Taču uzdevums izrādījās grūtāks, nekā izskatījās no pirmā skatiena. Viļņa izpletās un mainījās tik ātri, ka ielu kartes novecoja tajā bridi, kad tās tika nodrukātas. Nemaz nerunājot par pazemi un kanalizāciju — šis vietas vispār neviens nepūlējās attēlot detalizēti.
Alijošus baroja Mašīnai nr. 5 vienu perfokarti pēc otras, mašīna rūca un dārdēja kā lielākā Tvaikpilsētas rūpnīca, spļāva ārā tvaiku un dūmus, bet velti — pazemes labirinti viņai nebija pa zobam. Baidoties pievilt legātu, Alijošus līda vai no ādas laukā, izmēģināja visdažādākos variantus, mirka sviedros un saplēsa naktskreklu, bet galu galā norāpās no trepēm, izslēdza mašīnu un, vainīgi ieurbies ar skatienu grīdā, bezspēcīgi noplātīja rokas.
Legāts neņurdēja, tikai pie sevis nosolījās nopietni par to parunāt Viļņas padomē, kad tikai tiks “oficiāli" atjaunots darbā. Tad viņš izvilka ausu aizbāžņus un atstāja Alijošus īpašumus.
Pusvienpadsmitos no rīta daži Markuču muižiņas logi atvērās vaļā, jo iekšā palika smacīgi. Ja kādam garāmgājējam brīnumainā kārtā būtu izdevies nonākt atdzīvinātāju īpašumos, kas bija nožogoti ar augstu žogu, viņš, visticamāk, būtu vilies. Nams kā nams — ne pārāk liels, koka, ar verandu, kas izrotāta ar kokgrebumiem. Glīta sapulču zāle izklāta ar paklājiem, senatnīgas, ar rokām gatavotas mēbeles un tikko jūtams vīraka aromāts. Šajā zālē tika pieņemti apmeklētāji. Ja viesis bija svarīgs, ar viņu sarunājās pats Viļņas atdzīvinātāju ložas Vecākais, bet, ja vienkāršs cilvēks, tad ar viņu sarunājās kāds ložas loceklis. Šeit nonāca tie, kas atnesa bērnu, lai nodotu to ložas patversmē, šeit tika paņemti pasūtītie dzērieni un maksāta par tiem nauda. No šejienes viesis tika pavadīts uz pareģojumu istabu. Atdzīvinātāji parūpējās, lai viesis ieraudzītu tieši tik daudz, cik ari pieklājas redzēt garā’mgājējam. Bet viss pārējais nebija domāts svešo acīm.
Markuču muižiņas laboratorija bija vieta, kurā varēja ieiet tikai daži cilvēki.
Čaukstinādams līdz zemei garo apģērbu, šeit iesoļoja Atdzīvinātāju ložas Vecākais. Mājās viņam patika ģērbties senatnīgi, kas liecināja par ilggadīgām ložas tradīcijām un varu. Tagad viņam mugurā bija lieliska auduma krustnagliņu krāsas žipons līdz zemei, kura platās piedurknes un lejasdaļu rotāja virvēs savītas zīda maliņas, zem tā viņš bija pavilcis apakšā oranžu zīda kreklu, vidukli apjozis ar zeltā izšūtu jostu. Acis kā vienmēr slēpās aiz apaļām brillēm.
Apstājies pie sliekšņa, viņš aplūkoja savus īpašumus. Šeit dienu un nakti dega lukturi, jo laboratorija atradās dziļi zem zemes, to sargāja gan cilvēki, gan dusmīgie suņi mastifi, un pāris slepenu durvju, par kurām zināja tikai daži ložas locekļi.
Šeit Vecākais vienmēr jutās drošībā. Bet tikai ne šodien. Viņš jau sen juta ap kaklu Prāgas ložas dzelzs žņaugus, nojauta, ka par katru viņa soli, katru lēmumu klusītēm tiek raportēts lielmestram. Tāpēc tad, kad Francisks Baltrus parādīja savus jaunākos rasējumus un pateica, ka var to radīt, Vecākais apņēmās izdarīt tā, lai visa slava, nauda un ietekme tiktu Viļņas ložai. Doma noslēpt Baltru Novoviļeiskas psihiatriskajā slimnīcā tikmēr, kamēr loža sagatavosies bionika ražošanai, likās ļoti prātīga. Bet tad — kas par neražu — pie muižas durvīm pieklauvēja Viļņas legāts, nesot rokā slepeno rasējumu kopijas. Taču drīz pēc tam noskaidrojās, ka pazudis arī pats Francisks Baltrus, ka Novoviļeiskā pat atdzisušas viņa pēdas.
Lukturi izgaismoja galveno laboratorijas mēbeli — lielu tērauda galdu, kas ar masīvām skrūvēm bija piestiprināts pie grīdas. Uz galda gulēja mironis, precīzāk sakot, tas, kas no tā bija palicis pāri pēc divu vīru darbošanās, kas bija noliekušies pār līķi. Abiem rokās bija cimdi, mugurā — oranži halāti, kuriem uz muguras izšūts fēnikss, uz acīm viņi bija uzlikuši lielus guguļus, acīmredzot tāpēc, lai acīs nenokļūtu vēl ķermenī atlikušie šķidrumi.
Darbs laboratorijā norisinājās nepārtraukti. Miroņu, paldies Dievam, arī netrūka — par tiem slepeni parūpējās Viļņas un dažu apkārtējo pilsētiņu kapsētu uzraugi. Un tagad Vecākais tikai vienaldzīgi paskatījās uz darbīgajiem vīriem un ieklepojās.
Abi atdzīvinātāji salēcās un pacēla galvas. Ieraudzījuši Vecāko, viņi it kā pēc pavēles nomauca lakatiņus, kas aizsargāja muti, un uz pieres uzstūma guguļus.
— Salve, — Vecākais nomurmināja.
— Salve, meistar, — viri noliecās. Tad viens pateica: — Mēs veicam ļoti interesantu eksperimentu, varbūt ari jums būtu…
— Vēlāk, brāli Urt, vēlāk, — Vecākais papurināja galvu. — Tagad ir steidzamākas lietas. Man ir vajadzīgs Ratuss. Vai viņš jau ir sagatavots?
— Vienmēr, meistar. — Par Urtu nosauktais novilka cimdus un nometa tos uz metāla galda, tad aizgāja uz vārāk apgaismoto laboratorijas galu. — Tā jau domāju, ka viņš būs nepieciešams, — viņš piemetināja.
— Vai patiesi? — Vecākais pacilāja uzaci.
Urts bija viens no retajiem Viļņas atdzīvinātājiem, kuram Vecākais pilnībā uzticējās un kurš zināja par visiem slepenajiem plāniem.
— Patiešām, — Urts atbildēja. — Asajā Galā mums neizdevās. Meklējam adatu siena kaudzē. Ratuss vienīgais var atrast to adatu. Kaut gan tik un tā neesmu pārliecināts.
Atskanēja žvadzoņa un tirkšķēšana — Urts kaut ko vēra vaļā.
Atdzīvinātāju Vecākais aizdomājās.
— Kāpēc tu šaubies, brāli Urt? — viņš ļoti klusi pajautāja, bet Urts sadzirdēja.
Viņš iznāca gaismā, rokās turēdams nelielu metāla būri, kurā kaut kas gulēja.
— Jo Ratuss var izsekot tikai to, kura ēteriskā iespiedzīme viņam ir un kuru viņš ir nofotografējis. Baltru viņš neatradis, jo mums ir tikai viņa iespiedzīme. Mēs viņu nefotografējām, nedomājām, ka tik pēkšņi savajadzēsies, — Urts atbildēja.
— Un kurš teica, ka Ratusam jāmeklē Baltrus? — Vecākais sirsnīgi izbrīnījās.
Būris un būtne, kas tajā atradās, sakustējās. Tā bija žurka. Tikai uzmanīgi ieskatoties, varēji saprast, ka tā nav īsta. Smalkos sariņus varēja noturēt par īstiem rupjiem žurkas kažoka matiņiem, kaut ari
tie bija no metāla. Bet pietika tuvāk ieskatīties žurkai acīs un uzreiz varēja saprast, ka tas radījums ir mākslīgs.
Sajukušo atdzīvinātāju laboratorijas radījums. Mehžurka.
Radības acis bija divas metāla teleskopveidīgas izbīdāmas caurulītes, kuru galā bija ierīkotas stikla acis, aiz kurām slēpās camera obscura. No šīm caurulītēm pār visu būtnes kaklu, muguru un ķepām, paslēpušies zem sariņiem, bija nostiepti plāni vadiņi.
Mehāniskās žurkas — ratusi — tika izgudrotas Prāgā un turētas visstingrākajā noslēpumā. Par tām zināja tikai paši radītāji atdzīvinātāji un vēl daži uzticamākie cilvēki. Atdzīvinātāji nedomāja lielīties ar saviem panākumiem. Viņi vēlējās izmantot ratusus, cīnoties ar pašreizējiem Alianses mīluļiem — alķīmiķiem un mehāniķiem.
Žurkas pilsētās bija tik ierasta lieta, ka cilvēki nepievērsa tām uzmanību. Tāpēc mehžurkas bija lieliski spiegi. Tām pietika ar izsekojamā cilvēka mazītiņu ēterisko iespiedzīmi un vienu skatienu (cilvēku nofotografēja stikla acīs ierīkotās mazās camera obscura). Izsekojot upuri, ratuss vienkārši mina tam uz papēžiem, bet vērotāji ar elektrolābijas palīdzību varēja redzēt žurkas atrašanās vietu; radījums pastāvīgi fotografēja upuri, un novērotāji zināja, ko viņš dara. Jaunākajā mehžurkas modelī bija iemontēts mazītiņš inklinometrs, tāpēc novērotāji varēja sadzīt pēdas, kur ir ratuss — uz zemes, pazemē vai ielīdis augšup kāpjošā dirižablī.