— Ei, onkulīt, nelaimes putekli, vai tikai nebūsi apmaldījies? — viņš iesvepstējās, tuvodamies ienācējam, kas izrādījās Vaņečka Skoriks. — Šī ir pieklājīga iestāde, un melnstrādnieki te nav vēlami, vai ne tā, vīri?
Vīri vienbalsīgi iebļāvās: “Jā, jā!” Šāda atbalsta iedvesmots, Icka pienāca pie Vaņečkas un pagrūda viņu, spēcīgi iesitot pa krūtīm. Un gandrīz iekaucās aiz sāpēm, kad viņu aiz elkoņa pēkšņi sagrāba Skorika tēraudcietā roka. Icka pat nepaspēja nolamāties, kad Skoriks pieliecās viņam klāt un kaut ko iečukstēja ausī. Viņš labi zināja, kā tikt galā ar šādiem perdeļiem.
Lupeta seja piepeši pārmainījās — drosme izgaisa kā dūmi, viņš bailīgi pašķielēja uz saspiesto elkoni. Krogā visi pārsteigti pieklusa.
Vaņečka pieliecās atkal un iečukstēja Lupetam ausi:
— Un vēl… Ja negribi, lai visi uzzinātu, kāds tu esi zaķpastala un cik apkaunojoši tu aizmuki no leģionāriem, tagad skaļi iesmejies.
paplikšķini man pa plecu, nosauc mani par sābri un palūdz, lai uzcienāju tevi ar alu! — To teicis, viņš atlaida vaļā elkoni.
Icka uzreiz paklausīja. Patvaļīgi trinot elkoni, viņš iezviedzās kā zirgs, apkampa Skorika plecus un iesaucās:
— Ei, sābri! Velns parāvis, nepazinu! Kā gan es tā… Būsi bagāts. Nāc, uzcienājies ar aliņu!
Skoriks pagriezās pret krodzinieku un pacēla divus pirkstus, tad viņi abi ar Lupetu iekārtojās pie kāda nomaļāka galdiņa. Krogus apmeklētāji paraustīja plecus un atgriezās pie savām sarunām. Pēc dažām minūtēm krodzinieks atnesa divus kausus alus, bļodiņu ar sālītām baranciņām un nolika priekšā Vaņečkam. Nezinādams, ko darīt, Icka palūkojās uz alu, tad uz Skoriku. Tas pieliecās tuvāk.
— Tagad izdzer alu divos malkos un pazūdi no manām acīm! — viņš pačukstēja Ickam. — Ja es šovakar tevi vēl redzēšu snaikstāmies “Ūpī” vai tuvumā, nogalināšu, — viņš no sirds brīdināja.
Bēdās uzturējās divu tipu cilvēki — tie, kurus varēja dīdīt, un tie, kuri dīdīja citus. Vaņečka Skoriks piederēja pie pēdējiem, Lupets pie tiem pirmajiem. Tātad viņš veicīgi iztukšoja kausu, it kā dzertu ūdeni, un paklausīgi izgāja no kroga.
Acumirklī aizmirsdams par nabagu, Vaņečka aizdomājies iemalkoja alu, uzkoda baranciņas. Viņu atkal sāka mākt ilgas pēc mājām. Kad gan viņš beidzot varēs atgriezties dzimtajā Maskavā un kļūt par sevi pašu?
Vaņečka Skoriks patiesībā nebija nekāds nožēlojams atslēdznieks, bet cara armijas oficieris, Trešā izlūkdepartamenta slepenpolicists Ivans Skorohodovs, kas pirms trim mēnešiem tika nosūtīts uz Viļņu. Taisnību sakot, šī misija — spiegošana — viņu ne pārāk iepriecināja, bet priekšniecības pavēles karavīri neapspriež. Skorohodovs diezgan labi runāja poliski un vienreiz jau bija apmeklējis Viļņu. Šoreiz viņš šeit ieradās, izlikdamies par aizbēgušu cara rekrūti (tādu bija daudz), bet stādījās priekšā kā autodidakts-atslēdznieks Vaņečka Skoriks. Skorohodovam apsolīja, ka šī būs viņa pēdējā norīkojuma vieta. Atstrādā no visas sirds caram un tēvzemei, bet tad jau dodies pelnītā atpūtā un dari, ko tik sirds kāro; — ja vēlies, klausies lakstīgalu treļļos, ja vēlies, stāvi atspiedies zem Zamoskvorečes sēru
bfiv.iem. Slepenpolicistus parasti atcēla no pienākumiem tikai tādā gadījumā, ja viņi izdarīja ko svarīgu, tikai tad viņi tika steidzami atruiikti no svešās pilsētas. Bet gadījumā, ja viņi slaistījās bez jēgas,
i .111 varēja nokvernēt tajā pilsētā vairākus gadus.
Tātad Viļņā Skorohodovs centās noķert laimes putnu — meklēja kaut ko īpaši interesantu un strādāja no visa spēka. Dažus kontaktu:; viņš dabūja no atceltā slepenpolicista, citus cilvēkus savervēja pat s. Viņš bija gudrs, tāpēc nerēgojās leģionāriem acis, kaut gan reizi tomēr nācās sasmērēt rokas sev par lielu nepatiku. Kādu anarhistu, kas bija radījis nemieru Trešajam departamentam, cerot atrast patvrrumu Aliansē, viņš iemeta par barību vēžiem Pieviļņas dīķī. Bet liela veiksme uzsmaidīja pavisam nesen. Ivans izokšķerēja par kāda pārīša grēcīgajiem sakariem un tagad abus balodīšus turēja īsā pavada, piedraudot publiskot viņu skandalozās attiecības. Brīvā Viļņa I nja iecietīga pilsēta, bet pat šeit sodomītiem nebija nekāda paradīze. Un, lūk, pavisam nesen viens no tā pārīša, — varbūt vīrietis, I >et varbūt arī sieviete (Ivans pat saviebās no šādas domas) paziņoja, ka var dabūt ļoti slepenu rasējumu kopijas. Apmaiņā pret to viņš lūdza likt šos mierā, kā ari paprasīja naudu. Ivans nopriecājās — laimes putns pats ielidoja viņam rokās. Bet Trešo departamentu ļoti interesēja, kādi rasējumi tiek zīmēti mehāniķu un alķīmiķu pilsētā.
Ivans Skorohodovs ļoti gribēja uz mājām un bija pavisam tuvu mērķim. Tagad viņš nemierīgi gaidīja un minēja: atnāks, neatnāks, at nesīs rasējumus vai neatnesīs?
"Ūpī’’ viņu visi, izņemot krodzinieku, jau bija paspējuši aizmirst.
Ivans paņēma alu un baranciņas, aizklinkāja dziļāk zālē un tur iekārtojās pie galdiņa. Divas ar kokgrebumiem izrotātas, nomelnējušas kolonnas ne tikai noslēpa viņu no apkārtējo skatieniem, bet arī pasargāja no lidojošiem kausiem un negantiem kroga viesiem. Kautiņi "Ūpi" norisinājās katru vakaru — tā jau bija kļuvusi par tradīciju.
Ivans patvaļīgi iebāza roku žaketes iekškabatā, kur atradās iegravēts pulkstenis ar apzeltītu ciparnīcu, bet apķēries šķībi pasmaidīja. Krievijas aģents Skorohodovs, kas bija izpelnījies augstu kareivja grādu, varēja lepoties ar pulksteni, bet pieticīgais
atslēdznieks Vaņečka Skoriks ar to būtu izskatījies ļoti dīvaini un tūlīt būtu izpelnījies kāda uzmanību.
Skoriks uz "Ūpi" atnāca daudz agrāk, nekā bija norunājis, un tagad, iegrimis savās domās, lēni malkoja alu.
Krogs jau bija pārpildīts, visi centās pārkliegt cits citu, pieprasīdami alu, bet neizskatījās, ka būtu gaidāms kautiņš. Tieši tādā izdevīgā laikā, kaut ari ar nelielu nokavēšanos, parādījās cilvēks, kuru nepacietīgi gaidīja Ivans.
Iegājis “ŪpF, Tvaikpilsētas rēķinvedis Fēlikss Porcijanka nedaudz pamlņājās pie durvīm un, grozot galvu, sāka spraukties garām cilvēkiem. Pāris reižu netīšām viņš uzskrēja virsū apkalpotājiem, kuri augstu virs galvām žiglā gaitā nesa alus kausus, bet, tā kā neviens neko neizlēja un nekas slikts nenotika, viņš enerģiski spraucās tālāk, līdz galu galā ievēroja Ivanu. Pamāja viņam un pēc brītiņa iekārtojās uz krēsla iepretim Skorohodovam.
— Dievs, pasarg' no tādām vietām, — neapmierināti elsa rēķinvedis. — Vai tad mēs nevarējām satikties citur? Nevis Bēdās, bet kādā pieklājīgākā rajonā.
Taču Ivans nebija noskaņojies klausīties čīkstēšanā.
— Varbūt tavas ģildes bufetē? — viņš atcirta. — Varētu iepazīstināt mani ar saviem kolēģiem. Ari viņus būtu iesaistījuši šajā lietā. Kā tev tāds plāns, ko? — Viņš ieurbās ar acīm sarunu partnerī. — Ja vēlies paslēpt koku, uzaudzē mežu, ja vēlies paslēpties starp cilvēkiem, ej uz Bēdām, skaidrs? Nevienu tu te neinteresē, neviens tevi nepazīst, — viņš piemetināja, tīšām noklusēdams par pārpratumu ar Icku Lupetu.
Atnācējs vainīgi nokāra galvu, paķēris apkalpotāja veicīgi atnesto krūku, pielēja līdz malām alus kausu un sāka kāri dzert.
Ivans nopētīja vīreli — apaļīgs, ar kuplām un melnām ūsām, no žaketes kabatas rēgojās kabatlakatiņš — cilvēciņš nepavisam neiederējās starp "Ūpja" apmeklētājiem. Porcijanka bija sasmaržojies, bet ļoti svīda (laikam aiz bailēm), un odekolona aromāts jaucās ar asu sviedru smaku. Un tomēr šis cilvēks Skorohodovam bija vienkārši debesu manna. Fēlikss Porcijanka dienā kārtoja Mehāniķu ģildes rēķinus, bet naktī dalīja gultu ar Tomašu Ujeiski, vienu no Viļ-