— Kas tālāk? — pajautāja viens no draugiem.
— Atgriežamies "Lāča migā”, — Garais pavēlēja. — Gribu iedzert. Jūtos tā, it kā man pāri būtu pārbraucis tramvajs.
Alus bārs "Lāču miga” otrā Bezdievnieku galā bija no tiem, kur gadījuma viesi nebija vēlami. Arī atrast šo vietu nebija tik vienkārši. Šaurajā šķērsieliņā esošo krogu bez izkārtnes un bez plaši atvērtām durvīm zināja tikai savējie, pastāvīgā klientūra: anarhisti, nacionālisti un citi radikāļi, kas uzturējās Viļņas nomalē.
Lielo galdu bija ielenkuši starojošie, kas citu pēc cita tukšoja kausus, kuros skalojās tumšs, stiprs un lēts alus. Baumas par viņu neveiksmi jau bija paspējušas apskriet Bezdievniekus, un citi kroga apmeklētāji centās netrāpīties slikti noskaņotajiem sarkansaitētajiem acis.
— Eju pačurāt, — Simaška paziņoja, aptaustīja brūci uz pieres, kas pamazām dzija, un ar grūtībām piecēlās.
No lidojuma pa logiļ un no stiprā alus viņu mētāja uz sāniem. Balstīdamies gar sienām, vīrelis sasniedza durvis un aizklenderēja uz sētas durvju pusi. Bija tumšs, mēnesi aizklāja mākoņi, tikai caur vienu apsūbējošu kroga logu laukā spraucās vāra gaisma. Starojošais streipuļodams aizsoļoja līdz tuvākajai šķērsielai un, atradis
vārtrūmi, elsodams sāka svētlaimīgi čurāt. Iela bija tukša kā izslaucīta, galvenās līksmības norisinājās kur citur.
Pēkšņi kaut kas iežvadzējās Simaškam aiz muguras. Bet vīrelis nepievērsa tam uzmanību.
No mākoņiem izlīda mēness un izgaismoja dīvainu figūru, kuras acis mirdzēja asinssārtumā. Sajutis kaut ko sliktu, Simaška pagriezās. Sastindzis viņš iepleta muti, lai kliegtu, bet bija jau pārvēlu.
Labā kompānijā laiks skrien vēja spārniem. Krodzinieks Rīkss patiešām nepažēloja cienastu, abi adjunkti smējās par Sudraba karavīru stāstiem, stāstīja par dīvainiem Sandhērstas paradumiem un nejaukiem instruktoriem, bet, kā sarunājuši, viņi ik pa laikam uzmeta skatienu pulksteņiem. Un piecēlās kājās gandrīz vienlaicīgi. Mila, uzmetusi lūpu, vēl mēģināja strīdēties un pierādīt, ka viņa vairs nav bērns un pati var izlemt, kad atgriezties mājās, bet adjunkti nebija pierunājami, un Sudrabs sausi piemetināja: "Būtu mana teikšana, visiem pilsētniekiem divpadsmitos būtu jāiet mājās, lūk, tad pilsētā valdītu miers un kārtība.”
Sudrabam patika abi vīreļi, nu, Finlejs varbūt nedaudz mazāk, intuīcija legātam čukstēja, ka šis puisītis nav tik parasts, kā izliekas, un viņam ir, ko slēpt.
Viņi atsveicinājās no kroga saimnieka, kurš, zemu klanīdamies, apliecināja, ka tādiem viesiem kroga durvis un vīna pagrabi vienmēr ir atvērti, un izgāja spirdzinoši vēsajā Viļņas naktī.
Uz ielas četrotnes ceļi izšķīrās. Puiši cerēja atrast kučieri, bet legāts nolēma ar kājām atgriezties Slušķu pilī. Viņš gribēja izvēdināt galvu un daudz ko apdomāt.
Nedaudz pagājis, viņš pēkšņi apstājās. Iespējams, citā reizē viņš tādu lietu nebūtu pat ievērojis. Varbūt nebūtu pievērsis uzmanību un aizgājis garām. Varbūt būtu tikai vēlāk atcerējies un licis leģionāriem uzmanīgi meklēt ķēpaušus. Varbūt… Bet šoreiz legāts apstājās un aplūkoja sienu, kura bija noķēpāta ar jaunu uzrakstu. Viņu pārsteidza tas, ka tā nebija prasība dot darbu un maizi vai patriekt zagļus no pilsētas rātsnama. Legāts skatījās uz dīvaino zīmējumu — milzīgu briesmoņa purnu ar izplestu rīkli un baisām acīm, kas skatī
jās nekurienē. Un uz uzrakstu: “Es viņu REDZĒJU”. Sudrabs piegāja pie sienas un pārbrauca ar pirkstiem pār uzrakstu. Krāsa vēl nebija paspējusi nožūt.
Tvaika diližanss apstājās pie “Bristoles”, kur bija apmetušies abi adjunkti, taču izkāpa tikai Edvards. Čārlzs piedāvājās pavadīt Milu līdz mājām, un Edvardam nekas nebija pretī, īpaši tāpēc, ka viņam rit no paša rīta pirmajam bija jāierodas uz "Zvaigznes". Tāpēc nenāktu par ļaunu izgulēties.
Diližanss atkal sakustējās un aizdārdēja pa Svētā Jura prospektu. Kaut gan tuvojās pusnakts, apkārt bija pilns ar cilvēkiem — tie bija ielenkuši vēlīnu pārdevēju letes, slaistījās pa ielām un kaitināja steidzīgus kučierus. Bet, tuvojoties Zvērnīcai, cilvēku kļuva mazāk. Uz tilta nebija nevienas dzīvas dvēseles. Acīmredzot brīvprātīgie jau sen gulēja saldā miegā.
Kučieris apturēja diližansu pie Tvardauska mājas vārtiem un sāka tīt papirosu, gaidīdams, kad pasažieriem labpatiksies izkāpt laukā.
Kad Mila piecēlās kājās, Čārlzs maigi, bet spēcīgi saņēma viņu aiz elkoņa. Meitene pat nepaspēja aptvert, kā Čārlzs apkampa viņu, piespieda sev klāt un sāka skūpstīt. Mila iespurdzās, mēģinot atbrīvoties, bet brits viņu apkampa vēl ciešāk. Meitenes lūpas pavērās, atbildot uz skūpstu. Čārlzs iegremdēja pirkstus Milas matos. Saldais mirklis ieilga.
Kučieris nenocieties skaļi iekrekšķinājās, un Mila atguvusies atbrīvojās no Finleja apskāvieniem. Viņas vaigi kvēloja pat tumsā.
— Uz redzēšanos, — viņa nočukstēja.
— Uz redzēšanos, — Čārlzs mīļi atbildēja un galanti pamāja.
Noklaudzēja diližansa durtiņas, un pēc brīža meitene iemuka
savā pagalmā. Finlejs pavadīja viņu ar acīm, bet, kad mājas durvis aizvērās, apmierināts pārbrauca ar mēli pār zobiem. Noliecies pieklauvēja pie lodziņa.
— Uz "Bristoli”, — viņš kučierim lika, bet, nedaudz padomājis, pārdomāja. — Kaut gan nē. No sākuma uz Melnumiem, tad uz viesnīcu.
Kučieris apmierināts pamāja, priecādamies, ka šitā paveicies. Bet Finlejs dega nepacietībā — steidzās paziņot Prāgas atdzīvinātājiem labas ziņas.
Vilnas baznīcas zvani, kā vienmēr sacenzdamies savā starpā,
* ’ «
sāka sist pusnakti. Naktssargi apstājās pārbaudīt savus pulksteņus.
Mila gulēja gultā un skatījās griestos, bet acu priekšā redzēja garu jaunekli sarkanā gaisa spēku korpusa kareivja uniformā.
Matejs Kreilis, apsiekalojis veselās rokas pirkstus, skaitīja Suslova atnestos rubļus un smaidīja aizvien plašāku smaidu, redzot, cik dārgi ir novērtēts.
Čārlzs Finlejs, pateicis norunāto paroli, tika ielaists alķīmijas opija smēķētavā, par kuru Viļņā zināja tikai nedaudzi.
Joprojām domādams par šaušalīgi dīvaino uzrakstu, Sudrabs iegāja pa Slušķu durvīm un uzskrēja virsū seržantam, kurš tikko bija saņēmis īpašas nelaimes signālu. Leģiona vīru valodā tas nozīmēja slepkavību.
Tikai starojošo vadonis Simaška neko neredzēja, nedzirdēja un nedomāja. Nedabiski izliecies, viņš gulēja uz zemes, no pārkostās rīkles iztecējušās asinis jau bija sarecējušas, bet stiklainajās acīs sastingušas nenosakāmas šausmas.
Baznīcu zvani pasludināja jaunu dienu un apklusa.
Vecais Universitātes dominijas laika pareģis Marijus Pelikāns stenēdams kāpa pa astronomijas observatorijas torņa vītņu kāpnēm. Kaut kas iekrakšķējās. Pelikāns apstājās un ieklausījās.
— Nolādētie kauli, — viņš neapmierināti noburkšķēja.
Jau ne pirmo reizi viņam prātā iešāvās doma, ka, pieceļoties no gultas ar sajūtu, ka lauž kaulus vai sāp locītavas, viņš uzreiz varētu pareģot laikapstākļus, nevajadzētu rāpties tajā nelaimīgajā torni. Bet domīnija pieprasīja zinātniski apstiprinātus datus, un Pelikāns katru ritu cēlās bezdievīgi agri, uzvilkdams mugurā biezu apmetni ar kažokādas oderi, kas pasargāja no stindzinošā rīta vēja, un, rīvēdams no bezmiega apsārtušās acis, rāpās augšup, pārbaudīja trīs dažādus barometrus, salīdzināja skaitlīšus un visu rūpīgi pierakstīja, pēc tam ilgi skatījās uz pilsētas jumtiem un vēl šo to pielika no sevis klāt.