Edvards pārsteigts dažas reizes samirkšķināja acis un redzētais izgaisa. "Rādījās," puisis nodomāja.
— Edvard, mans mīļais draugs, esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka pavadīji Milu uz šejieni, — Finlejs pasmaidīja ar vēl plašāku smaidu.
— Un ka skraidi pa visu pilsētu, mani meklēdams. Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu atstātu mūs abus ar Milu divatā un ļautu mums mierīgi parunāt. Brauc pie kapteiņa un pasaki viņam, ka es nožēloju visu,
4
kas noticis.
O'Braitam pat mute palika vaļā.
— Čārlz, vai tu… esi sagatavojies dezertēt?
— Edvard, es esmu pieaudzis vīrietis, un tu neesi mana aukle, — maigi atcirta otrais adjunkts. — Tāpēc es tevi ļoti lūdzu, neiejaucies! Un atstāj mūs abus divatā. Brauc uz gaisa kuģu ostu! Pielūko, ka pats nenokavē!
— Čārlz…
— Edvard… Es lūdzu, — Finleja balss bija patīkama, bet lūgums noskanēja kā pavēle, un sejas muskuļi atkal sāka raustīties.
Edvards brītiņu skatījās uz vīreli, pēc tam paskatījās uz Milu, atkal uz Finleju, smagi nopūtās un pamāja. Ne vārda neteikdams, viņš pagriezās, aizsoļoja līdz karietei, iesēdās tajā, mašīna iepukšķējās, pagriezās un aizdārdēja tālumā.
Čārlzs novērsās no Milas un, slēpdams seju, jo zem tās atkal izcēlās pauguriņi, sāka vēdināties ar cepuri.
Mila, kas līdz tam nebija iejaukusies sarunā, apņēmīgi pacēla galvu un piegāja pie Finleja.
— Čārlz, es ari neko nesaprotu. Ko nozīmē tava vēstule? Un kāpēc tāda steiga? Ko Edvards domāja, teikdams, ka tu dezertē?
Jaunais brits pagriezās tik pēkšņi, ka meitene pat palēcās atpakaļ. Bet viņas sejā atkal staroja sirsnīgs smaids.
— Mila, apsēdīsimies kādā ērtākā vietā, ļauj man visu tev pastāstīt. — Viņš norādīja uz soliņu, uz kura sēžot varēja vērot lieliskus pilsētas skatus, un, paņēmis meiteni zem rokas, viņš aizveda viņu uz turieni. Mila paklausīgi apsēdās uz soliņa, bet Čārlzs nolika somu un sāka staigāt šurpu turpu, meistarīgi tēlojot cilvēku, kas ir apjucis, bet vēlas pateikt ko svarīgu. Beidzot ari viņš apsēdās blakus meitenei. — Mila varbūt tas tev izklausīsies neprātīgi, varbūt nepārliecinoši, varbūt tu teiksi, ka par ātru, bet es vairs nevaru ilgāk ciest.
Toreiz, kad ieraudzīju tevi uz “Ikara" klāja, es sapratu, ka esi radīta man. Nezinu, vai tādas vētras laikā būtu lēcis glābt citu cilvēku, — atzīšanās runā viņš veikli iepina savu varoņa-glābēja lomu. — Mēs abi esam pazīstami tikai dažas dienas, bet es vairs nevaru bez tevis dzīvot. Un tagad es skatos tev acis… — Finleja acis vienkārši hipnotizēja meiteni, — …skatos tev acīs un ceru, ka nemaldos, domādams, ka arī tu jūti to pašu. — Viņš pieliecās tuvāk. Mila pat saoda atspirdzinošu piparmētru smaržu, kas plūda no viņa mutes. Atspirdzinošu, bet īpatnēju. — Mīļā, es esmu bagāts un dižciltīgs, man nav obligāti jākalpo Britu armijā. Protams, es esmu tai pateicīgs, ka nonācu Viļņā, ka satiku tevi. Bet es gribu būt brīvs. Tu arī gribi būt brīva. Bēgam projām no šīs pilsēteles, es taču redzu, ka tu te jūties kā būrīti, ka alksti brīvības. Bēgam plašajā pasaulē, braucam uz Ameriku, uz Austrāliju vai Japānu, lidojam ar gaisa balonu apkārt pasaulei vai atklājam nepazīstamas zemes! Darām to kopā! Es mīlu tevi.
Kas gan varētu noturēties pretī tik kvēlai runai? Un piedevām papildinātai ar hipnozes devu? Tikai ne jauna meitene, kas dzīvē bija piedzīvojusi maz laba. Saldie vārdi tecēja kā medus, atslēdziņa tēmēja taisni sirdī. Finlejs nolieca galvu, un Mila pavēra lūpas skūpstam.
Tobrīd Edvards sēdēja karietē, kas dārdēja uz gaisa kuģu ostu, un ar plaukstu paplikšķināja sev pa celi. Savādas domas kā uzbāzīgas mušas nedeva viņam mieru. Negaidītais Čārlza draudzīgums. Neprātīgais solis tumsā, glābjot meiteni. Pazušanas naktī. Un vēl tik pēkšņs lēmums dezertēt, it kā trīs gadu studijām Sandhērstā nebūtu nekādas vērtības. Kaut kas šeit nav tā, kā vajag.
— Griezies apkārt, un atgriežamies pie Taura kalna, — adjunkts izlēmis pavēlēja kučierim. — Un gaidi mani kalna piekājē.
— Mila, mīlestība mana, — meitenei ausī čukstēja Finlejs.
— Braucam šodien pat, braucam projām tagad.
— Tagad, uzreiz? — Miķ bija pārsteigta.
— Jā, tagad. Sēdīsimies pirmajā dirižablī, kas gadīsies pa rokai, un lidosim, kur acis rāda. — Finlejam jau tika paziņots, ka pasažieru dirižablis uz atdzīvinātāju galvaspilsētu Prāgu izlido šodien pirms krēslas.
— Nē, Čārlz, es nevaru… — nepārliecinoši nočukstēja Mila. — Es labprāt brauktu ar tevi kopā, bet ne šodien… Man vajag sagatavoties, man vajag… Ko teiks tēvocis Nikodēms?
Finleja samta skatiens glāstīja, mīļoja, aijāja, slīcināja.
— Šodien, Mila, šodien, braucam šodien, šodien…
— Čārlz…
— Mila, šodien, šodien, — balss murrāja tieši ausi. — Šodien, braucam šodien, atstāsim šo pilsētu, pie velna to, lai tā sadeg sarkanās liesmās…
Mila atrāvās, it kā būtu saņēmusi pļauku.
Viņas domās acumirkli atdzīvojās Dienas, Kas Mainīja Visu, skati. Kliedzieni, krītoši ķermeņi. Tētis, kas kaut ko kliedz. Mamma. Un sarkanas liesmu mēles. Necilvēcīgs karstums. Degoša ķermeņa smaka. Liesmas acu priekšā.
— Nē, Čārlz, nē. — Mila atgāza galvu un atrāvās. — Nē.
— Kāpēc, mīļā? — Finlejs, palicis nemierīgs, pavirzījās tuvāk.
— Es nevaru. Ne šodien, ne rit, ne… citreiz. Piedod. Es ari iemīlējos tevi uzreiz, bet es nevaru… tu nesapratīsi. — Mila izskatījās pavisam izsista no sliedēm. — Es nevaru, es neesmu tāda, kādu tu iedomājies, es…
— Mila, man nav svarīgi, kā tu dzīvoji, kur un ar ko biji kopā agrāk, — Finlejs centās viņu pārliecināt. — Aizmirstam visu, braucam projām. Tikai tu un es.
— Nē, tu nesaproti, nesaproti. — Pār meitenes vaigiem ritēja asaras. — No tā nekur neaizbēgsi, es neesmu tāda… es ne… — Un viņa sāka raudāt.
"Izbeigsim tās spēlītes,” domās noteica Finlejs un no somas izvilka laukā nelielu pītu blašķlti.
— Dārgā, tu izskaties ne savā ādā, — viņš mīļi noteica. — Varbūt tās sasodītās tveices dēļ? Lūk, vēss krušons, iedzer malciņu un nomierinies, izrunāsim visu mierīgi.
Viņš padeva blašķlti Milai. Meitene iemalkoja dzērienu — un rīkli nodedzināja auksts un rūgteni salds šķidrums. Mila pat ieklepojās.
— Nu, kā tu jūties? — Norūpējies pajautāja Finlejs.
Bet atbildēt Mila nepaspēja.
— Ei, tu! Tūlīt ej projām no viņas! — atskanēja čērkstoša un valdonīga balss.
Finlejs un Mila pārsteigti pacēla galvas.
Skats patiešām bija komisks: tusnīdams un atbalstījies ar nūju, stāvajā Taura kalnā rāpās pavecs vīrs ar zīda halātu mugurā, it kā būtu izkāpis no gultas. Iesirmie mati bija izspūruši, skatiens — vājprātīgs.
Cits būtu sācis smieties, taču Finlejam smiekli nenāca.
— Tēvoci, ko tu šeit dari? — Mila apstulba.
— Liec viņu mierā, es tev saku! — iekliedzās Nikodēms Tvardauskis, žigli pieiedams pie soliņa. — Uz karstām pēdām!
— Tēvoci, nejaucies. — Meitene pielēca no sola. — Tu taču apsolīji nejaukties manā dzīvē!
— Mila… — Tvardauskis viņu pārtrauca.
— Mila, ļauj man, es visu nokārtošu, — Finlejs savaldījies nomurmināja un pielēca kājās, atpleta rokas un gāja pretī Tvardauskim. Lai nu ko, bet ar šo veci viņš domāja tikt galā ar vienu pirkstu.
— Godājamo tēvoci, ja atļausiet man tā jūs uzrunāt, — viņš iedūdojās. — Nesaprotiet nepareizi, viss ir kārtībā. Tikai ļaujiet paskaidrot. — Finlejs paņēma Nikodēmu zem elkoņa un aizveda pēc iespējas patālāk no Milas. Apjukušais Tvardauskis ļāvās, ka viņu ved. Finlejs pagriezās pret Milu, lai it kā parādītu — redz, viss ir kārtībā, tad pagriezās pret zinātnieku. Tagad viņa acis bija kā čūskai, kas hipnotizē upuri. — Paklau, veci, — viņš nošņācās un paskatījās uz Nikodēmu ar caururbjošu skatienu. — Nezinu, kā tu te nokļuvi, bet tas nav svarīgi. Tūlīt pat pieej pie Milas un pasaki, lai viņa dara to, ko es lūdzu. Lai šodien pat brauktu man līdzi. Tā būs labāk mums visiem. Gan man, gan tev, gan viņai. Saprati?