Nikodēms klusēja.
Finlejs sāka griezt zobus.
— Nu! — viņš iešņācās Tvardauskim ausī.
— Būs labāk visiem. Man, tev un viņai, — Nikodēms nomurmināja.
— Un?
— Un ka tevi gaida visi elles loki, — Tvardauska balss mainījās un viņa acis iemirdzējās dīvaina uguns.
Finlejs atkāpās, seja sašķobījās. Fečs, kas bija paslēpies viņam iekšā, sajuta tuvumā esošu ienaidnieku un mēģināja izlauzties laukā.
— Tu domā, ka esi spēcīgs? — ieelpojis gaisu, viņš nošņācās.
— Domā, ka vari pretoties? Bet vai tu zini, kā šo kalnu sauca agrāk? Domā, ka šo vietu es izvēlējos nejauši? Šis ir Velna kalns! Mužiki zvērēja, ka ir te redzējuši ļaunos garus. Zinātniek, varbūt ari tu vēlies ieraudzīt ļauno garu? Vēlies ieraudzīt to, kam pretojies?
Finleja sejas āda kustējās, it kā zem tās kāds skraidītu.
— Un tu? — Tvardauskis mierīgi atbildēja. — Vēlies redzēt, kam pretojies tu?
— Ko? — Finlejs ieņurdējās. Viņa melnās acis iepletās kā vājprātīgajam.
Nikodēms uz sekundi nolaida galvu. Pēkšņi sarāvās, it kā kāds viņam būtu uzšāvis ar pātagu, un atkal pacēla acis. Paskatījies uz tām, Finlejs atkāpās, it kā būtu saņēmis sitienu pa seju. Tvardauskis pacēla nūju, un Finlejs metās atpakaļ. Viņš raustījās krampjos un nokrita četrrāpus, sarāvās, un, kad beidzot piecēlās, jau bija pavisam cits cilvēks. Nevis Karaliskā gaisa korpusa otrais adjunkts, nevis jauns švīts Čārlzs Finlejs, bet vecis ar gludu galvu kā biljarda bumba, bez uzacīm, dziļiem acu dobumiem. Viņa acis liesmoja naids. Mute atvērās, un tajā bija redzami smaili zobi.
— Kas te notiek? — Mila apstulba, gribēja pieskriet klāt, bet pēkšņi viņas spēki izslka.
— Labi biji noslēpies, vecais draugs, — Feča balss bija auksta, nogurusi un izsmejoša. — Un kā es tevi uzreiz neatpazinu? Nejutu, ka šajā ķermeni vari slēpties tu. Es būtu rīkojies citādi.
— Varbūt, — mierīgi atbildēja Tvardauskis. — Bet tu man neesi nekāds draugs. Man tikai liekas dīvaini, ka tu uzdrošinājies parādīties Viļņā. Labi samaksāja, ko?
— Tas gan. — Fečs parādīja savus asos zobus. — Tici man, meitene būs mūsu.
— Meitene tiek apsargāta, — Tvardauskis atgādināja. — Vai tad atdzīvinātāji aizmirsa to pateikt?
Fečs pagāja uz priekšu un izpleta rokas.
— Tavas ziņas par mums ir novecojušas, vecais draugs. Neaizmirsti par progresu! Mēs vairs neesam tie, kuri kvernēja purvos, mudināja dedzināt magus un sagrāva pilsētas. Tagad mēs strādājam jaunmodīgi. Atslēdziņu no tavas sirds saspiežu plaukstā, mīļā… — Fečs atņirdza zobus. — Dzeja… Āāā, tu izbijies, vecais draugs! Esi pārsteigts? Jā, mēs zinām par atslēdziņu. Un apburošais Čārlzs Finlejs to atrada. Pret mīlestību ir bezspēcīgi arī visspēcīgākie aizsargmūri, vai ne?
— Liekas, ka Čārlza Finleja vairs nav, — Tvardauskis atcirta ledainā balsī.
— Ir, ir, — plikpaurainais fečs pamāja un spalgi iesmējās. — Viņš dzīvo Milas atmiņās, tāpēc dabūt viņu atpakaļ nebūs grūti. Bet par skatu, ko viņa redzēja tagad, parūpēsies "Zirnekļa pilienu” eliksīrs. Uzreiz izdzēsīs no atmiņas. Vai redzi, kas ar viņu notiek? — Viņš ar roku parādīja.
Tvardauskis, nevilšus pagrieza galvu uz Milas pusi. Un tā bija kļūda. Fečs metās uz priekšu. Viņam no pirkstu galiem izšāvās gari tērauda nagi, tik asi un smaili, ka varēja noplēst sejas ādu, taču tagad viņš tikai ar pašiem galiņiem ieskrāpēja Nikodēma seju. Tvardauskis īstajā brīdī atlēca atpakaļ, pacēla nūju un atvairīja sitienu. Abi vīri saķērušies nogāzās zemē un sāka valstīties uz zemes. Nikodēma zīda halāts traucēja kustēties, turklāt fečs bija stiprāks, un Tvardauskis nonāca zem viņa, piespiests pats ar savu nūju.
Fečs noliecās Tvardauskim tieši pie sejas.
— Tu pat neaptver, uz ko mēs esam spējīgi, — viņš ieķiķinājās un savilka lūpas tā, it kā gatavotos skūpstam. — Paliec sveiks, vecais draugs! — Un viņš atliecās atpakaļ kā čūska, kas gatavotos iedzelt.
Uz Taura kalna atskanēja sauss blīkšķis. Un uzreiz vēl viens. Trāpīt vienam no vīriem, netrāpot otrajam, bija neticami grūti, bet l'.dvards O'Braits ne velti bija izslavēts kā labākais strēlnieks Sandhērstas akadēmijas kadetu vidū.
Fečs ievaidējās un nogāzās uz sāniem, zem kakla rēgojās divas asiņainas puķes. Tvardauskis nostūma viņu no sevis un veicīgi pielēca kājās. Taču fečs negrasījās padoties. Viņš notupās četrrāpus, ar vienu roku notrauca plūstošās asinis, grīļodamies piecēlās kājās un sāka lēni griezties uz pretinieka pusi.
— Svētā Marija! — Edvards O’Braits iepleta muti un aiz pārsteiguma pat aizmirsa pielādēt pistoles. Viņš aizklāja acis ar plaukstām, it kā tās grauztu dūmi.
Tajā bridi pie feča pieskrēja klāt Tvardauskis un atvēzējās ar nūju, kuras asais gals gailēja kā nokaitēta dzelzs. Fečs pavēra vaļā muti, bet nepaspēja neko pateikt. Nūja ieurbās viņam vēderā, caururba visu ķermeni, it kā tā būtu no asākā tērauda. Fečs noliecies paskatījās uz brūci — tā izskatījās kā maza vulkāna krāteris. Tvardauskis uz mirkli pieturēja nūju un, pēkšņi to parāvis, izvilka laukā. Fečs ar abām rokām saķēra vēderu, it kā vēlēdamies aizvērt šausmīgo caurumu, bet saļima un pilnā augumā izstiepās zālē. Viņa seja sāka pārmainīties, iegūstot desmit dažādus veidolus, kādos fečs bija iemājojis: džentelmeņa, kareivja, mūka, ubaga, mehāniķa, kurtizānes, visbeidzot — nelaimīgā Čārlza Finleja. Šādi viņš arī sastinga — jauns vīrelis, saposies saburzītās, asiņainās švīta drēbēs.
Tvardauskis atbalstījās pret nūju un ieklepojās.
— Vai kāds var man paskaidrot, kas tā par velna būšanu? — Edvards O'Braits pieskrējis iekliedzās. — Kur ir tas plikpauris, kuru es nošāvu? Kā viņš bija spējīgs piecelties, saņēmis divas nāvējošas lodes? — Pēkšņi adjunkts ievēroja guļošo Finleju. — Čārlz! — viņš iesaucās, notupdamies blakus.
— Nepieskaries viņam! — Tvardauskis iešņācās. — Tas nav Čārlzs, tas jau sen nav Čārlzs. Atstāj viņu, saule par viņu parūpēsies.
Un patiešām — palicis bez aizsargslāņa, saulgozi guļošais feča ķermenis izkusa acu priekšā, pārvērsdamies pelnos. O’Braits šausmās papurināja galvu, pagriezās pret Nikodēmu un sarāvās. Zinātnieka seja bija balta kā krīts, nedabīgi zibēja acis, bet no ieskrambātajām brūcēm tecēja asinis.
— Jūs esat ievainots, — O’Braits nomurmināja.
— Nieks, — Tvardauskis atmeta ar roku, kaut gan feča indīgo nagu zīmes nebija nekāds joks. Pēkšņi viņš atģidās. — Mila! Mila, kur tu esi?
Meitene aizvien sēdēja uz soliņa, ar acīm ieurbusies vienā punktā. Abi vīri pieskrēja pie viņas. Tvardauskis ar vienu roku pataustīja pulsu, ar otru pacēla plakstiņus.