— Ko nevar izdarīt nauda, to spēj izdarīt ļoti liela nauda, — viņš nomurmināja zem deguna un pasmaidīja.
Jadviga bija pastrādājusi no visa spēka, labāk pat neizdomāsi. Sievietes tika atvestas no visas Viļņas un pat no apkaimes, pievienojās ari bērni, un pūlī vēl bez grūtībām paslēpās ari izvēlēti Suslova vīreļi, kuriem bija paredzēts īpašs uzdevums, tiklīdz viņi nonāks Rātslaukumā. Tagad viņi centīgi skandināja saukļus un turēja pie rokas mazus klaidonīšus, kas bija nomazgāti un atvesti no Bēdām, Paplaujas un Jaunās Pasaules.
Suslavs apmierināti nočāpstināja. Rātsnamu sargājošā Viļņas
leģiona stāvoklis bija patiešām neapskaužams. Lai satupina uz jumtiem kaut vai visu arsenāla artilēriju — kāds no tā labums? Ja leģionāri Galotņu tikšanās laikā izmantos vardarbību pret sievietēm, uz Viļņas uzkritis tik melns mākonis, ka aptumšos pat Alianses debesis. Bet, ja ielaidis mītiņa dalībnieces Rātsnamā un viņām izdosies iesniegt petīciju Galotņu tikšanās vadītājiem, tad iekšā ielavīsies ari Suslova dumpinieki. Un tad jau vari būt drošs, ka bez asinīm nekādi neiztikt, un Viļņai tas par labu nenāks. Leģions patiešām bija nonācis bezizejas situācijā. īpaši tāpēc, ka vienīgais cilvēks, kas bija spējīgs atrast izeju — Viļņas legāts Antans Sudrabs — tika izslēgts no spēles.
Pirmās mītiņa dalībnieces sasniedza Rātslaukumu un apstājās. Viņām apkārt sāka pulcēties sievietes ar plakātiem un karogiem.
Pie katra loga, kas izgāja uz Rātslaukumu, piespiedās klāt ziņkārīgi deguni, visās šķērsieliņās un vārtrūmēs grūstījās garāmgājēji, kas bija gatavi jebkurā mirklī bēgt, un tajā pašā laikā nepalaist garām nevienu interesantu mirkli.
Blakus plecu pie pleca stāvošajiem leģionāriem bija iekārtojušies bezbailīgi laikrakstu un ārvalstu aģentūru fotogrāfi. "Viļņas Taisnības" fotogrāfs neapmierināti paskatījās uz konkurentu no "Viļņas Ziņām” un pagriezdamies it kā netīšām iebukņīja viņam sānos.
Mihals Vielholskis aizvēra acis un mēģināja iedomāties kaut ko patīkamu, piemēram, Vasulu mežoņus, kas skrien viņam virsū un vicina saindētus cirvīšus.
Rātsnamā Krievijas ārlietu ministrs Vladimirs Landsdorfs ar klikšķi atvēra kabatas pulksteņa vāciņu, paskatījās uz ciparnīcu un izstaipījies piecēlās izlocīt kaulus. It kā netīšām pavērās aizkari, jo logi rātsnamā bija aizklāti, sargājot svarīgās personas no svelmainās Viļņas saules.
— Kas gan tur notiek, cienītie? — viņš teatrāli ievaidējās, pa logu paskatījies uz Rātslaukumu.
Bet uz šejieni jau bija paspējuši saplūst pēdējie mītiņu dalībnieku spēki. Debesīs virs rātsnama pacēlās “Švarns”, tā sakarnieks kā traks nodeva ziņas citām pilsētas patruļām.
Negaidīti laukumā iestājās klusums. Sajutuši spriedzi, apklusa pat brēcošie mazuļi. Sieviešu pūlis priekšā saviļņojās, bet iet tuvāk rātsnamam neiedrošinājās. Te viena, te cita sieviete bailīgi skatījās uz lielgabaliem uz jumta un laukumā stāvošajiem leģionāriem.
Jadviga, kas slēpās sievietēm aiz muguras, līdz asinīm piekoda lūpu. — Viss ir sarunāts, esam ieskrējušās, atlicis pēdējais solis. Nevar būt, ka tās proletariāta vistas tagad ņems un nobīsies?
Laukumā kā ēna ieslīdēja Suslovs. Viņš ari sastinga gaidās, juzdams, kā dauzās sirds.
— Nu, drošāk, — Jadviga noliekusies čukstēja un pastūma uz priekšu dažas priekšā stāvošās sievietes. — Drošāk, meitenes! Paņemiet bērnus, un — uz priekšu! Viņi mums neko neizdarīs!
Iespējams, duncka, iespējams vārdiņš "mums” pamodināja protestētājas no sastinguma.
— Darbu, maizi, taisnīgumu! — Balsis bija klusas, bet pēc tam sāka skanēt aizvien skaļāk.
Kolonna atkal pakustējās uz priekšu. Tās priekšgalā gāja trīs vienkārši ģērbtas sievietes, pie krūtīm piespiedušas pa zīdainim. īstenībā viņas nebija nekādas strādnieces, ari zīdaiņi bija sveši, bet to zināja tikai viņas pašas un Jadviga. īstās Viļņas iedzīvotājas viņa nekādā gadījumā nebūtu likusi priekšā.
— Darbu, maizi, taisnīgumu! — pūlis skandēja.
Kad līdz ierindā esošajai leģionāru ķēdei bija atlikuši daži desmiti metru, trīs priekšā gājējas, pacēlušas rokas, apturēja pūli un paspēra soli uz priekšu.
— Visu Viļņas sieviešu un māšu vārdā! — skaļā balsi ierunājās viena no barvedēm. — Mēs pieprasām, lai jūs ievedat mūs rātsnamā, pie Galotņu tikšanās dalībniekiem. Mēs gribam viņiem paziņot par lielu netaisnību, kas notiek Viļņā, par trūcīgiem cilvēkiem, bezdarbniekiem un izsalkušajiem. Par kungiem, kas iedzīvojas uz mūsu rēķina un kuriem nospļauties, ka mūsu bērni vakaros raud. Par turīgajiem, kas pērk karietes un automatonus, bet mūsu vīrus izmet uz ielas. Mēs gribam paskatīties viņiem acīs un pateikt taisnību. Neko vairāk. Ielaidiet mūs rātsnamā!
Tā bija laba runa. Samēģināta, izmēģināta un profesionāles izrunāta. Pūlī atskanēja piekrišanas saucieni, sāka plandīties karogi, sakustējās plakāti, gaisā pacēlās daži bērnu palaisti baloni. Spēlē iesaistījās pat viens otrs garāmgājējs.
Leitnants Vielholskis, pat neierunājies, jau zināja, ka ir zaudējis. Viņš pacēla pie mutes mehānisko sirēnu.
— Viļņas pilsoņi! — laukumā atbalsojās sirēnas pastiprinātā Mihala metāliskā balss. — Pilsētas padome nav devusi atļauju mītiņam Rātslaukumā. Jūs pārkāpjat Kārtības padomnieka noteiktos noteikumus par uzvešanos pilsētas ielās. Rātsnamā ieiet aizliegts. Es lūdzu jūs izklīst un mierīgi priecāties par svētkiem.
— Par ko mums priecāties, padla, kad bērni basām kājām?! — iesaucās kāds no pūļa.
Jadviga apmierināta pamāja. Sievietes acīmredzot iejutās. Tikai ar aģitatorēm tālu netiksi.
— Lūdzu izklīst, pane, citādi Viļņas leģions liks lietā spēku, — satraukti pavēlēja Mihals. — Mēs nevēlamies…
— Kauns! Kauns! Kauns! — pūlis sāka klaigāt.
Neredzamas rokas izsviests akmens atsitās pret leģionāra vairogu un nokrita uz zemes. Pēc tam vēl viens, un vēl.
— Uz priekšu! — vienai no runātājām pakausī iečukstēja Jadviga.
"Uz priekšu!" domās sievietes mudināja Suslovs.
— Uz priekšu, mātes! Viņiem ir mūs jāuzklausa! — iesaucās runātāja ar skanīgo balsi, kas stāvēja pūļa priekšā. — Uz rātsnamu!
— Uz rātsnamu! — koris atbildēdams ieaurojās, un pūlis lēni, bet nepielūdzami kā plūdi sāka kustēties uz priekšu.
Leitnants Mihals Vielholskis pacēla melnā cimdā iespīlēto dūri. Leģionāri sasprindzinājās, lielgabalnieki uz jumtiem sakustējās. Pūlis apstājās, bet tikai uz mirkli.
— Uz priekšu! — Jadviga iešņācās. — Uz priekšu, ka es saku!
tl
Un sievietes ar bērniem pie rokām atkal sakustējās.
Līdz leģionāru ķēdei bija atlikuši tikai pieci soļi.
Krietni vēlāk, sēžot leģionāru iecienītā krogā, Mihals Vielholskis ieroču draugiem stāstīs, ka pat tajā pēdējā sekundē viņš nezināja, kā
rīkoties. Viņš tikai noskaitījis īsu lūgšanu, piesaukdams debesu Augstību. Savā ziņā tas palīdzēja.
Tātad cimdotā dūre sastinga gaisā, ietrīsējās un…
Ieskanējās trompetes.
To tīrā un dzidrā skaņa kā bulta pāršķēla Rātslaukumu. Sievietes pārsteigtas apstājās. Mihala dūre palika pacelta gaisā. Visi pagrieza galvas uz to pusi, no kurienes atskanēja skaņa.