ņ.is atdzīvinātāju finansistiem. Atrast šādu noderīgu cilvēku nenācās viegli, bet pēc tam viss gāja kā smērēts. “Dzelzs ūpi” Ivans Izvēlējās apzināti — tādai vietiņai izlepušajā Fēliksā vajadzēja izraisīt bailes. Jo mazāk viņš prātos un vairāk drebēs par savu ādu, jo I >roblēmu būs mazāk.
Skorohodovs paķēra krūku un līdz malām piepildīja Porcijankas kausu, ko viņš tikko bija iztukšojis.
— Neuztraucies, Fēliks, viss ir labi, — viņš mierināja resnīti.
— Patiešām? — viņš neuzticīgi pajautāja.
Ivans pamāja.
— Jā. Nauda ir pie manis. Turklāt rīt es dodos uz Krieviju, tāpēc tu mani vairs neredzēsi, tavas gultas lietiņas vairs neinteresēs nevienu cilvēku. Bet, Fēliks… — Skorohodova balss pēkšņi pārakmeņojas. — Ar vienu noteikumu.
Resnītis izvalbīja acis.
— Un kāds tas būtu? — viņš izdvesa.
— Ja neesi atnesis rasējumu kopijas, tad gaidi bēdu, — lēnā un uzsvērtā balsī teica Ivans.
— Atnesu, atnesu, — Porcijanka pamāja ar galvu.
Viņš nolika kausu un no azotes izvilka vairākas reizes pārlocītu papīru žūksni. Viņa pirksti trīcēja.
Skorohodovs pastiepa roku.
— Dod šurp, — viņš mudināja. — Nebaidies, nevienu mēs te neinteresējam.
Fēlikss palūkojās apkārt un iedeva rasējumus.
Skorohodovs tos paņēma, atlocīja vaļā un pārlaida ar acīm.
Par laimi, resnītis rēķinvedis nenojauta, ka šis mirklis ir vājākā vieta Ivana Skorohodova plānā. Fēlikss varēja iesmērēt sarunu biedram zābaksmēra kastīšu "Zaks" rasējumus ar smēra ražošanas aprakstu, un krievs nebūtu tos atšķīris no slepenajiem rasējumiem, kurus cerēja iegūt. Viņš bija gandrīz analfabēts, tikai nekad nebūtu tajā atzinies. īpaši šim pretī sēdošajam vārgulīgajam radījumam.
Lai nenodotu sevi, Ivans, kā vienmēr, lika lietā psiholoģiju. Pacēla acis no rasējumiem un vēsi painteresējās:
— Vai Alianse patiešām ir spējīga to izveidot?
Porcijanka nenovaldījies iespurdzās saujā.
— Alianse? Rotšildi tikai apmaksā rēķinus, bet visu rada atdzīvinātāji.
Atdzīvinātāji… Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc Vaņečka Skoriks, tas ir, Ivans Skorohodovs, necieta Viļņu. Kā jau visas Alianses pilsētas, ari šī bija intrigu midzenis, kurā katrs cīnījās par ietekmi un naudu. Atdzīvinātāji, alķīmiķi, mehāniķi, hipnomanti, Katedrāles bruņinieki, Viļņas leģions… Tik daudz tranu, netiec gudrs, kas ir kas.
Skorohodovs sajuta Fēliksa skatienu un saprata, ka ir novirzījies no tēmas.
— Kura kopija šī ir? — viņš pajautāja.
— Trešā. Pirmā atrodas Viļņas atdzīvinātāju ložas mītnē, otrā — pie atdzīvinātāju lielmestra Prāgā.
"Pat šādi?" domās izbrīnījās Ivans. Tātad noslēpumainais jaunizgudrojums ir patiešām nopietns. Cara inženieriem būs, ko darīt.”
Viņš pamāja ar galvu.
— Labi. Darījums ir spēkā. Tu saņem tūkstoš rubļu un dvēseles mieru. Es rit dodos projām, un nevienu vairs neinteresēs, pret ko tu pagriez savu dibenu, — viņš apliecināja, greizi pasmaidīdams.
— Un garantijas?
— Cara oficiera goda vārds. Neviens neko labāku patiešām nepiedāvās. t
Skorohodovs izvilka no azotes audekla maku, nolika uz galda un pastūma to rēķinvedim. Viņš paķēra maku un jau grasījās pārskaitīt naudu, bet krievs viņu apturēja.
— Tavā vietā es to nedarītu, — viņš ierunājās. — "Ūpja" cilvēki saož pat rubli, nerunājot par žūksni ar sarkanvaigu skaistulēm.
Fēlikss nosarka un žigli iegrūda maku azotē. Tad pasniedzās pēc alus.
— Vēl viens padoms, — laiski noteica Skorohodovs, palūkodamies uz zāli. — Labāk pasteidzies uz izeju, jo tūlīt sāksies kautiņš.
Porcijanka acumirklī aizmirsa par alu un palēcās tā, ka galva atsitās pret čuguna svečturi, kas karājās virs galda. Pēc dažiem mirkļiem viņš piesteidzās pie krodzinieka, pārmeta ar viņu dažus vār
dus, tad zibenīgi iejuka cilvēku pull un veiksmīgi izmuka no "Dzelzs ūpja".
Skorohodovs ar plaukstu nogludināja rasējumus. Protams, bija i<-spēja parūpēties, lai Fēlikss Porcijanka tā ari paliktu Bēdās. Nelaimes gadījumi te ir ikdiena, bet nauda nonāktu atpakaļ Trešā izlūkošanas departamenta kasē. Bet naudas departamentam netrūka, turklat nebija vērts nokaut dējējvistu, jo nākotnē varētu cerēt uz vēl Kādu zelta oliņu. Porcijankas pakalpojumus Skorohodovs, protams, vairs neizmantos, bet varbūt resnītis noderēs aģentam, kas nomainīs Ivanu?
Ivans ielika rasējumus žaketes iekškabatā, tad pārlaida skatienu "IJpim". Viens vietējās nozīmes bandltiņš jau uzjautrinājās — grūsl ija kādu nabadziņu un klaigāja: “Bet vai Finku tu pazīsti?" Skorohodovs par alu nosvieda uz galda kabatā sazvejotas dažas grivnas un apņēmīgi devās “Dzelzs ūpja” durvju virzienā. Aiziet viņš sagatavojis pašā laikā — tikko aizvēra durvis, krogā izcēlās īstas gaiļu kaujas.
Laukā jau bija nakts. Nedaudz pagājis, Skorohodovs apstājās un .1 izdomājās. Uz mājām viņš varēja doties pa diviem ceļiem: vai nu t;ar Baltajiem Stabiem, bet tad vajadzētu mest lielu loku, vai pa īsāko ceļu — caur Holēras kapsētu.
— Cienīts kungs, vai jūs nebūtu tik laipns un neiedotu nabaga vecenītei kādu kapeiciņu?
Izdzirdējis čērkstošo balsi, Skorohodovs satrūkās. Viņš pat neI lamanīja, kā pie viņa pietuvojās radība, kas rokās turēja baltu, noskrandušu parasoli. Spilgtie vecenes svārki un ar lētajām ēnām nosārtotie vaigi spīdēja pat krēslā.
Ivans paskatījās uz ubadzi, ko vietējie sauca par Bēdu Rozi, un, ne vārda neteikdams, pagriezās uz Holēras kapsētas pusi. Tagad viņam visvairāk rūpēja pēc iespējas ātrāk paslēpt rasējumus drošībā, tāpēc arī viņš izvēlējās šo ceļu, kas vairumam nelikās sevišķi patīkams.
b
Viļņa ne reizi vien bija cietusi no epidēmijām. Trīs epidēmijas pilsētu nopostīja deviņpadsmitajā gadsimtā, bet pēc tām, gluži kā sastrutojumi uz pilsētas ķermeņa, uzradās trīs holēras kapsētas. Kaulainā pļāva cilvēkus tūkstošiem, nelīdzēja pat profesora Stravinska
izdotā grāmatiņa "Del skarbavvu žmoniu, kaip sawi reyk užleikyti nuog choleras”*. Kad Viļņa atbrīvojās no Krievijas žņaugiem un kļuva par Alianses sastāvdaļu, jaunā pilsētas vara — Viļņas padome — sāka nopietni apkarot slimības — nežēlojot naudu, pārveidoja ūdensapgādi, uzaicināja labākos ārvalstu speciālistus, tai pat izdevās mainīt Viļņas iedzīvotāju higiēnas ieradumus. Epidēmijām atkāpjoties, viena kapsēta tika nolīdzināta līdz ar zemi, un teritorija tika pārdota celtniekiem, uz otras veiksmīgi tika ierīkota "Šopēna” alus darītava. Taču trešā Holēras kapsēta, kas pletās starp Bēdām un nemierīgo Jaunās Pasaules rajonu, kurā pulcējās iebraucēji, bēgļi un labākas dzīves meklētāji, palika neskarta. Klīda baumas, ka kapsētā spokojoties, tāpēc cilvēki pat dienā centās mest tai līkumu, par nakti nemaz nerunājot.
Skorohodovs baumām un izdomājumiem nepievērsa uzmanību. Viņš labi pārzināja taisnāko ceļu caur kapiem no Bēdām uz Jauno Pasauli, zem viena no kapiem viņš pat bija ierīkojis ieroču slēptuvi.
Pēc desmit minūtēm Ivans gluži kā spoks ielavījās kapsētā caur aprūsējušiem dzelzs vārtiņiem un devās kapakmeņu virzienā. Virs galvas melnēja debesis, apkārt uz smilšu pauguriem rēgojās sašķobījušies un satrunējuši koka krusti, uz kuriem dienā varēja saskatīt iegrebtus skaitļus, kas liecināja par to, cik cilvēku samesti kapā. Nekādu vārdu un uzvārdu nebija, tikai skaitļi. Priekšā kaut kas kustējās un čabēja, bet Skorohodovs nesamazināja tempu. Viņš zināja — vējā šūpojas vītoli, un to zari trinas gar krustiem. Tagad svarīgākais bija nenomaldīties no taciņas, kas knapi bija redzama caur garajām nātrēm, un neiekrist kādā bedrē. Pēdējās epidēmijas laikā cara vara mirušos no sākuma dedzināja, bet vējš nesa pretīgos dūmus uz pilsētu, un dzīvie sāka pret to iebilst. Tad nācās atgriezties pie vecās tradīcijas — rakt dziļas bedres un līķus aprakt tur. Klīda runas, ka vairākas bedres nemaz nav kapi, bet ejas pazemes tuneļu labirintā, kas ved līdz pat Katedrālei.