"Švarna" pilots tik pēkšņi pārlēca uz otru dirižabļa pusi, ka, gondolai sazvāļojoties, tik tikko noturējās kājās.
Suslovs iepleta muti, nesaprazdams, kas notiek.
Rātsnama virzienā no Svētā Kazimira baznīcas puses virzījās neliels, bet kārtīgs vīru gājiens. Nebaidīdamies no karstuma, viņi bija tērpušies melnos garos apmetņos, noskūtās galvas spīdēja aiz sviedriem, kaklā karājās smagi, balti metāla krusti, kurus vajadzības gadījumā varēja izmantot kā ieročus. Ieurbuši skatienus sev priekšā, vīri ar akmenscietām sejām kareivīgi soļoja, piecirzdami kāju.
Katedrāles bruņinieki.
Pirmais laukumā iesoļoja prelāts Masaļskis. Viņam aiz muguras soļojošie divi trompetisti atkal pielika instrumentus pie lūpām, un visi pārējie bruņinieki vēdekļveidā kā kraukļa spārnus izpleta apmetņus savam vadonim aiz muguras.
Nonācis pie rātsnama kāpnēm, prelāts Masaļskis, saraucis uzacis, lēni grozīdams galvu, paskatījās uz pūli. Pēc tam viņš veikli nonāca laukuma vidū un, pavicinājis melnā apģērba stērbeles, pagriezās pret sieviešu marša barvedēm.
Pēkšņi viņa roka pacēlās gaisā, un visiem likās, ka no tās izšāvās liesma. Priekšā stāvošās sievietes iekliedzās un palēcās atpakaļ, bērni aiz bailēm pat iespiedzās. Un tikai tuvāk stāvošie ņergas saskatīja, ka prelāta rokā nav uguns, bet uz pirksta uztīts rožukronis ar Krustā Sisto un iespaidīga lieluma dārgakmeni, kas zaigoja saulē.
— Ejiet! — prelāts iesaucās dārdošā balsī. — Lauzieties iekšā rātsnamā, es saku tām, kas neuzticas Dievam. Lauzieties iekšā, kuras labāk par Viņu zina, kas jums nolemts. Ejiet kā banda, samīdamas visu, kas jums apkārt. — Viņš apklusa un atkal paskatījās uz
pūli. — Vai esat aizmirsušas, kas teikts svētā Mateja evaņģēlijā? Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība! Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi! Tāpēc neskumstiet un nejautājiet: "Ko ēdīsim?” vai “Ko dzersim?”, vai "Ko vilksim mugurā?" Pēc visām šīm lietām dzenas pagāni. Jūsu Debesu tēvs taču zina, ka jums tas viss ir vajadzīgs! — Prelāta balss kļuva aizvien spēcīgāka, kamēr pārauga crescendo. Viņš atvilka elpu un ar pirkstu rādīja uz bērniem. — Kāpēc jūs viņus atvedāt šurp? Kāpēc atnācāt pašas? Dievs sodīs vainīgos, un tad nāksies griezt zobus! Jūsu vieta ir baznīcās. Taisnīgi Dieva acīs ir nevis likuma pārkāpēji un dumpinieki, bet likuma pildītāji. Tad ejiet ar Dievu! Tveice un farizeji jums ir sajaukuši prātu, tāpēc ejiet uz Svētā Kazimira baznīcu, izskalojiet izslāpušās rīkles ar skaidru ūdeni, bet samaitātās dvēseles atdzīviniet ar sirsnīgu lūgšanu. — Prelāts apklusa, lēni pacēla roku, un viņam apkārt atkal sāka starot gaismas stari.
Pūlis uz minūti stāvēja apklusis, mutes iepletis, pārakmeņojies. Pēc tam saviļņojās un sāka strauji izretināties. Sievietes sagrāba bērnus aiz rokām un, stumdīdamas viena otru, muka projām no laukuma. Dažas, kā bija likts, paklausīgi aizgāja uz Svētā Kazimira baznīcu.
Pēc neilga laika laukums iztukšojās, tikai aiz namu stūriem vēl rēgojās pārsteigtas sejas. Bet arī tās drīz vien izzuda. Bezmaksas izrāde bija beigusies.
Prelāts apgriezās uz papēža un gandrīz ar pieri saskrējās ar Mihalu Vielholski, kurš tikai tagad atģidās un nolaida dūri.
— Paldies par palīdzību, padomnieka kungs, — leitnants apjucis nomurmināja.
Prelāts Masaļskis savilka uzacis.
— Ne jūsu dēļ es centos, es kalpoju Viļņai, — viņš noteica un aizsteidzās uz svētā Kazimira baznīcas pusi. Viņam nopakaļus aizsoļoja ari pārējie Katedrāles bruņinieki.
— Nu ty kurwa litewska, — Mihals Vielholskis atviegloti nopūtās.
Nolamājās arī Miša Suslovs, tikai savā valodā. Viņš stāvēja vārtrūmē un bija saķēris sirdi. Sen viņš nebija pieredzējis divus sāpīgus
sitienus pēc kārtas. To, ka Vileiša rūpnieki izdomās, kā izvairīties no streikiem, vēl varēja paredzēt. Bet paredzēt tik traģisku māšu marša nobeigumu nebija viņa spēkos. Plāns bija lielisks. Ja ne tie sasodītie melnsvārči…. Suslovs saniknojies pagriezās un ar dūri iesita pa mūra sienu.
— Nu; nekas, atspēlēšos vakara grautiņu laikā, — viņš caur zobiem norūca.
Tikai ko lai Emīlijai saka? Un kur lai viņu atrod?
Tuvojās dienvidus. Jauna sieviete novilka halātu un pakarināja skapī. Tad pievilka klāt krēslu, uzlika uz tā lielu rokassomu, bet pati apsēdās uz cita krēsla. Graciozi paņēma viņai piedāvāto kafijas krūzīti un iemalkojot centās neviebties. Kafija bija patiešām slikta.
Otrpus galdam sēdošais vecākais ārsts nemierīgi sakustējās.
— Nu, un kādi ir jūsu iespaidi… ēēē… cienītā revidente? — viņš norūpējies pajautāja.
Revidentes apmeklējums slimnīcas vadītājam bija ļoti negaidīts. Parasti par vizītēm tika paziņots iepriekš, un vecākais ārsts paspēja attiecīgi sagatavoties. Taču šodien pa durvīm iedrāzās nepazīstama kontroliere ar rokassomu plecā, pamāja ar apzīmogotiem papīriem un uzreiz ķērās pie darba. Ārsts knapi paspēja aizskriet līdz seifam un paņemt tādiem gadījumiem domātu naudu.
Pārbaude bija dīvaini īsa. Revidente veicīgi apgāja dažas palātas, uzmeta aci virtuvei un ēdnīcai, garāmejot saskaitīja zāļu noliktavas rezerves, aizvien ieskatīdamās savos papīros, un paziņoja: Tas arī viss."
“Kuce grib naudu," ārsts domās sirdījās, bet sajuta atvieglojumu.
Slimnīcā bija tādas vietas un tādas lietas… Ja kontrolieri būtu tās uzgājuši, vecāko ārstu no ķurķa nebūtu izglābis pat visa seifa saturs.
— Hm… Nav slikti, — sieviete noteica, nolikdama krūzīti uz galda. — Jā, nav slikti. Vajadzētu iedziļināties uzmanīgāk, pašķirstīt papīrus, bet es jūs vairs neaizkavēšu.
— Protams, protams, cienītā, — no pusvārda viešņu saprata slimnīcas vadītājs. Saldi smaidīdams, viņš noliecās, ar ietrenētu kustību pagrieza atslēdziņu un klusi atvēra apakšējo atvilktni. Izvilka no tās koka kastīti, kas bija apgleznota ar sarkanām rozēm, un nolika uz galda. — Laiks visiem ir dārgs. — Izrunādams vārdu “dārgs", viņš pastūma kārbiņu sievietes virzienā. — Bet es uz brītiņu atvainošos, man ir neatliekamas darīšanas.
Viņš piecēlās kājās un, joprojām smaidīdams un mādams, izgāja no kabineta.
Kad viņš aizvēra durvis, Emīlija pievilka klāt kārbiņu, to atvēra un paskatījās uz kaudzīti ar kārtīgi saliktām banknotēm.
— Šos tipus neviens nespēs mainīt, — viņa nomurmināja, bet naudu paņēma.
Iegrūda banknotes rokassomā, tad no tās izvilka garenu futlāri un to atvēra. Dienasgaismā palsi iemirgojās pēdējā atlikusī melnā māla lode, pēdējā no četrām, iedzirksteļojās mēļā želeja.
Emīlija apgāja apkārt galdam un piesardzīgi ielika lodi apakšējā atvilktnē. Tad aizslēdza atvilktni ar atstāto atslēdziņu un, to izvilkusi, iesvieda to rokassomā. Tukšais futrālis arī nonāca rokassomā.
Pēc minūtes durvīs parādījās vecākā ārsta galva.
— Atvainojos, ka aizkavējos. Vai viss kārtībā? — Viņš pajautāja, plaši smaidīdams.
— O, jā, vienkārši lieliski, — sieviete apliecināja un koķeti pakratīja galvu. — Pateicos, godātais. Es jau iešu. — Emīlija sakārtoja svārkus un paķēra somu. — Durvis es atradīšu pati, varat nepavadīt, — viņa noteica, iesoļojot gaitenī, un veltīja slimnīcas galvai žilbinošu smaidu.
Tie, kas labi pazīst Emīliju, būtu pateikuši, ka tāds smaids nesola neko labu, bet ārstam neradās nekādas aizdomas. Viņš uzreiz piesteidzās pie koka kārbiņas.
— Ir nu gan kuce, — viņš nomurmināja, ieraudzījis, ka kastīte ir tukša. — Pieraduši, maitŽs.