Viens no viņa sabiedrotajiem sāpīgi iebukņīja ar elkoni sānos, bet bija jau par vēlu.
— Par cik pārdevāties, maitasgabali? Par trīsdesmit cara sudraba rubļiem? — iekliedzās kāds no pūļa.
— Gribējāt uz mūsu mugurām uz paradīzi aizjāt, bet mūs palaist basus? Neizdosies! — piebalsoja cita balss.
Sajutuši ko nelāgu, aģitatori, kas aizvien grozījās pūli, acumirklī izgaisa, bet cilvēki vēl vairāk ielenca trīs barvežus, brīvu atstādami tikai ceļu uz mehāniķu ģildes torni. Uz turieni trijotne ari atkāpās.
Pēkšņi Pugis uz pleca sajuta dzelzs roku. Viņš satrūcies pagriezās un ieraudzīja vīru bronzas krāsas svārkos. Tas bija Mehāniķu ģildes vadītājs Petrs Vileišis.
— Ne viss ir zelts, kas spīd, — viņš pateica, skatīdamies uz pūli.
— Ne visi draugi vēl labu, un ne visi skaistie solījumi tiek pildīti. Atcerieties to, draugi! Un nodemonstrējiet Viļņas viesiem, kas ieradušies uz Galotņu tikšanos, kas ir Tvaikpilsētas vīri! Ka viņi ir čakli un vienoti! Lai mūs apskauž ne tikai citas Alianses pilsētas, bet arī visa Eiropa! Bet pēc Galotņu tikšanās visi kopā apsēdīsimies pie galda un vīrišķīgi apspriedīsim lietas. Bez jebkādām pirtīm un krievu rubļiem! — Ar metāla roku viņš pabakstīja Puga dibenu, un pūlis sāka smieties. Bet Vileišis pacēla roku, un strādnieki apklusa. — Un vēl viena lieta. Es zinu, ka Tvaikpilsētā tiek sodīti tie, kas kavē darbu, un tas ir pareizi. Bet galvenais Tvaikpilsētas pulkstenis… — Vileišis parādīja uz lielo ģildes pulksteni, kas rādija bez vienas minūtes astoņus, — …galvenais pulkstenis it kā tīšām ir apstājies un nositis astoņus tikai tad, kad visi būsiet savās darba vietās! Jauku dienu!
Pūlis piekrītoši iešalcās un sāka sparīgi izklīst. Daži skrēja teciņiem, azotē iežmieguši "Viļņas Ziņas". Nepagāja ne minūte, un pie ģildes ēkas palika tikai Vileišis, trīs neveiksminieki — streika vadoņi un daži aizsnaudušies avīžu dalītāji.
Nemieru kurinātājs Miša Suslovs piesardzīgi aizklāja seju ar “Viļņas Ziņām” un arī pazuda no laukuma. Kad viņš pārliecinājās, ka citi aģitatori laimīgi tikuši sveikā cauri, viņam šeit vairs nebija, ko darīt. Suslovs bija pārāk pieredzējis, lai nokārtu degunu vienas neveiksmes dēļ. Pat vislabākie plāni bieži izput neapdomāta sīkumu
vai negaidīta pretinieku gājiena dēļ. Tādas lietas gadās gan Sanktpēterburgā, gan Kijevā, gan Orenburgā. Bet no pieredzes cietumos Mišaņa zināja: kāršu spēlē uzvar ne tas, kura kārtis ir stiprākās, bet tas, kurš rokā noslēpis papildu trumpi. Suslovam tādi bija vismaz trīs. Un vēl viņš alka pēc atriebības — lai cilvēki atcerētos šo dienu, viņš vakarā izprovocēs lielisku kautiņu pie Tvaikpilsētas strādnieku kopnamiem.
Krievs iegriezās nomaļā šķērsielā. Viņu gaidīja vēl viena tikšanās.
Ziepju fabrikas grāmatvedis Pugis un abi viņa sabiedrotie soļoja pa priekšu, grasīdamies pazust no laukuma, bet atvērās Mehāniķu ģildes torņa durvis un uz kāpnēm parādījās trīs leģionāri.
— Kur cienītie sataisījušies? — Vileišis patīkamā balsi pajautāja.
— Uzgaidiet, kāds grib ar jums parunāt! Par pirtīm un citām patīkamām lietām.
Leģionāri piegāja pie Kolvas, Kraža un Puģa, bez ceremonijām sagrāba aiz krāgas un aizveda uz tvaika karieti, kura tikko bija ieripojusi laukumā.
Kāds spalgi iesvilpās, un staigājošie avīžu dalītāji aizsteidzās pie citiem puišeļiem, pēc tam — uz citām ielām, pa ceļam saukdami: "Jaunākās ziņas! Jaunākās ziņas! Tikko arestēti streika kurinātāji! "Viļņas Ziņas!” Bez maksas, bez maksas!”
Laukumā, kurā tikko draudēja pārsprāgt streika augonis, palika tikai Petrs Vileišis bronzas krāsas svārkos.
Iznirstot no mājas stūra, pie viņa nesteigdamies piegāja jauns gaišmatains vīrietis garos un tumšos svārkos.
— Vai jūs esat apmierināts? — viņš pieklājīgi pajautāja.
Mehāniķu līderis greizi paskatījās uz vīrieti un pasmaidīja ar
lūpas kaktiņu.
— Patiešām nav slikti. Man īpaši patika Pelikāna laika pareģojumi. Skaista detaļa. Nqplod manu pateicību rektoram Gimbutam un viņa studentiem. No viņiem sanāks lieliski laikrakstnieki. Paldies pasaki ari Malahovska kungam un bez šaubām…
— Naudas padomniekam fon Otam, — teikumu pabeidza tas, kurš bija neviens cits kā Gerharda fon Ota labā roka. Visi viņu sauca
par Janu. — Padomnieks priecājas… ēē… ka izdevās pārliecināt Malahovska kungu un vismaz nedaudz palīdzēt brīvās Viļņas mehāniķiem. Viņš cer uz veiksmīgu sadarbību ari nākotnē.
— Citiem vārdiem sakot, mēs viņam esam parādā, — Vileišis nomurmināja. — Riteņi griežas riteņos, bet tajos riteņos — mazi zob-
• *
ratiņi. Viļņa ir sarežģīts mehānisms, tieši kā manas mašīnas.
Jans klusēdams noliecās.
— Naudas padomnieku interesē turpmākais "Viļņas Ziņu” liktenis. Vai tas būs tikai viens numurs vai pilsētai būs sava avīze? — viņš jautāja.
— Apspriedīšos ar rektoru Gimbutu, bet es domāju, ka būtu ļoti labi, ja brlvpilsētai būtu patiešām brīvs izdevums, — Vileišis atbildēja. — Viļņai jau sen ir grūti elpot, kad pastāv tikai viena taisnība. Ja vēl mums būtu sava spiestuve… Zavadska spiestuvei nenāktu par ļaunu konkurents. Daudz kas sūdzas par viņu cenām. Starp citu, kā jaunākās "Viļņas Ziņas” vērtē mūsu kopīgais draugs no "Taisnības”?
— Ne pārāk. Lai neteiktu vairāk, — gaišmatainais vīrietis noliecās, parādīdams, ka saruna ir galā, un kaķa soļiem pazuda no laukuma.
Vileišis kādu laiku aizdomājies skatījās viņam nopakaļus, ar metāla rokas pirkstiem pakasīja vaigu un pagriezies aizgāja uz ģildi.
* * *
Astoņos no rīta Tvaikpilsētas sirēnu duna pamodināja Leibu Volinski no transa, kurā viņš bija iegrimis pēdējo pusstundu. Redaktors sēdēja starp neizpārdotām “Viļņas Taisnības” kaudzēm, rokā ņurcīja jaunākās “Viļņas Ziņas” un lūkojās uz pirmo lapaspusi.
Tipogrāfi, kas bija sastājušies ievilkt elpu, pakšķināja papirosus un kādu laiku ar ziņkāri vēroja domīgo redaktoru, bet pēc tam atgriezās pie darbiem.
Pēc neilga laika atgriezās palīgs Grodeks, kuru Leibs bija nosūtījis pie Malahovska, un raportēja: ielu karalis lika iebāzt savu "taisnību" vienā vietā un atgādināja, ka nūjai ir divi gali. Malahovskis “palīdzēja” Leibam Volinskim par velti, lai avīze noklusētu vienu ne
patīkamu gadījumu par ne pārāk tīrā ceļā iegūtām tiesībām savākt pilsētas atkritumus.
Volinska palīgs mēģināja satvert aiz stērbeles dažu labu puišeli, piedāvāja viņiem kapeikas, lai tikai tie iznēsātu "Taisnību", bet tas bija tas pats, kas noķert bezdelīgas, kas šaudījās debesīs. Mazie nekauņas spalgi smējās un nekaunīgi vicināja sejai pretī “Viļņas Ziņas” ar Universitātes domīnijas ģerboni zem avīzes nosaukuma.
Tas bija finansiāls krahs. Pat izsūtījis pilsētā visu redakcijas personālu ar skaļajām rīklēm, Volinskis labākajā gadījumā varēja pārdot tikai dažus simtus avīžu. Taču kas tās pirks? Pilsētnieki daudz labprātāk izķēra bezmaksas "Viļņas Ziņas”. Un vēl… Leibs neuzdrošinājās pat padomāt, ko teiks, kad atradīsies uz draudošā monstra “lija Muromietis" klāja, kas bija noslēpies augstu starp mākoņiem.
Austošā saule apspīdēja pilsētas ielas un šķērsielas, daži stari skāra arī kaudzēs sakrauto "Viļņas Taisnību" ar kliedzošo virsrakstu "Streiki pārņēmuši Viļņu!" un aizskrēja tālāk. Palika tikai tumšas ēnas, kaudze nekam nederīgu papīru un blakus sēdošs nelaimīgs redaktors.