Aizsapņojies redaktors uzreiz nesaprata, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Atguvies pagrozīja galvu. Parasti taču, iznesot avīzes uz ielas, izcēlās klaigas — malahovsklši, kaut ari nemācēja lasīt, šķirstīja avīzi un smiedamies izmēģināja, ko tajā dienā klaigās. Pašlaik valdīja dīvains klusums.
Leibs pagriezās uz papēža un pa spiestuves durvīm izdrāzās laukā. Un tad apstulba. Ielā, sakrautas uz ietvēm, gulēja avīžu kau
dzes. Pie tām stāvēja daži spiestuves strādnieki un Leiba palīgs Grodeks. Visi apjukuši lūkojās apkārt. No puisēniem nebija ne smakas.
— Kas notiek? — Leibs iešņācās.
— Neko nesaprotu. Neviena malahovsklša. Aizgulējās, vai kā citādi? — Grodeks sastostljās.
— Sameklē Malahovski! — iekliedzās Volinskis. — Veicīgi! Izgrūd no gultas, izroc no zemes, dari, ko gribi, bet pēc pusstundas mums jāsāk pārdot avīzes. Katra minūte ir dārga, skaidrs?
Grodeks pamāja un sāka pildīt redaktora norādi. Bet nepagāja pat viena Volinskim tik dārgā minūte, kā no tāluma atskrēja skanīgās puisēnu balsis.
— Beidzot! Uh, dienaszagļi! — nomurmināja Volinskis un domās sāka rēķināt, cik naudiņas Malahovskim maksās tāda nekaunība.
Balsis tuvojās, puisēni atradās pavisam netālu. "Viļņas Taisnības" redaktors ieklausījās, izdzirdēja saucienus un piemiedza acis, nespēdams aptvert, ko tas nozīmē. Bet galu galā sapratis sajuta, ka visu ķermeni klāj auksti sviedri, sāk trūkt gaisa. Puisēni klaigāja avīzes nosaukumu. Bet tas nebija "Viļņas Taisnība”.
Viņš pat neievēroja, ka netālu, vārtrūmē, jau kādu laiku stāv jauns gaišmatains vīrietis garos, tumšos svārkos un novēro darbību, kas norisinās pie spiestuves. Ieraudzījis saviebto Volinska seju, vīrietis apmierināti pasmaidīja un, sargādamies no rīta vēja, uzcēla svārku apkakli.
Tvaikpilsētas un Šnipišķu kopnamos katrs rīts iesākās vienādi. Vīri žāvādamies rāpās laukā no gultām, mazgājās siltā ūdenī, vilka mugurā vakarā izmazgātas, vēl nedaudz mitras drēbes, dzēra karstu tēju, iemeta vēderos to, ko bija paspējušas pagatavot sievas, un, nobučojuši guļošos bērnus, ar pirmajiem rītausmas stariem devās uz darbu. Ielas pat izskatīji melnas no šineļos tērptajiem cilvēciņiem, kas sarāvušies gāja cits citam blakus, pārmezdami dažu labu vārdiņu ar blakusgājējiem, tad tie izklīda un bariem plūda uz Tvaikpilsētas fabrikām, lai pēc pirmās sirēnas kauciena jau būtu pie darbagaldiem.
Taču šodien rīts iesākās citādi. Klausoties sarunu fragmentus kopīgās virtuvēs, vērojot nemierīgu sievu acis un nervozās roku kustības, varēja izdzirdēt un sajust gaisā virmojošus jautājumus: būs vai nebūs? Uzdrošināsies vai neuzdrošināsies? Ja ne tagad, kad tad? Šorīt no lūpām uz lūpām, it kā tiktu nodots ar bezvadnieku, izplatījās viens vārds — streiks, streiks, streiks. "Neejiet uz darbu, nelauziet vienošanos, esiet kopā ar visiem, — bez apstājas mudināja aģitatori. — Redzēsiet, viņi nobīsies, viņi piekāpsies, īpaši tagad, kad notiek Galotņu tikšanās un uz šejieni pavērstas visas Eiropas acis.” Taču strādnieki šaubījās. Viņi zināja, kādos apstākļos viņu brāļi un māsas strādā Novoviļeiskā vai Krievijas okupētajā Kauņā, dažam labam acu priekšā pazibēja Slušķu pils celles un akmenscietās Vilnas leģiona vīru sejas. Pret pretiniekiem šie kadeti bija nežēlīgi, bet strādnieki nešaubījās, ka, uzsākot streiku, par tādiem kļūs. Vēl citi vēlējās godīgi atstrādāt dienu, tad nomazgāties, pārģērbties tīrās drēbēs un ar ģimeni doties skatīties Galotņu tikšanās laikā apsolītos brīnumus. Un tomēr vārds "streiks” izplatījās kā mēris, vilināja un solīja vismaz kādas pārmaiņas dzīvē. Tāpēc pēc brokastīm strādnieki devās nevis uz fabrikām, bet uz centrālo Tvaikpilsētas laukumu, kas pletās pretī Mehāniķu ģildes tornim.
Septiņos no rīta šeit jau trokšņoja iespaidīgs pūlis. Cilvēki mīņājās, grozīja galvas un pusbalsī sarunājās.
Kaut arī vārds “streiks" neapšaubāmi bija sasniedzis ari leģionāru ausis, ceļš uz Mehāniķu ģildes ēku ari šodien bija pilnīgi brīvs. Šeit ierindā nestāvēja līdz zobiem apbruņojušies, ar vairogiem norobežojušies leģionāri, uz jumtiem nebija redzami strēlnieki, pie ūdens vai tvaika lielgabaliem nemlņājās artilēristi, kas varētu ātri un bez lieliem pūliņiem izkliedēt pūli. Nebija nekā tamlīdzīga, un tas vairākos cilvēkos izraisīja izbrīnu.
Ģildes pulkstenis nopūtās un trīs reizes ziņoja, ka līdz astoņiem rītā atlicis stundas ceturksnis.
Pūlis auroja aizvien skaļāk. Neticīgākie streikotāji sāka pieprasīt skaidrību, gribēja zināt, ko darīt tālāk, vēlējās, lai vadoņi teiktu kādu vārdu. Un tad no pūļa atdalījās trīs vīri — divi kalsni un uzkumpuši, trešais apaļīgs, baltām rociņām — tādas visbiežāk cilā papīrus. Tie
bija strādnieku biedrību aktīvisti: Antons Kolva, Jons Kražs un Eistahijs Pugis. Visi trīs iznāca laukuma vidū un pagriezās pret pūli. Cilvēki uzreiz apklusa.
— Brāļi, — zemā balsi iedūcās ziepju fabrikas strādnieks Jons Kražs, bet vairāk viņš neko nepaguva pateikt.
Atskanēja kāju dipoņa, un no visām ieliņām uz Tvaikpilsētas laukumu sāka plūst divi duči bērnu, lielāki un mazāki, netīrām kājām un tekošiem deguniem. Katrs pār plecu bija pārmetis nelielu somu, bet paceltajās rokās viņi turēja avīzes. Spalgās bērnu balstiņās viņi klaigāja tik skaļi, ka bez grūtībām būtu pārklieguši visus kučierus, kas pie stacijas gaidīja pasažierus.
— Jauna avīze! “Viļņas Ziņas"!
— Bez maksas! Ņemiet un lasiet!
— Skandāls! Streikotāju vadoņi uzpirkti! Skandāls! Bez maksas!
Dailide Kolva mēģināja dot zīmi dažiem savējiem, lai tie apturētu nekaunīgos bērneļus, bet neviens pat nepakustējās, jo vieglāk būtu bijis ar plikām rokām noķert zivi Viļņas upītē. Bērneļi spraucās cauri pūlim, dalīja avīzes, bet, kad to aptrūkās, steidzās uz attālāko ieliņu, kur bija atstājuši rezerves, un atgriezās ar jaunu kaudzi.
Nopriecājušies par bezmaksas dāvanu, strādnieki, pat ari tie, kas knapi mācēja lasīt, grāba avīzes un, savilkuši uzacis, aplūkoja fotogrāfijas pirmajā lapaspusē: vienā visi trīs streikotāju vadoņi — Kolva, Kražs un Pugis, un vēl kāds ceturtais virs — ģērbās pirts istabā, otrā visi baudīja dzērienus patīkamā meiteņu kompānijā, trešajā skaitīja no aploksnēm izvilktus rubļus. Virs fotogrāfijām bija virsraksts: “Kas pasūtījis streikus Viļņā?”
— Tā ir provokācija! — iesaucās grāmatvedis Pugis un mēģināja saķert aiz apkakles vienu avīzes dalītāju, bet puišelis veikli izlocījās un pazuda pūlī.
Cilvēki sāka palēnāiji ielenkt trīs nobālējušos streikotāju vadoņus.
— Tie ir nekaunīgi meli! — Pugis iespiedzās. — No kurienes uzradās tā avīze? Es neko nezinu par fotogrāfijām! Neviens mūs nefotografēja!