodzēst ugunsgrēku, bet viens no starojošo bandas veikli satvēra večuku aiz rokas, piespieda pie bāra un atņirdza savus satrunējušos zobus.
— Vai neredzi, ko tu aplēji, poļu vazaņķe? — Garais lamājās, tīrīdams aplieto apsēju, un nekavēdamies pārgāja no vārdiem pie darbiem — iešļāca puspilnu alus kausu viesmīlei sejā.
Tas jau bija par daudz. Kāds puisis, kas stāvēja turpat blakus, saķēra Simašku aiz svārku stērbelēm, bet šis, griežoties ar tukšo kausu, iegāza viesmīles aizstāvim pa pieri. Aizstāvis, asinīm tekot, nogāzās gar zemi. Pēkšņi visi vīri — gan tie, kas stāvēja, gan tie, kas sēdēja, — piesteidzās tuvāk. Viesmīles aizstāvja draugs iegāza Garajam, mērķējot sejā, pie viņiem piesteidzās klāt divi studenti ar šubravcu nozīmītēm atlokos. Garā banda, kas stāvēja pie bāra, priecīgi ieaurojās un metās cīņā.
Visapkārt atskanēja kliedzieni un lamu vārdi, viena daļa kroga viesu metās projām, ko nagi nes, cita uzrotīja piedurknes un ienira biezajā galvu, roku un kāju putrā. Pa gaisu aizlidoja kauss, galds apgriezās otrādi, pa koka grīdu aizslīdēja apgrauztas cūku kājas. Simaška bija veikls vīrelis, tāpēc izvairījās no sitiena, cirta atpakaļ un, pēkšņi paslīdējis, nokļuva tieši tur, kur arī vēlējās — pie galdiņa, kur sēdēja divi britu adjunkti un meitene.
Edvards un Čārlzs jau gatavojās pielēkt kājās, bet Mila saķēra abus aiz rokām.
— Turi, turi vien savus sarkansvārčus pimpīšus, pupa, — Simaška atņirdza zobus. — Nedod dievs, tev pēc visa vēl gailīši nesamaksās, — viņš angliski piemetināja.
Divi krēsli klaudzēdami acumirklī aizlēca sāņus, un kroga kaušļiem pievienojās Viņa Majestātes Karaliskā gaisa korpusa spēki. Edvards sagrāba Simašku aiz atlokiem tā, ka pat vīles nokrakšķēja, un piespieda viņu pie koka sijas. Starojošo barvedis neapjuka — saņēma rokas virs galvas un pamēģināja sist O'Braitam pa sprandu,
\
bet tas veikli izgrozījās, sagrābis uzlauza Garajam roku, apgrieza Simašku kā spēļu vilciņu un ar pieri gāza pret stabu. Sandhērstas cīņas un ieroču instruktors būtu palicis apmierināts.
— Lietuviešus sit! — Simaška ieaurojās. — Brāļi, lietuviešus
sit!
Krogā iegāzās vēl daži ar Jagaiļa stabiem rotājušies starojošie. Acīmredzot sarkanās britu uniformas viņus pievilka kā magnēts. Divi plecīgi vīriņi piesteidzās klāt, uzkrita O’Braitam virsū un atrāva viņu no Simaškas.
Starojošo vadonis atroceniski noslaucīja asinis, kas tecēja no pārcirstās pieres, un palūkojās apkārt, meklējot jaunu mērķi.
Finlejs izskatījās kā medību suņu ielenkts lācis, bet viņam atlika tikai ieskurināties, un vairāki starojošie aizlēca sāņus dažu metru attālumā. Čārlza seja nevaldāmi raustījās, āda bija saspringta kā stiga, zem tās slīdēja palieli pauguriņi. Kaut kas neredzams mēģināja izlauzties brīvībā. Finlejs saķēra vaigus, it kā gribētu noplēst ādu, bet varbūt otrādāk — mēģinot apturēt asins garšu saodušo feču, kas kvernēja iekšā, un nokavēja sitienu pa sprandu, pēc tam vēl vienu pa muguru. Izmantojuši izdevību, starojošie uzkrita Finlejam virsū un, nogāzuši uz grīdas, sāka darboties ar dūrēm.
Mila iespiedzās un, satvērusi glāzi, sadauzīja to pret galdu, lai nodauzītu tās maliņu. Viņa jau gatavojās pielēkt kājās un aizstāvēt savus draugus, bet krodzinieks visbeidzot izvilka divstobreni un izšāva griestos.
— Pietiks! — tobrīd atskanēja stingra balss. Viļņas legāts Antans Sudrabs atstūma krēslu un piecēlās kājās. — Es teicu, pietiks! — viņš ieaurojās, nežēlodams rīkli.
Visas krogā esošās galvas pagriezās uz viņa pusi. Jau vēlāk, starojošo iecienītā krogā "Lāča miga”, alū slīcinādams pazemojuma rūgtumu, Jons Simaška nebeidza lauzīt galvu, kāpēc bija nolēmis paķert no galda cūkas kāju un, atvēzēdamies ar to, uzbrukt vīram, kas iekliedzās: “Pietiks!” Un kāpēc tikai pēdējā bridi, kad apstāties jau bija par vēlu, viņš atpazina Viļņas legātu.
Antans Sudrabs pat nopriecājās, ieraudzījis šurp skrienam kautiņa vaininieku Garo, vicinot cūkas kāju. Viņš sagrāba vīreli, pacēla
augšup kā vaboli un atvēzējies svieda pret logu. Pēc sekundes nopakaļus aizskrēja arī cūkas kāja.
Tobrīd pa ielu garām krogam gāja divi iesiluši vīri, kas tikai šorīt bija atbraukuši no Pernaravas. Viļņā viņi bija saskatījušies tik daudz “čudu”, ka nepavisam neizbrīnījās, kad caur kroga logu ar visiem stikliem izgāzās laukā vīrelis un nokrita viņiem pie kājām.
— Redzi, Simuti, mūsdienu Viļņā durvju vairs nav, visi metas laukā pa logiem, — pacēlis pirkstu, pateica viens vīrišķis.
Viņa draudziņš saprotoši pamāja ar galvu, abi pārkāpa pāri vaidošajam Simaškam un aizgāja savās gaitās.
Tiklīdz vadonis ar troksni bija pametis kaujas lauku, starojošiem uzreiz pazuda vēlme kauties. O'Braits un Sudrabs piesteidzās pie Finleja, pastūma malā kaušļus, kas viņu ielenca, un palīdzēja adjunktam piecelties. Čārlza seja aizvien raustījās, bet pauguriņi, kas varēja radīt aizdomas, bija izzuduši. Starojošie tobrīd grasījās mukt laukā pa durvīm, taču ceļā viņiem nostājās krodzinieks, kas rokā bija sažņaudzis divstobreni.
— Cienītie, vajadzēs samaksāt par logu, — viņš stingri noteica.
— Un par visu, ko izdzērāt un sadauzījāt.
Starojošie paskatījās uz šaujamo. No zāles dziļumiem uz viņiem drūmi skatījās Viļņas legāts. Kur liksies, vīri sāka grabināt naudu.
Krodzinieks jautājoši paskatījās uz Sudrabu, bet tas tikai atmeta ar roku, saproti, leģionāriem jau tā darba līdz kaklam, nav laika vest sīkos huligānus uz Slušķiem.
Uz bāra nošķindēja monētas. Šaujamā stobrs nepakustējās. Smagi elsdami, starojošie izkratīja naudas makus, tikai tad Rīkss nolaida ieroci un izlaida kaušļus ārā.
Viņš nolika šaujamo un aizgāja pacelt nogāztos galdus. Logs maksās, ari trauki sadauzīti diezgan daudz, bet starojošie par visu samaksāja ar kaudzi, tāpēc vakars nemaz nav tik slikts.
— Laicīgi iejaucāties, legāt, — viņš, palicis priecīgāks, noteica.
— Ja atļausiet, es cienāju jūs un jūsu draugus. Un, protams, šo lielisko jaunkundzi.
Sudrabs un abi adjunkti paskatījās uz Milu, kura rokā aizvien turēja nodauzīto glāzi.
— Nopietns ierocis, — neslēpdams smaidu, novērtēja Sudrabs
— Ja kādreiz meklēsiet darbu, Viļņas leģions ir jūsu rīcībā, jaunkundze…
— Mila. Vienkārši Mila. Bet jūs laikam būtu tas slavenais Viļņas legāts? Daudz esmu pārjums dzirdējusi no saviem onkuļiem.
— Mēs būtu ļoti pagodināti, ja jūs pievienotos mūsu kompānijai, legāt, — Edvards ierunājās.
Sudrabs šaubīdamies aplūkoja sarkanās uniformas, pēc tam paraustīja plecus.
— Kāpēc gan ne? — viņš atbildēja.
— Nolādētais legāts, — spļaudīdams asinis, caur zobiem izgrūda no bruģa paceltais Simaška un aptaustīja ribas. — Ja nebūtu bijis viņa, mēs būtu lieliski papriecājušies.