— Morta! — pagriezies pret gaiteni, Tvardauskis iesaucās.
— Varbūt tu zini, kur ir Mila?
Pēkšņi Milas istabā kaut kas noklaudzēja. Zinātnieks pagriezās. Pjero bija nokritis no plaukta. Kolumblne ar Skaramušu lūkojās uz savu draugu, it kā jautādami: "Kas tev lēcies?"
— Morta! — nedaudz skaļāk pasauca Nikodēms, piegājis pacēla Pjero un atkal novietoja viņu uz plaukta. — Vai dzirdi, ko es jautāju?
Taču neviens neatbildēja. Tvardauskis paraustīja plecus un jau gāja no istabas laukā, bet Pjero atkal nokrita uz zemes.
Nikodēms pārsteigts apstājās.
Viņš nebija tikai gudrs cilvēks, viszinis, bet arī ģeniāls zinātnieks, kuram piemita lieliska nojauta ūn kurš spēja pievērst uzmanību vissīkākajām detaļām. Tāpēc viņš pacēla Pjēro no zemes un jautājoši paskatījās uz viņu. Rotaļlieta nebija uzsildīta, tai bija ļoti maz enerģijas, tāpēc ar pēdējiem spēkiem tā samirkšķināja acis un sastinga.
— Vai tu vēlies man kaut ko pateikt, mazulīt? — Tvardauskis pagrozīja galvu. — Bet uzsildīt tevi var tikai Mila. Kaut gan… — Viņš pakasīja pakausi. — Ja ziņa ir saglabāta tavā atmiņā, varbūt pieslēdzot… vismaz uz īsu mirkli… — viņš zem deguna nomurmināja, iebāza Pjero azotē un aizsoļoja uz laboratoriju.
— Mila nesen aizbrauca. Viņa neteica, uz kurieni, — viņam, ejot garām virtuvei, uzsauca Morta, bet Tvardauskis neapstājās. Tagad viņam galvā bija pavisam citas domas.
Laboratorijā viņš pieslēdza automatonu Bebidža mašīnai, tāpal kā darīja ar Sauvaldu un Lapuķi, un novirzīja uz viņu daļu sakrātās saules enerģijas. Rotaļlieta atdzīvojās. Protams, tas nebija Milas “siltums”, bet ari ar šo pietika, lai noskaidrotu, kāda informācija slēpjas Pjero atmiņā.
Automatons sāka strauji mirguļot, tā lielās acis paskraidīja pa apli, it kā mēģinātu saprast, kur viņš nokļuvis. Mutīte iepletās, bet tā neizdvesa ne skaņas.
— Mila mani nogalinās, — palielinot spriegumu, Nikodēms nomurmināja.
Tas patiešām bija riskanti — pārcenšoties no automatona pāri varēja palikt tikai spirāļu un metāla detaļu kaudze. Bet zinātnieks juta, ka Pjero grib pateikt ko ļoti svarīgu. Un viņš nekļūdījās.
Rotaļlieta iedrebējās. Nikodēms varēja apzvērēt, ka saskatīja viņa acis bailes un šausmas.
— Tas ir viņš! Viņš! — smalkā balstiņā iespiedzās lelle. — Viņš! Briesmas! Glābiet! Mammīt!
— Kas — viņš? Kas tāds? — Tvardauskis kļuva nemierīgs, juzdams, kā pār ķermeni skrien skudriņas.
— Viņš! Briesmas! Sargājiet! Atnācis pie mums! Viņš nav cilvēks!
— Pjero, mēs viņu pārbaudījām. Ar patiesības serumu. Viss ir kārtībā. Edvards nevēl Milai neko ļaunu, — Nikodēms steidzās nomierināt satrakojušos lelli.
— Ne jau viņš! Ne tas! — Pjero ievaidējās. — Nav cilvēks! Otrs! Briesmas! Mammīt! Glābiet! — Un viņš bezspēcīgi sašļuka, mute tā arī palika atvērta, acis aizvērās ciet.
Tvardauskis veicīgi atvienoja vadus un, atstājis rotaļlietu laboratorijā, izskrēja laukā.
— Kā es varēju būt tāds muļķis? — viņš zem deguna nomurmināja. — Mēs pārbaudījām Edvardu, bet par to otru aizmirsām. Mēs nu gan esam muļķi! Jā, lietuvietis izskatījās aizdomīgs. Bet mums bija jāsaprot, ka tā var būt acu aizmālēšana. Gaišākās Alianses galvas, bet domājam ar pakaļu! Morta, uz kurieni Mila aizbrauca? — ieskrējis virtuvē, viņš ieaurojās.
— Nezinu, saimniek, jaunkundze man neteica. — Sieviete nobijusies gandrīz uzgāza sev virsū vārošu buljonu.
— Velns! — Nikodēms iesaucās un apgriezies, lecot pāri četriem pakāpieniem, aizsteidzās atpakaļ uz laboratoriju.
Slepenajā istabiņā klusi dūca elektrolābija. Nikodēms pieskrēja tai klāt un ieurbās ar skatienu kartē.
Vēl pēc dažām minūtēm Morta ieraudzīja, kā cienījamais zinātnieks Nikodēms Tvardauskis, paķēris garu nūju, kājās uzvilcis tikai sandales, plivinādams tumši zilo zīda halātu ar baltajiem punktiņiem, izskrien pa durvīm, atver vārtiņus un cik jaudas aizjoņo pa ielu. Sieviete bija pieradusi pie saimnieka dīvainībām, bet šoreiz vārošajā buljonā iekrita ne tikai sagrieztās burkāna ripiņas, bet arī nazis.
Kariete lēni uzbrauca Taura kalnā. O’Braits palūdza kučieri uzgaidīt, izlēca no tās pirmais un palīdzēja izkāpt Milai. Tad palūkojās apkārt.
Reiz šo vietu sauca par Baufala kalnu, jo uz tā atradās trokšņains krogs, kura saimnieka uzvārds bija Baufals. Krogs nodega, bet nosaukums palika, iztulkots uz lietuviešu valodu, un kalnu pārdēvēja par Taura kalnu. Krodzinieku visi aizmirsa, bet kalnu sāka saistīt ar skaistu leģendu par kunigaikšti Ģediminu un viņa nomedīto tauru.
Skats no Taura kalna bija lielisks. Vispār Viļņa izskatījās gana juceklīgi, piebāzta ar ēkām, kas stāvēja cita citai priekšā, bet no Taura kalna bija redzamas vairākas baznīcu smailes, Navigatoru tornis, kas izstaroja starus, rātsnama kolonnas un domīgi kauki uz Universitātes domīnijas, pat saulē zaļi mirdzošais Mehāniķu Ģildes torņa kupols, kas atradās Tvaikpilsētā. Saulainā laikā cilvēki bariem gāja uz šo kalnu, apsēdušies zālē, ieturēja maltīti, un viņus nemaz nebaidīja nostāsti, ka agrāk šo kalnu it kā bija iecienījuši pašnāvnieki un tā nogāzēs līdz šim brīdim klejo veļi, kas nerod dvēseles mieru.
Taču šodien uz kalna bija tukšs. Pēdējā Galotņu tikšanās dien.i pilsētā notika tik daudz interesantu izklaižu, ka nevienam neienāc, i prātā uz jumtiem skatīties no augšas.
Edvards izvilka no kabatas kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Karalisko gaisa spēku adjunkta mundieris nebija ļoti ērts apģērbs tik tveicīgā dienā.
— Kur gan viņš ir? — O’Braits palūkojās apkārt. — Ceru, ka tas nebija joks, jo…
— Nē, tas nav joks, — aiz muguras atskanēja balss.
Mila un Edvards pagriezās.
Čārlzs Finlejs izskatījās kā izkāpis no fotogrāfijas: nevainojama piegriezuma viegls vasaras kostīms no gaiša linu auduma, pār plecu pārmesta soma, rokās platmale, ar pomādi ieziesti mati un šauras Ūsiņas. Tas jau vairs nebija jaunākais "Zvaigznes” adjunkts, bet pašpārliecināts jauns aristokrāts.
Nevienam pat nebūtu ienācis prātā, ka pagājušo nakti Čārlzs dzēra, kāvās, skūpstījās, indēja sevi nelegālā alķīmijas opija smēķētavā, pēc tam, nepaspējot uz mirklīti iesnausties, viņš saņēma steidzamu pavēli — nākamajā dienā, tas ir, šodien, aizvest Milu no Vilnas. Par jebkādu cenu.
Pēc vakardienas atsveicināšanās viņš cerēja to izdarīt romantiski, varbūt ņemot talkā vieglu hipnozi, jo feči hipnozes mākslu pārvaldīja tikpat labi kā vecie hipnomanti. Sliktākajā gadījumā viņš būtu izmantojis "zirnekļa pilienus”, no kuriem cilvēks uz dažām stundām zaudē samaņu, bet atgūstoties neko neatceras un kādu laiku tic visam, kas viņam tiek stāstīts. Vispār jau tie pilieni bija ļoti rets un maz kam zināms preparāts, bet Prāgas atdzīvinātājiem un fečiem tos dabūt nebija grūti.
— Cerēju, ka ieraudzīšu Milu vienu, bet patīkami redzēt ari tevi, Edvard, — Čārlzs pasmaidīja.
Edvards paspēra soli uz priekšu un sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Kur tu biji visu nakti? Uz viesnīcu neatgriezies, pie… hm… jaunkundzes… Milas mājās ari nenakšņoji, dirižabli ari neieradies. Mabrijs ir nikns. Kas notiek;-Čārlz? Kas tev padomā?
Čārlza sejas āda dīvaini sakustējās, it kā kāds gatavotos no iekšpuses izlauzties uz āru.