Pussešos no rīta Viļņas legāts Antans Sudrabs skatījās uz sarecējušā asins peļķē guļošo mironi, kura vārds bija Jons Simaška un kurš pirms dažām stundām līksmojās bārā ar draugiem. Uz nabadziņa kakla, gluži kā otra mute, pletās atvērta brūce. Bikses bija atpogātas un nošļukušas — acīmredzot nabadziņš tā ari nepaspēja veikt steidzamo vajadzību. Skumji pēdējie dzīves mirkļi.
— Salīdzinot ar kapos atrastā nabadziņa brūci, šī brūce ir citādāka, — paziņoja medicīnas eksperts dakteris Radzinskis. — Dziļāka, platāka un tīrāka, ja drīkst tā teikt. — Viņš iztaisnojās un pagāja sāņus, lai legāts varētu paskatīties pats.
— Lietuviešus sit, — pavīpsnājis nomurmināja Sudrabs un pār plecu paskatījās uz dažiem starojošajiem, kuri stāvēja attālāk un kuru sejas aiz bailēm bija bālas un apskaidrojušās.
Seržants Antanam Sudrabam jau bija izstāstījis, kas te notika. Nesagaidījuši atgriežamies savu vadoni, starojošie izsteidzās no kroga un metās viņu meklēt. Pēc brīža viņi atrada viņu guļam vārtrūmē. Par laimi, iereibušajiem vīreļiem pietika prāta ātri izsaukt naktssargu. Šis tūlīt paziņoja patrulējošajiem leģionāriem. Viņi
apjoza slepkavības vietu un tagad sakoncentrējušies iztaujāja Simaškas drauģeļus.
Bezdievniekos drīz vien izplatījās baumas par notikušo, un pēc pusstundas jau apkārt slaistījās “Taisnības" maitu vanagi. Bet Sudrabam šobrīd viņi rūpēja vismazāk. Oficiāli birģermeistars bija atbrīvojis leģātu no pienākumiem, viņam pat nebija tiesību atrasties nozieguma vietā, bet patrulējošais seržants ļoti nopriecājās, ieraudzīdams savu vadoni.
Legāts Sudrabs pacēla acis uz medicīnas ekspertu Radzinski.
— Esi pārliecināts, ka tas ir tā paša cilvēka darbs? — viņš pajautāja, ar pirkstu pieskardamies brūces malai. Viņš domās mēģināja saskaitīt, cik laika pagājis no kautiņa Rīksa krogā līdz tam brīdim, kad starojošie atrada līķi.
— Nešaubos, ka tā paša, — pārliecinoši atbildēja Radzinskis.
— Brūce varbūt nedaudz citāda, bet vispār ļoti līdzinās slepkavībai Holēras kapsētā. — Viņš apklusa un ar plaukstu paberzēja pieri.
— Un griezums… Atcerieties, kapsētā es teicu, ka ierocis labs, tikai roka neveikla? Bet šeit… — Radzinskis pavicināja gaisā pirkstu un iejuties pat paklikšķināja ar mēli. — Šeit jau griezums ir līdzens un skaists.
— Mūsu slepkava pilnveidojas? — šķībi pasmaidīja legāts.
— Var teikt ari tā, — eksperts piekrita. — Bet ir viena dīvainība. Brūce ir pārāk dziļa un plata, lai tā tiktu veikta ar vienu skalpeli vai nazi. Redzat, kā tā izskatās? It kā kāds būtu iegriezis ar diviem skalpeļiem vienlaicīgi augšā un apakšā un izplēsis rīkli. Kā zvērs. Bet kā iespējams tik līdzeni… Legāt, vai jums viss labi?
Sudrabs aizvēra acis. Pēkšņi viņam acu priekšā iznira dīvaina glezna, salikta no dažādām sejām. Divi miroņi: Skorohodovs un starojošais Simaška; slepkava parādās it kā no nekurienes un pazūd; nozagti bioniķa-golema rasējumi; noslēpumaini pazudis zinātnieks Francisks Baltrus; uz sienas uzķēpāts briesmoņa purns ar atņirgtiem zobiem. Antans Sudrabs atvēra acis un paskatījās sev uz pirkstiem, uz kuriem bija palikušas nelaimīgā asinis, atcerējās krāsu uz sienas — mitru, kas vēl nebija paspējusi nožūt.
Viņš pagriezās pret leģionāriem.
— Gaismu! — viņš pamāja, un leģionārs, kas pirms tam bija apgaismojis apkārtni Radzinskim, steigšus padeva lukturi.
Daudzu grūtu un bīstamu dienesta gadu laikā Sudrabs iemācījās uzticēties nojautai. Viņš palūkojās apkārt, pacēla lukturi un devās uz šauru un tumšu šķērsielu.
Tā nebija iela, bet vienkārši atstarpe starp diviem namiem, kas beidzās ar aklo sienu, blakus kurai rēgojās smirdošu atkritumu kaudze.
Nojauta ari šoreiz nepievīla Viļņas leģionāru vadoni. Luktura gaisma slīdēja pa sienu, un Sudrabs gandrīz salēcās, saskatījis vēl vienu uzrakstu — briesmoņa purnu ar izvalbītām acīm, atplestu rīkli, no kuras tecēja lielas asins lāses. Apakšā vīdēja uzraksts: “Es viņu REDZĒJU". Sudrabs ar pirkstiem pieskārās uzrakstam. Krāsa bija mitra.
Legāts piegāja pie atkritumu kaudzes. Blakus tai viņš ieraudzīja vircas caurumu. Tādu, kas pārklāts ar sarūsējušām dzelzs restēm, varēja atrast gandrīz pie katras mājas. Tikai šeit restes bija nomestas malā, tās bija salauztas un saliektas, bet no melnā cauruma plūda laukā pilsētas kanalizācijas smaka.
“Pirms divām dienām kanalizācijā paslēpās ķēpausis Solomons, kas bēga no leģionāriem,” atcerējās legāts. “Solomons — vēl viena seja noslēpumainajā gleznā.”
— Vileišis maldījās, — viņš nomurmināja zem deguna. — Tie rasējumi, kuri atradās pie noslepkavotā Skorohodova, nebija Golema. Un tas nav projekts. Un slepkava nav cilvēks. Tas ir mehāniskais zvērs. Bioniks, kas jau izgatavots un lien ārā no pazemes.
Legāts teciņiem atgriezās nozieguma vietā. Leģionāri jau bija palaiduši vaļā starojošos un Radzinska vadībā gatavojās iecelt Simaškas ķermeni tvaika karietē, kas bija novietota netālu. Ieraudzījis atgriežamies vadoni, seržants atpleta muti, lai kaut ko teiktu, bet legāts bija ātrāks: noskaldīja dažas īsas komandas, un leģionāri steidzās tās pildīt.
Sešos no rīta melnā debesu velve sāka palikt gaišāka — pamazām, piesardzīgi. Tā aukstā Nēres ūdeni brien Vilnas iedzīvotājs, baidīdamies. Dievs pasarg', nosaldēt kājas.
Laika pareģim Marijum Pelikānam bija taisnība — no mākoņiem ne vēsts, tātad diena uzausis skaista. Taču vecais pareģis tagad svētlaimīgi krāca siltā gultā. Nakts darba augļus atdevis nepazīstamam vīrietim, viņš pat nedzirdēja, ka neilgi pēc tam pie durvīm atskanēja vēl viens klauvējiens. Nesagaidījis atbildi, “Viļņas Taisnības" kurjers nodomāja, ka veča nav mājās, un aizgāja ar garu degunu.
"Taisnības” redaktors Leibs Volinskis par siltu gultu varēja tikai sapņot. Tikko paspējis norādīt, kurā vietā ievietot karstāko ziņu par otro slepkavību un bezspēcīgajiem leģionāriem, viņš no kurjera uzzināja, ka laika pareģojumu šoreiz nebūs. Tātad pēdējā lapaspusē “Profesora Pelikāna dienas pareģojumu" vietā rēgosies tukšs cau*
rums. Laika noskaidrot, kas notika, nebija, un Leibs lika taja vieta ielikt steigā uzzīmētu zīmējumu — vārtrūmē izstiepies Simaškas ķermenis un milzīga asins peļķe apkārt. Mākslinieks vēl mēģināja skaidrot, ka tik daudz asiņu izskatās ļoti nedabiski, bet Volinskis kā
ar cirvi noskaldīja: asiņu nekad nevar būt par daudz. Un aizsteidzās uz spiestuvi Tvaikpilsētā. Leibam bija sajūta, ka šis "Taisnības” numurs sapurinās pilsētu. Katrs mironis taču ir kapeika kabatā, bet kapeika pie kapeikas… Vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsētnieki ir izslāpuši pēc briesmīgām ziņām. Un ari papildus Goļicina solītā naudiņa netraucēs.
Nonācis spiestuvē, Leibs paķēra jaunāko numuru, kas vēl smirdēja pēc krāsas, sarauca degunu, un viņam nācās atzīt, ka mākslinieks bija pastrādājis lieliski: pirmajā lapaspusē bija redzama sašķobīta Sudraba seja un virsraksts “Sajukušais legāts tiek atlaists!”, nedaudz zemāk — draudoša paskata “Parsifāls” un jautājums: "Vai jāgatavojas karam?". Nu, un, protams, nelaimīgais Simaška milzīgajā asiņu peļķē. Lūk, kā! Leibs apmierināti pat aplaizījās.
Strādnieki sāka stiept “Viļņas Taisnības” numurus pie durvīm, kur jau vajadzēja gaidīt Viļņas ielu uzrauga Stepona Malahovska puisēniem. Malahovska darbības sfēra bija melnākie darbiņi: simts viņa puislšu-malahovsklšu izveda atkritumus, uzraudzīja pilsētas parkus un izplatīja “Viļņas Taisnību". Bērniņi ar plānām rociņām apķēra tādu avīžu kaudzi, ka knapi varēja to pacelt, un pēc īsa mirkļa visā Viļņā — no Antokoles līdz Zvērnīcai — atskanēja viņu skanīgās balstiņas: "Pērciet! Pērciet! Jaunākā taisnība! Skandāls padomē! Grāfa mīļākās grēksūdze!” Visur bija pilns ar avīžu pārdevējiem, viņi nemeta likumu ari Bēdām. Matejs Kreilis reiz izrunājās, ka “Taisnība" esot ateju laikraksts, vislabāk piemērots dibenu slaucīšanai, bet bērniem dažu labu kapeiku nopelnīt netraucēja. Pārdevuši avīzes, puisēni atgriezās spiestuvē pēc nākamās kaudzes un tā skraidīja līdz pat krēslai. Veiksmīgā dienā izdevās pārdot līdz desmit tūkstošiem numuru. Šodien Leibs cerēja pārdot trīsreiz vairāk.