Pelikāns laikapstākļys paredzēja jau piecpadsmit gadus, no tā brīža, kad publiski neizsludinātu iemeslu dēļ viņam nācās atsveicināties no darba Universitātes domīnijas astronomijas observatorijā. Trīspadsmit gadus viņš juta aizvainojumu, ka viņa pūliņi vajadzīgi tikai retajam. Ikdienas atskaites, kuras viņš rūpīgi
pierakstīja ar grūti salasāmiem burtiņiem, nīkuļoja domīnijas klerku atvilktnēs, bet Universitātē uz Pelikānu skatījās kā uz večuku, kas bija dīvains, bet nedarīja nevienam sliktu un kas dzīves saulrietā ticis pie pienākumiem darīt visādas blēņas. Protams, ari pats Marijus Pelikāns pieļāva kļūdas — vēl tobrīd, kad viņa prognozes tika novērtētas. Večukam izsitās auksti sviedri, kad viņš atcerējās prelāta Masaļska vizīti. Pirms kādas svarīgas jubilejas ar bruņinieku gājienu Pelikāns pārliecinoši apsolīja prelātam siltu un skaidru laiku, taču sākās tāds negaiss, ka no plānā Venēcijas zīda šūdinātie Katedrāles bruņinieku svētku apmetņi kļuva par slapjām lupatām. Prelāts šausmīgi saniknojās, draudēja ar mūžīgām elles mokām, bet noskumušais večuks lauzīja galvu, kā izlūgties piedošanu un izprasīties vismaz uz šķīstītavu.
Taču pirms diviem gadiem Marijus Pelikāna dzīve nedaudz mainījās un vecais laika pareģis sāka daudz labprātāk kāpelēt pa čīkstošajām kāpnēm. Viņš zināja: tomēr ir cilvēki, kas novērtē viņa darbu. Katru ritu savā istabiņā dzerot tēju, viņš atšķīra “Viļņas Taisnību", ar lepnumu lasīdams pēdējās lapaspuses nodaļu "Profesora Pelikāna dienas pareģojumi”. Večuku nedaudz izbrīnīja tas, ka tik svarīga informācija par vēju, lietu un mākoņiem tiek drukāta maziem burtiņiem pašās lapaspuses beigās, bet tomēr viņa, Pelikāna, uzvārds bija ielikts avīzē, un tas bija galvenais.
Taisnību sakot, Pelikānam pat nevajadzēja skatīties vecajos barometros. Pietika dažas minūtes vērot, uz kuru pusi vējš nes dūmus, un viņš jau zināja, kādu laiku var gaidīt. Kad vakarā dūmi no skursteņiem ceļas taisni debesīs — rītdiena būs skaista; ja gulstas virs zemes — ziemā būs sniegs, bet vasarā — lietus. Garās bizēs izstīdzējuši dūmi — drēgna, lietaina laika zīme. Bet, ja dūms ir īss, būs skaidrs laiks. Ja atbalss dzirdama tālu, un zvani skan skaļi — laiks sadraņķosies. Bet, ja var saskatīt pat ļoti attālus jumtus, un tie izskatās lielāki nekā parasti, uz lietu vajadzēs gaidīt ilgi.
Pelikāns uzlika vārīties tējkannu, apsēdās pie rakstāmgalda un elsdams paņēma iedzeltenu papīra lapu. Pēc mirkļa uz lapas parādījās rindiņas: "Šodiena būs īpaši silta un tveicīga, bet uz vakarpusi debesis apmāksies. Kad šādi notiek, var gaidīt spēcīgu pavasara
vētru. Parasoļi būs vajadzīgi gan maziem, gan lieliem. Gan pret saules stariem, gan pret lietu." Tad viņš vēlreiz izlasīja ar vistas kāju uzkricelēto tekstu un apmierināti ieķiķinājās.
Pie durvīm kāds pieklauvēja.
— 0, paskat, agrāk, nekā parasti, — ceļoties kājās, laika pareģis nomurmināja un paskatījās uz lielu sienas pulksteni ar dzeguzi.
Bija pusčetri no rīta. Katru dienu tieši šādā laikā, izņemot svētdienas, ieradās “Viļņas Taisnības” kurjers un paņēma lapu ar "profesora Pelikāna dienas pareģojumiem”. Taču šoreiz aiz durvīm stāvēja nepazīstams jauns vīrietis garos un tumšos svārkos.
— Ēēē… cienītais, ar ko varu palīdzēt? — Pelikāns apjucis piemiedza acis.
— Vai jūs esat Marijus Pelikāns, domīnijas laika pareģis? — atnācējs pieklājīgi pajautāja.
— Jā. Un kas jūs, cienītais, būtu?
— Mani atsūtīja rektors Gimbuts. Man jums jāpaziņo, ka ar rektora rīkojumu domīnija pārtrauc visus sakarus ar avīzi "Viļņas Taisnība”, kas sludina melus un nepatiesību. Jūsu pareģojumu sadaļa arī tiek slēgta.
Vecā laikapstākļu pareģotāja seja pārmainījās, kaut kas sāka dauzīties krūtis, it kā būtu norauta veca atspere, viņš sagrīļojās un būtu nokritis, ja tikai nepazīstamais nebūtu viņu veikli saķēris.
— Ak, mani pareģojumi… — Pelikāns izdvesa. — Atkal nevienam tie nav vajadzīgi.
— Nu, nu, nepūtiet tik smagi, —jaunais vīrietis pasmaidīja, aizveda un apsēdināja večuku uz krēsla, tad paķēra no galda lapu ar pareģojumiem. — Es paņemšu. Mums tie patiešām noderēs, — viņš pateica, iziedams pa durvīm.
Tuvojās pieci no rīta. No Tvaikpilsētas kopnamiem saka plūst laukā strādnieki. Žāvādamies viņi bariem gāja uz Zaļā tilta pusi un, izdzēruši pa krūzītei karstas un stipras tējas, kuru no bidoniem lēja uzraugi, atkal sāka montēt tribīnes, kas bija domātas īpaši svarīgiem viesiem, kas vēros pārgalvīgā pilota Ādama Gaber-Volinska lidojumu.
Krietni pirms saullēkta, rokās nesot lukturus, ielās parādījās slaucītāji. Vieni tīrīja pēc nakts jautrībām piegružoto Viļņu, citi palīdzēja naktssargiem — modināja uz bruģa gulošos uzdzīvotājus, veda vai nesa tos uz ratiņiem, ar kuriem nelaimes putni tika nogādāti uz īpaši ierīkotu vietu blakus Bezdievnieku dīķiem, ko Viļņas iedzīvotāji1 asprātīgi sauca par Paģiru gravu. Tur atžirgstot, pilsētas viesis pat bez mudināšanas iegremdēja plīstošo galvu netīrajā dīķa ūdenī. Lai guļošos draiskuļus neaptlrītu viņu likteņa draugi vai garāmgājēji, kārtību Paģiru gravā uzraudzīja viens leģionārs. Šo ne pārāk patīkamo darbu Sudraba leitnanti visbiežāk uzdeva pildīt kādam savējam, kas bija ar kaut ko noziedzies. "Tagad tev būs grava,” savā starpā jokoja algotņi.
Naktssargs nolūkojās uz diviem vīreļiem, kas streipuļoja no Bezdievniekiem uz Vecpilsētu, bet atmeta ar roku. Tādā stundā arī guļošo ir, cik uziet, lai tie klunkurē savā nodabā, ja tik var paiet.
— Redzi, Simuti, kāda tā Viļņa ir, tirdzniecības un izklaižu galvaspilsēta, — viens no abiem brašuļiem, kas bija atbraucis no Pernaravas papriecāties, nošļupstēja un skaļi atraugājās.
— Pareizi, pareizi, — atbildēja viņa drauģelis un sagrīļojās. — Vai mums vēl tālu līdz gultai, ko? Šausmīgi noguru, Miķeli. Varbūt apgulšos.
— Neguli, Simuti, neguli, — Miķelis norūpējās. — Kāds vēl pacels tevi, aizvedīs nezin kur, noguldīs, aptīrīs, paliksi bez kapeikas kabatā.
— Arī tagad man nekas dižs kabatiņā nav palicis, — Simutis gaudās. — Nedomāju, ka Viļņā būs tik dārgi.
Degunus nokāruši, vīreļi no Pernaravas aizklunkurēja tālāk, mērķējot uz Jaunās Pasaules kopnamiem. Abi pat neievēroja uz ietves vienā kreklā sēdošo kungu, kas bija saķēris galvu un līgojās uz sāniem.
Voicehs Smaršals no Ļubļinas bija iegrimis skumjās. Rīts bija dzedrs, tāpēc Voicehs kvernēja, apķēris sevi ar rokām, un lauzīja galvu, kā gan tā gadījies, ka viņš, lielisks biljarda spēlmanis, negaidīti un necerēti nospēlēja visu naudu. Un piedevām vēl izejamos svārkus un pat dirižabļa biļeti uz Varšavu!
Garām aizdārdēja ratiņi. Smaršals pacēla galvu un sekoja tiem ar skatienu.
Bet ratiņi ripoja tālāk, uz Paģiru gravas pusi, un pēc neilga brīža pabrauca garām divstāvu namam. Stūmējs pārsteigts pacilāja uzacis — tik bezdievīgi agrā rīta stundā visos šis ēkas logos jau dega gaismas.
Šajā namā, otrajā stāvā atradās "Viļņas Taisnības" redakcija. Redaktors Leibs Volinskis apmierināti berzēja rokas un gatavoja skandalozāko numuru. “Pilsētu pārņēmuši streiki!’’, "Sajukušais legāts atbrīvots no pienākumiem!”, "Lidojošais Vācijas cietoksnis. Apjukums un panika!” — virsraksti kliedza, tie vienkārši vairs neietilpa pirmajā lapaspusē un kāpa cits citam virsū. Bet uz “Taisnību" plūda aizvien jaunas ziņas. Noklausījies tikko ienākušo kurjeru, Volinskis atņirdza zobus. Vēl viens virsraksts prasīt prasījās būt pirmajā lapaspusē: “Jauns upuris! Slepkava-maniaks sit vēlreiz!" Tas būs visu laiku labākais “Taisnības" numurs.