Viņš palūkojās pa logu, pēc tam apsēdās pie galda un sāka šķirstīt kaut kādus papīrus. Pēc dažām minūtēm viņš dīvaino revidenti jau bija izsviedis no galvas.
Emīlija izgāja no slimnīcas, piespieda pie deguna iesmaržinātu zīda kabatlakatiņu, iesēdās karietē, kas viņu gaidīja, un svētlaimīgi nopūtās. Slimnīca bija pēdējā vieta, kuru viņa “revidēja". Pirms tam viņa apmeklēja amunlcijas noliktavu, sliežu rūpnīcu un palielu kopnamu. Un visur viņa atstāja pa mazai dāvaniņai — tumša māla lodi ar stikla caurulīti, kurā ļumēja želeja mēļā krāsā. Tagad tikai atlika atrast vietu, kas atrastos visu četru “objektu” vidū, un sagaidīt liktenīgo stundu.
Emīlija apmierināti pasmaidīja. Viņas uguns izrāde būs daudz iespaidīgāka par to, ko apsolījuši Viļņas alķīmiķi.
— Braucam, — viņa kučierim pavēlēja, aģentam, kas bija uzticams un kluss kā zivs.
* * ★
Ari Viļņas rātsnamā kaislības uz īsu bridi bija pierimušas. Galotņu tikšanās dalībnieki vienojās veikt pārtraukumu, reizē ari papusdienot, tāpēc, iesēdušies diližansos, kurus vērīgi sargāja leģionāri, aizdārdēja pie Zaļā Tilta paskatīties trakulīgā pilota Ādama Gaber-Volinska lidojumu. Tikai barons Nātans Rotšilds devās uz citu pusi: gar svētā Kazimira baznīcu viņš devās uz kreiso pusi, uz mazu ieliņu mudžekli Melnumos, kas bija izvietojies pakalnē, un izbeidzās pie Viļņas upītes un Bezdievniekos. Šeit viņš veica cēlu misiju — atskanot apsveikumu vārdiem “Mazel tov,” viņš pārgrieza lentu, atvērdams vēl vienu par Rotšildu naudu uzbūvētu ješivu.
Pēkšņi viņš ievēroja, ka staigājot atdalījusies zole, un palūdza, lai viņu pavada pie laba kurpnieka. Efraims jau bija atgriezies no Rātslaukuma un labprāt apkalpoja augsto kungu. Rotšildam pat labpatikās pārmīt ar viņu dažu labu vārdu — neparasts gods tādam nabagam.
Brīvās Vilnas kurjeri jau izsenis nevarēja lepoties ar labu vārdu. Viņi bija slinki,neuzticami, viņiem patika piedalīties bezgalīgos ielu strīdiņos vai grūstīties rindās pēc izlejamā alus. Mērķa padomnieks Ščerbakovs vairākas reizes tika lūdzis Jonu Basanaviču un Petru Vileiši radīt pasta automatonus, kuri nedzertu, nekautos un neapmaldltos, bet darbi kavējās, un pilsētai vajadzēja samierināties ar dzīvu kurjeru pakalpojumiem. Bet lielāko svētku laikā, tādos kā Galotņu tikšanās, ļaudis vispār centās neko uz nekurieni nesūtīt, jo vēstules visbiežāk pazuda. Vai izčibēja pats kurjers.
Taču kurjers, kas lauzās cauri pūlim, bija citādāks. Viņš neapstājās, lai atspirdzinātos vai palūkotos uz akrobātiem, bet gan apmeta lielu loku Izstādes kupolam Lukišķu laukumā. Šorīt Melnumu krogā satiktais nepazīstamais jaunais kungs viņam bija samaksājis tik labi, ka kurjers uzreiz atsacījās no visiem kārdinājumiem. Taču vīrelis steidzās ne tikai šķindošo pusrubļu dēļ. Jaunā kunga skatiens liecināja: “Ja zīmīte netiks piegādāta precīzi norādītajā laikā, gaidi nopietnas nepatikšanas!"
Kurjers pamāja brīvprātīgajiem, kas apsargāja Zvērnīcas tiltu,
un, nonācis otrā Nēres krastā, sāka meklēt norādīto ielu un māju. Pavēle bija skaidra — zīmīti nodot jaunkundzei tieši rokās. Atbildi negaidīt.
Vārtiņus atvēra Morta. Ieraudzījusi kurjeru, viņa jau grasījās paķert vēstulīti un pēc iespējas ātrāk izraidīt ārā nelūgto viesi, bet atnācējs iespītējās un pat pacēla balsi, pieprasīdams pasaukt jaunkundzi. Baidīdamās, ka kliedzieni pamodinās saimnieku, kas joprojām gulēja, Morta padevās un aizšļūca pamodināt Milu. Kurjers sekoja viņai pa pēdām. Bet pēc dažām minūtēm apmierināts jau gāja savus ceļus, žaunādams vēl garojošu pankūku, kuru paspēja nočiept no virtuves.
Mila ķemmēja matus un, domās iegrimusi, jau trešo reizi pārlasīja īso zīmīti.
“Vakar vakars bija lielisks. Vēlos tevi satikt. Divpadsmitos atnāc uz Taura kalnu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Es lūdzu. Ar sirsnīgiem sveicieniem, Čārlzs."
Meitene saknieba lūpas, it kā vēlēdamās atkal sajust saldo vakardienas skūpstu. Viņa paskatījās pulksteni. Līdz divpadsmitiem laika nemaz nebija tik daudz, tāpēc, pieņēmusi lēmumu, viņa ātri sāka domāt, ko vilkt mugurā, ejot uz tik noslēpumainu tikšanos. Šoreiz viņa izvēlējās pieguļošus smilšu krāsas svārkus ar kabatām, blūzi tādā pašā krāsā un ķiršu krāsas žaketlti.
Pagalmā atkal atskanēja troksnis — kalējs iesita ar āmuriņu un ziņoja par vēl vienu viesi.
“Nevar būt, ka viņš pats būtu atbraucis?” meitene izbrīnījās, ielika zīmīti kabatā, izslīdēja no istabas un noskrēja pa kāpnēm lejup. Taču priekšnamā Morta bija ielaidusi nevis Čārlzu Finleju, bet Edvardu O’Braitu. Viņam mugurā bija adjunkta uniforma, pie jostas karājās garstobra pistole, rokā viņš bija sažņaudzis cepuri ar sarkanu kokardi.
— Ļoti atvainojos, ka traucēju no paša rīta, — viņš apjucis teica.
— Bet Čārlzs šodien neieradās dienestā, viesnīcā viņa ari nav, tāpēc es nodomāju, ka varbūt…
— Vai tik jaunskungs nepadomāja, ka šamējais te nakšņoja? — Morta salika rokas sānos. — Kā jums nav kauna? Kā jums nav
kauna atbraukt šurp un jautāt tādas šausmu lietas? Labi, ka saimnieks guļ, citādi…
— Morta, Morta, nekas īpašs, — sievieti nomierināja Mila un pagriezās pret puisi. — Čārlzs pie mums patiešām nenakšņoja, viņš atveda mani ar karieti mājās pirms divpadsmitiem un mēs abi… — Mila nosarka. — Mēs abi atsveicinājāmies. Bet, ja neiebilstat, es gribētu ar jums pārmīt pāris vārdus. Ejam uz dārzu!
Morta neapmierināti iekrekšķinājās, bet neko neteica.
Pēc brītiņa Edvards un Mila iekārtojās ēnā blakus dīķītim.
— Kas gan ar viņu varēja notikt, Edvard? — meitene nemierīgi pajautāja. — Neko nesaprotu. Tikko saņēmu no Čārlza zīmīti.
O’Braits pārsteigti pacēla uzacis.
— Zīmīti? Varbūt… varbūt es drīkstētu uz to paskatīties? — viņš palūdza.
Mila izvilka no kabatas zīmīti un padeva vīrelim.
Edvards pārlaida skatienu pāri tekstam un atdeva zīmīti meitenei.
— Dīvaini, — viņš nomurmināja. — Čārlzs lieliski zina, ka kapteinis viņam galvu apgriezīs otrādi, ja līdz pusdienlaikam viņš neieradīsies "Zvaigznē". Un kur viņš pavadīja šo nakti? Viņš piedāvāja jums tikties uz Taura kalna? Interesanti, no kurienes viņš vispār zina par to kalnu?
— Ir tikai viens veids to noskaidrot, — Mila paņēma Edvardu aiz rokas. — Esi tik laipns, pavadi meiteni uz tikšanos! Pie reizes atminēsim mīklu.
Pēc neilga brīža Mila ar Edvardu jau sēdēja karietē, ar kuru bija atbraucis O’Braits, un aizsteidzās uz Taura kalna pusi.
Tvardauskis, tērpies tumši zilā zīda halātā ar baltiem punktiņiem, izgāja no guļamistabas un jau grasījās nokāpt laboratorijā, bet atcerējās, ka nepajautāja Milai par vakarvakaru, tāpēc, paskatījies uz sienas pulksteni, sākajtāpt otrajā stāvā. Bija jau pāri vienpadsmil iem. Draugs Basanavičs aicināja pastaigāt pa pilsētu, bet Tvardauskis stingri atteicās piedalīties jebkādos svētku pasākumos, tajā neprāta kulminācijā, un gatavojās mierīgi pastrādāt savā pazemes svētnīcā.
Nikodēms jau gribēja pieklauvēt pie Milas istabas durvīm, bet ieraudzīja, ka tās ir pavērtas. Viņš uzmanīgi pabāza galvu iekšā. Milas gulta bija tukša, visas trīs meitenes rotaļlietas stāvēja sarindotas plauktā.
— Kas tad nu? — Tvardauskis izbrīnījās.
*
Elektrolābijas izspļautās perfokartes rādija, ka Mila vakar, kā ari bija solījusi, mājās atgriezās pirms pusnakts. Turklāt, ja meitene kaut kur gatavojās iet, viņa gandrīz vienmēr paņēma līdzi vismaz vienu no saviem mīluļiem. Un patiešām nebūtu atstājusi tos divas dienas pēc kārtas.