Viļņas ložai bija tikai viena tāda mehžurka. Tā to arī sauca — par Ratusu.
— Kurš teica, ka Ratuss izsekos Baltru? — atkārtoja Vecākais, piegāja pie būra un no apmetņa kabatas izvilka laukā nelielu kolbiņu. — Viņš izsekos cilvēku, kas meklē Baltru. Kungu, kas nesen pagodināja mūs ar vizīti un kuru mēs lieliski pazīstam.
Vecākais pacēla kolbiņu. Uz tās bija uzlipināta lapiņa ar diviem ar roku rakstītiem vārdiem “Antans Sudrabs”.
Urts saprotoši pamāja, novietoja būri uz galda, tad sāka lēkāt apkārt Bebidža mašīnai un elektrolābijai, kas ļoti līdzinājās tai, kas stāvēja slepenajā Nikodēma Tvardauska istabiņā. Pēc tam viņš
iebāza roku būri, izvilka ārā Ratusu un sāka pievienot tā vadiņus Bebidža mašīnai.
— Pasteidzies, — Vecākais nomurmināja un pasniedza kolbiņu.
— Mūsu cilvēks Slušķos paziņoja, ka legāts joprojām atrodas tur. Nebūtu labi viņu palaist garām. Arī fēniksi deg nepacietībā.
Bija vienpadsmit no rīta.
— Nu ty kņrwa litevvska* — nolamājās leitnants Mihals Vielholskis, izlasot ziņojumu, kuru viņam, pie rātsnama dežūrējot ar leģionāru pulku, tikko pasniedza kurjers, kas atskrēja klupdams krizdams.
Vielholskis norāva uniformas bereti, ar roku notrauca sviedrus un, kā īstam polim pieklājas, vēlreiz nolamājās, — tā, ka pat gaiss ietrīsējās. Grūti pateikt, kam bija domāti tie lamuvārdi — ļaunajam liktenim, trakajiem pilsētniekiem vai karstas putras strēbējamvadonim Sudrabam, kas bija atbrīvots no pienākumiem un tagad vazājās nezin kur tā vietā, lai stāvētu priekšā leģionāriem, kas apsargāja rātsnamu, un viņam, Mihailam, norādītu, ko viņam tādā gadījumā darīt.
Leitnants vēlreiz pārlaļda skatienu ziņojumam. Iepriekšējā ziņa par atceltajiem streikiem, nomierinātajiem Tvaikpilsētas strādniekiem un apcietinātajiem vadoņiem viņam patika daudz labāk par
* Ak tu leišu kurva (poļu vai.). Tulk. piez.
šo. Viņš apjucis paskatījās uz leģionāriem, kas ielenca rātsnamu trijās rindās, tad nokrekšķinājās un nospļāvās.
Mihals Vielholskis bija leģenda leģionāru vidū, kas bija dienējis bīstamākajās pasaules vietās. Ciezdams no malārijas, viņš bija viens no pirmajiem, kas šturmēja Madagaskaras galvaspilsētu Antananarivu, kopā ar Otro ārvalstu korpusu, līdz ceļgaliem bradājot asinīs, Mandinga karu laikā nīdēja Vasulu impēriju. Viņu līdz pat šai naktij izsekoja murgi, ko viņš piedzīvoja Otrajā būru karā, kad viņš laidās projām kopā ar ģenerāļa Kronjē armiju, no visām pusēm Britu impērijas elites spēku ielenkts. Ari tagad Mihals nešaubīdamies būtu piekritis atgriezties uz jebkuru no šīm vietām. Jo tur viss bija skaidrs kā dienā, bet šeit…
Vielholskis izlasīja ziņojumu trešoreiz, bet neatrada tur neko nomierinošu. Viņš saburzīja lapiņu un nosvieda to uz zemes. Tad, pagriezies pret saviem vīriem, ieaurojās:
— Leģionāri! Sagatavoties sadursmei!
Rātsnama sargi papleta kājas, cimdotās rokas satvēra smagās nūjas. Pistoles pagaidām palika makstīs.
Mihals Vielholskis pacēla sažņaugtu dūri. Uz apkārtesošo māju jumtiem bija iekārtojušies snaiperi un lielgabalnieki, kas apkalpoja pārnēsājamos lielgabalus (Tvaikpilsētas arsenāla lepnumu), kas šaudīja ūdeni un karstu tvaiku. Šie viri ari pacēla dūres, tas nozīmēja: kaujai gatavi. t
Vielholskis noņēma sejsegu un sāka gaidīt sadursmi, no kuras, kā pats atzinās, baidījās visvairāk.
Sajutuši valdošo spriedzi, pilsētnieki-slaisti steidzās aiztīties no Rātslaukuma. Iesprukuši tuvākajā šķērsielā, viņi pabāza galvas no stūriem, no droša attāluma vēroja, kas notiek pie Rātsnama, lai vēlāk pazīstamiem varētu palielīties: "Es arī tur biju, savām acīm redzēju, labi, ka paliku dzīvs."
— Un bazilisks aizlavījās pazemē meklēt vēl vienu upuri. Viņa skatiens bija baiss, visi, kas viņu ieraudzīja, uzreiz pārvērtās akmeni. Gan rūtas pazemē bārstīja, gan ar spodro zobenu mēģināja nogali nāt, viss velti. Kareivji paskatījās viņam acis un uzreiz pārvērtās ak
meņos, — sēžot pie Svētā Jāņa baznīcas stāstīja vecais Efraims. Klausītāji, kas viņu ielenca četrās rindās, bija tā iejutušies, ka salēcās ik reizes, kad kārtējo reizi pārakmeņojās kāds nabadziņš. — Bet atradās viens puisītis, kas nepaņēma uz pazemi ne zobenu, ne āvu, bet tikai spogulīti. Un aizgāja puisītis ar slepkavu bazilisku satikties… — kurpnieks stāstīja.
— Un kas tālāk, kas notika tālāk? — dažas nepacietīgas balsis mudināja.
Efraims noklepojās, gatavodamies stāstīt, kas tad notika ar puisēnu, kas bija apbruņojies ar spoguli, bet nepaspēja.
Izlūkdirižabļa “Švarns" pilots precizēja kursu, un mazais lidotājs palika karājamies virs Viļņas tādā vietā, no kuras bija vislabāk redzamas plūstošo cilvēku upes. Viena cilvēku upe kustējās pa Svētā Jura prospektu uz Lukišķēm, kur norisinājās Izstāde, bet ap Zaļo Tiltu trakoja brāzmains virpulis. Šeit jau bija aizņemtas visas tribīnes, ap visu krastmalu bija sasēdušies cilvēki. Daži gudrinieki ar laivu bija aizpeldējuši līdz Nēres viducim, bet patruļtvaikonītis viņus ātri panāca un aizdzina krastā.
"Švarna” patruļu acis uzmanīgi sekoja līdzi vēl vienam cilvēku upes atzarojumam, kas pa Pils ielu plūda augšup uz rātsnama pusi. Tajā pūlī neviens negrūstījās un nestumdījās, nekāpa viens otram uz kājām. Garāmgājēji, kas gāja cits citam pretī, žigli nostājās gar namu sienām vai iespruka sānieliņās un ziņkārīgi skatījās uz garām soļojošo kolonnu. Un skatīties bija, uz ko.
Tās bija vienīgi sievietes. Vecas un jaunas. Grūtnieces, ar vienu vai diviem bērniem pie rokas, dažas trešo bērnu bija pieglaudušas pie krūts. Viļņas meitas, sievas un mātes. Iznākušas ielās prasīt to, kas viņām pienākas, un viņas nebija gatavas atkāpties.
Degošas acis un satraukti skatieni. Pēc negulētas nakts nogurušas sejas, cieši sakostas lūpas. Bīstami uzkarsusi pulvermuca.
Pūļa priekšgalā ejošās sievietes turēja lielu plakātu ar uzrakstu ' Darbu, maizi, taisnību!”, vietumis plandēja arī mazāki plakāti, kas pieprasīja lielākas algas, pabalstu un darba vietas, vējš plivināja hiiltus karogus ar svēto Kristoferu, kas nesa pār upi zīdainlti Jēzu.
Desmitiem zīdaiņu, kurus mātes bija piespiedušas pie krūtīm, ari izskatījās kā no svētbildēm izkāpuši. Garāki bērni, lepni pacēluši galviņas, turēja gaisā priecīgi lēkājošus sarkanus balonus, kurus bija saņēmuši dāvanā.
Kad sieviešu pūlis piegāja pie Svētā Jāņa baznīcas torņa, lielākā daļa bērnu, kas klausījās pasaku par bazilisku un puisīti ar spoguli, atrāva acis no stāstnieka un ļoti nelabprāt piebiedrojās soļojošajām mātēm, kas viņiem māja. Dažiem pat vajadzēja piedraudēt ar pirkstu.
Efraims tikai paraustīja plecus un, nedaudz padomājis, devās pūlim nopakaļus, domādams tikai paskatīties. Bet sievietes soļoja kalnup, tieši uz Rātslaukuma pusi.
"Švarna” pilots pār plecu uzsauca īsu komandu sakarniekam, tas sāka klabināt bezvadnieka taustiņus, un nepagāja ne minūte, kad pie Mihala Vielholska atkal stāvēja kurjers, nesdams otru ziņojumu. Taču ari pats leitnants redzēja, kas notiek. Polis tikai atmeta ar roku un smagi nopūtās.
Kūdītājs Miša Suslovs sēdēja "Baltajā Štrālf, iekārtojies pie loga, un, nepievērsdams uzmanību kafejnīcas galā čalojošajiem leģionāriem, malkoja stipru indiešu tēju. Ieraudzījis garām ejošās sievietes — pūli nogurušu seju, viņš pagaidīja, kamēr aizies garām pēdējā dalībniece, tad apmierināts piecēlās kājās, nometa desmit kapeikas un izgāja no kafejnīcas. Ieturēdams drošu attālumu, viņš sekoja pakaļ sievietēm.