Ja vecais Marijus Pelikāns nebūtu tik ilgi gulējis gultā, viņš patiešām būtu nopriecājies, ka viņa pareģojumi piepildījušies. Deviņos no rīta saule jau bija izklīdinājusi rīta miglu un spilgti apgaismoja svinīgi noskaņotās Viļņas ielas. Dzidrajās debesīs rēgojās tikai “Parsifāls", izpleties kā liels krupis, bet pilsētnieki un viesi vienbalsīgi apstiprināja: šis lidojošais vācu cietoksnis ir iespaidīgākais, ko jebkad nācies redzēt.
Zaļojošas liepas Svētā Jura prospektā, kastaņi Bernardīnu dārzā, ceriņi Piromontā, baltās apses apkārt Navigatoru tornim un Katedrāles laukumam priecēja acis un it kā klusītēm čukstēja ausī: "Kad tev sirdī astoņpadsmit, dzīve ir neparasti skaista." Lukišķu laukumā pie Izstādes kupola atkal sastājās rinda, bet pie Zaļā tilta strādnieki pabeidza kalt tribīnes. Šeit sapulcējušies cilvēki veldzējās ar vēsu kvasu un blenza uz nosvīdušajiem leģionāriem, kas mēģināja savaldīt ik minūti augošo pūli, kas vēlējās redzēt leģendārā pilota Ādama Gaber-Volinska lidojumu.
Pilsēta pat lūza no cilvēku daudzuma. Visi viesnīcas numuri,
visas kopnama gultas tika iznomātas, kaut ari — kāda ironija! — neviens netaisījās tajās gulēt. Krogi, iebraucamās vietas, kafejnīcas un restorāni gatavojās strādāt visu diennakti, ielu tirgotāji šodien cēlās vēlāk, jo zināja, ka strādās melnās miesās līdz pat ritam. Visi apņēmās iztirgot tik daudz, lai pēc tam varētu mēnesi necelties laukā no gultas. Jaunajā avīzē “Viļņas Ziņas" Jons Basanavičs apsolīja, ka nakti alķīmiķi sarīkošot tādu debess uguņu izrādi, kādu vēl pasaule nebūs redzējusi. Tuvojās dienvidus, kas solīja svelmi, tāpēc kvasa un alus tirgotāji knapi spēja tikt galā.
Karsti bija ari Viļņas rātsnamā.
Krievijas ārlietu ministrs Vladimirs Lamsdorfs cīnījās kā lauva uzreiz dažādās frontēs — kaut arī Alianses pilsētas deklarēja, ka ir neitrālas visos militārajos konfliktos, viņš tūlīt pat uzbruka baronam Rotšildam, kāpēc viņš uzaicinājis atturīgo Japānas vēstnieku Tadasu. Varbūt viņš bija nikns arī tāpēc, ka japānis pieļāva rupju kļūdu — krievu ministru nosauca par “madam", kaut ari visi tūlīt nosprieda, ka pie vainas ir vēstnieka kunga nepilnīgi pārvaldītā angļu valoda. Tikai prelāts Masaļskis apmierināts pavīpsnāja un zem deguna nomurmināja: "Tā tam mīļāko ielenktajam sodomītam arī vajag.”
Tika sapurinātas arī Krievijas attiecības ar ķeizara Vāciju. Prūsijas kara ministrs Karls fon Einems, žvadzinādams medaļas un šķobīdams lieliski uzskrullētās un ievaskotās ūsas, kā uzvilkts atkārtoja vienu un to pašu: vienīgais Vācijas mērķis esot, lai Eiropa būtu vienota, stipra un tajā valdītu miers. Lamsdorfam palīgā negaidīti nāca Britu impērijas ārlietu ministrs Henrijs Pets-Ficmoriss, sausi atzīmējot, ka virs Viļņas esošais lidojošais vācu cietoksnis "Parsifāls” ir labākais stabila miera simbols Eiropā. Sprauslādams, ik pa laikam pielikdams pie deguna trauciņu ar ostāmo sāli, tam piekrita ari Francijas ārlietu ministrs.
Sēdes vadītājs, Alianses pārvaldītājs barons Nātans Rotšilds, ar visiem spēkiem mēģinot savaldīt situāciju, mudināja kungus runāt par jaunajām tehnoloģijām, to sadalījumu un pārdošanu visām Eiropas valstīm, bet Lamsdorfs atbildēja ar dusmīgu tirādi, it kā
pundurite Alianse iedomājas esam pasaules naba un nerēķinās ar pasaules varenajiem. Nežēlīgajā strīdā par Alianses pilsētu un Rotšildu radīto tehnoloģiju vietu pasaulē iesaistījās visi Galotņu tikšanās dalībnieki, izņemot Osmāņu impērijas pārstāvi Izetu Pašā AI Abedu. Viņš pacietīgi gaidīja, kad saruna ievirzīsies par dzelzceļiem Eiropā un viņa izsapņoto Hidžazas projektu.
Viļņas birģermeistars Vitauts Venslauskis-Venskus jutās kā breksis, kas nonācis dīķi starp haizivīm, vēl mazāka zivtiņa nekā mājās, kur valdīja enerģiskā Venskienes kundze. Viņš klusītēm rūpējās, lai viesiem netrūktu dzērienu un uzkodu, elsa un pūta, ik pa laikam saskatījās ar Prāgas, Rēveles un Krakovas birģermeistariem, lūkojās uz pulksteni un gaidīja sapulces beigas. Viņš vakarā cerēja atgūt zaudēto vienā slēgtā Antokoles klubā, uz kuru uzaicināja savus kolēģus no citām Alianses pilsētām. Vakars solījās būt ļoti diskrēts, ar ļoti diskrētām meitenēm un, protams, bez Venskienes kundzes.
Desmitos no rīta Viļņas legāts Antans Sudrabs sēdēja krēslā, un gar viņa kaklu palēnām slīdēja nazis. Asmens slīdēja gar Ādama ābolu. Sudrabs pat aizturēja elpu un aizvēra acis. Nazis pieskārās ādai vēl dažas reizes, un bārddzinis ar siltu dvieli uzmanīgi noslaucīja ziepju putas. Tad nopētīja legāta seju un apmierināti pamāja.
Sudrabs atvēra acis.
Pēc šīs nakts notikumiem viņš sarunājās ar medicīnas ekspertu Radzinski, tad atgriezās Slušķu pilī un uz dažām stundām aizmiga. Pamodās kā parasti — ar pirmajiem rītausmas stariem, kaut gan steigties it kā nebija, kurp, jo vēl vakar dežurants nodeva Viļņas padomes rakstu viņam, Viļņas legātam un Kārtības padomniekam Antanam Sudrabam, un tas aizliedza oficiāli parādīties visos Galotņu tikšanās pasākumos. Vārds “oficiāli" bija dažas reizes pasvītrots ar zīmuli.
To izlasījis, Sudrabs iesmējās — zināja, kas viņam sūta tādu smalku mājienu.
Tomēr laika viņam bija vairāk nekā jebkad, tāpēc viņš nolēma izmantot to prātīgi. Vispirms, uzvilcis mugurā sporta bikses un kreklu, viņš paskrēja pa ēnainajām Slušķu pils taciņām, pēc tam ienira Nēres ūdenī un, iroties ar lieliem vēzieniem, viņš aizpeldēja gandrīz līdz Apakšējai pilij un atgriezās atpakaļ. Uztrenētais ķermenis kustējās gandrīz automātiski, un Sudrabs varēja apdomāt turpmākos darbus. Tātad, izkāpjot krastā, viņam jau bija plāns, bet brokastojot un pēc tam sēžot bārddziņa krēslā, viņš domās salika pēdējos akcentus. Viņš nemaz neizbrīnījās, pie bārddziņa ieraudzīdams jauno avīzi "Viļņas Ziņas”. Tā bija zīme, ka Vileiša un Gimbuta plāns izdevies, un Viļņas leģions var priecāties, atkratoties no vienām galvassāpēm — Tvaikpilsētas streikotājiem.
Izgājis no bārddziņa, Sudrabs apmeklēja Alijošu Nuneviču, kas rosījās Slušķu pazemē. Viņš gan večuku atrada krācam, tāpēc nācās viņu krietni papurināt. Pamozdamies Alijošus tā nopriecājās, ka atkal var pakalpot leģionāru vadonim, ka vienā naktskreklā steidzās ieslēgt elles mehānismu — Mašīnu nr. 5. Viņš skraidīja pa kāpnēm kā sabozies balodis, kuram labdari dažās vietās ir izbēruši graudus, un nabadziņš mētājas no vienas vietas uz otru, nezinādams, kur sākt mieloties.
No pirmā skatiena Sudraba iecere bija ļoti vienkārša — Viļņas ielu karti salīdzināt ar pazemes kanalizācijas karti un noskaidrot, vai Asajā Galā, netālu no tur dzīvojošās Marinas Baltrienes, no Novoviļeiskas psihiatriskās slimnīcas pazudušā Baltrus tantes, mājām nav lūkas, kas vestu uz pazemi. Sarindojis secībā redzētos skatus, pielicis klāt Jona Simaškas slepkavību šonakt un uzrakstu uz sienas, legāts gandrīz nešaubījās, ka Baltrus, kas strādāja atdzīvinātājiem, kvern kaut kur pazemē. Un, visticamāk, nav viens. Kādam taču viņam bija jānes pārtika, dzērieni, varbūt darbarīki, un tas gādīgais cilvēks, visticamāk, būs tantiņa Baltriene.
Ja caurums uz pazemi atrodas blakus viņas mājām, meklēšanas loks uzreiz sašaurinātos. Šonakt legāts savējiem pavēlēja aizturēt un uz Slušķiem steidzīgi vest visus ķēpaušus, bet daudz cerību uz viņiem nelika. Ķēpauši ielās parādījās tikai satumstot, bet atrast to
vienīgo, kas zīmēja briesmoņus, nebija vieglāk kā atrast adatu siena kaudzē. Doma par tantiņu likās cerīgāka.