— Mila! Mila? Vai tu dzirdi mani? — viņš jautāja, pieliecies pie viņas sejas. — Vai tu kaut ko dzēri? — Vai tu kaut ko dzēri? Vai Čārlzs tev kaut ko deva?
— Iedeva krušonu, bija ļoti karsts, — bezjūtīgā balsī atbildēja meitene.
— Velns, — Nikodēms nolamājās. — Tomēr paspēja, neģēlis.
— Ko paspēja, kas paspēja? Neko nesaprotu, — Edvards ievaidējās.
Tvardauskis ieurbās adjunktā ar skatienu.
— Ar ko jūs atbraucāt? Kariete? Kur tā ir?
— Atstāju piekalnē, lai kučieris… nu, lai neieraudzītu…
— Labi, labi, — zinātnieks pamāja. — Paņemam Milu, pēc iespējas ātrāk dodamies uz karieti un — uz mājām! Viņai obligāti nepieciešams izdzert pretindi. Man arī nenāktu par ļaunu, — viņš klusi piemetināja. — Braucam, pa ceļam es visu tev paskaidrošu.
Pēc dažām minūtēm uz Taura, bet varbūt Baufala, bet varbūt Velna kalna valdīja tikai svelmainā saule un vējiņš, kas pamazām iznēsāja melnos pelnus.
Karietē Tvardauskis īsi pastāstīja Edvardam, kas notika, bet pat ne uz sekundi nenovērsa acis no Milas. Viņa klusēja, un likās, ka viņa tūlīt aizmigs. Arī pats Tvardauskis sajutās miegains. Abu ķermeņu dzīslās ritēja feča inde un “Zirnekļa pilieni".
Atbraucot uz Zvērnīcu, O’Braits paņēma Milu uz rokām, bet Nikodēms uzkliedza Mortai, lai viņa sagatavo segas, un aizskrēja uz laboratoriju. Atgriezās, nes.dams pudelīti un Pjero. Milu viņš atrada noguldītu gultā un apklātu ar segu kaudzi. Blakus viņai norūpējusies sēdēja Morta. Tā kā viņa bija pieradusi pie saimnieka dīvainībām, viņa neko nejautāja, tikai darīja, kas likts.
Tvardauskis apsēdās uz gultas malas, pavēra Milai muti un
ielēja tajā dzidru šķidrumu no pudelītes. Mila pagriezās uz sāniem un uzreiz ieslīga dziļā miegā.
— Viņai vajadzētu nogulēt visu dienu un nakti. Es iešu lejā. Morta, parūpējies, lai neviens mūs netraucē. Neviens, saprati? — Nikodēms norādīja un pagriezās pret puisi. — Edvard, es zinu, ka tev daudz kas nav skaidrs, bet atgriezies uz dirižabļa. Tuvojas vētra, un kapteinim neklātos domāt, ka viņš zaudējis abus savus adjunktus. Ja kāds jautā par Čārlzu, saki, ka dezertēja, mēģināji viņu aizturēt, bet neizdevās. Saprati?
Edvards, satriekts līdz sirds dziļumiem, klusēdams pamāja. Viņš jutās kā gruzītis, ko nes spēcīga upes straume.
— Lieliski, — Tvardauskis noteica. — esi tik labs, palīdzi man nokāpt uz laboratoriju, jo kājas vairs neklausa. Tad steidzies uz Viščigavu! Atnāc pie manis rīt, un es tev visu paskaidrošu.
— Vismaz pasakiet, kas viņš tāds bija.
— Ienaidnieks. Vecs, viltīgs un nežēlīgs.
Nonācis slepenajā istabiņā, Tvardauskis veicīgi atrada pudelīti ar jodu, šķidrumu, kas bija lipīgs kā darva, apsēdās klubkrēslā un iegāza rīklē pudelītes sastāvu. Tukšais trauciņš šķindēdams aizripoja pa grīdu, un Nikodēms bezsamaņā atslīga klubkrēslā.
Savu jauno darba devēju — "Vilnas Ziņas" — Marijus Pelikāns nepievīla. Trāpīja kā ar pirkstu acī. Sutīgā tveice Viļņu neieskāva tāpat vien. Pēcpusdienā debesis sāka apmākties, bet, tuvojoties vakaram, atrībināja tumšu mākoņu kavalērija, nodārdēja pērkons, nozibēja attāli zibeņi.
Lidojošais vācu cietoksnis "Parsifāls" pacēlās nedaudz augstāk. Zibens laikā kara mašīna izskatījās tik iespaidīgi, ka cilvēki stāvēja augstu paceltām galvām, rādīja ar pirkstiem, viens otru fotografēja, lai varētu parādīt bērniem un mazbērniem. Strauji satumsa. Gaiss kļuva mitrs. Nobijušies no negaisa, kas tuvojās, Viļņas iedzīvotāji un iebraucēji brāzās uz krogiem un pilsētas parkiem, slēpās zem biezajām koku lapotnēm. Ziņkārīgākie palika ielās, izpleta parasoļus un murmināja: "Neesam jau no cukura, neizkusīsim!" Itāļu akrobāti Katedrāles laukumā nemierīgi lūkojās te uz debesīm, te uz garo cilvēku rindu, kas bija izkārtojusies pie biļešu ratiņiem. Uz Bekeša kalna alķīmiķi ripināja debesu uguņiem piekrautus ratiņus un kodīja lūpas — trīs mēnešus gatavojās un — še tev! Lietus dēļ visi pūliņi var izrādīties velti.
Divi Viļņas leģionāri, kas dežūrēja pie Bezdievnieku un Melnumu robežas, lietus dēļ nelauzīja galvu, drīzāk pat to gaidīja. Jo slapjāks, jo pilsētas ielas mierīgākas. Jau tagad tās bija tukšas, tikai dažs labs pilsonis maldījās, meklēdams kādu krogu vai iebraucamo vietu. Satumsa tik pēkšņi, ka leģionāri iededza šņācošos Voltas lukturus.
— Paklau, man no tā kvasa, ko satempos pie Zaļā tilta, sākās caureja, — viens teica. — Paliec tepat, es aizskriešu aiz stūra.
— Ej taču uz krogus būdiņu, — otrs sargs piedāvāja. — Citādi uzpūtīs vējš, un būs baigā smaka. — Un skaļi nozviedzās.
Kvasa cienītājs papurināja galvu.
— Nē, tur ir pilns ar cilvēkiem, būs rinda. Es tūlīt.
Atradis nomaļāku vārtrūmi, viņš novilka bikses, dziļi ieelpoja un svētlaimīgi elsdams sāka mēslot Viļņas zemi. Pēc tam atvēra acis, pagrieza galvu — un acis iepletās aiz pārsteiguma.
Nedaudz tālāk, slēpdamies ēnā, stāvēja puisītis, kas sasprindzinājies kaut ko rakstīja uz mājas sienas.
— Ķēpausis! — algotnis iesaucās, uzreiz atcerējies Sudraba norādi: redzot ķēpausi zīmējam, tūlīt pat viņu aizturēt.
Kad esi algotnis, pat tupot ar novilktām biksēm, jābūt gatavam uz visu. Tāpēc leģionārs pat nejuta, kā uzvilka bikses un ar trīs soļiem nonāca blakus puisēnam. Tad viņš no kabatas izvilka svilpi un skaļi nosvilpās, aicinot palīgā savu pārinieku.
Izdzirdējis svilpi, jebkurš ķēpausis būtu skrējis projām, ko kājas nes, bet šis pat nesakustējās, zīmēja, kā zīmējis.
"Varbūt kurls?” leģionārs izbrīnījās.
Viņš pieskrēja pie puisīša, satvēra viņu aiz pleca un pagrieza pret sevi. Un tik tikko neatlēca atpakaļ. Puisēna mute bija asiņaina, apkārt iekritušajām acīm melni riņķi, viens vaigs bez apstājas raustījās.
Leģionārs paskatījās uz sienu. Uz tās bija uzzīmēts nezvērs, un tik reāli, ka likās, tūlīt izlēks uz ielas, un ugunīgais skatiens sadedzinās visu apkārt.
— Velns! — leģionārs nolamājās, aiz pleca aizvien turēdams bērnu, kas negatavojās ne bēgt, ne pretoties.
— Es viņu redzeju, — puisēns nomurmināja un pacēla kailas rokas. Tās ari bija asiņainas līdz pat elkoņiem.
Bija pieci vakarā.
Viļņas legāts rāpoja pa sienām. Ne jau tiešā nozīmē, protams, bet Slušķu pils dežurantiem no tā labāk nepalika. Ik stundas ceturksni Sudrabs atskrēja uz uzņemšanas zāli, pieprasīja atskaites, kas tika piegādātas no posteņiem, lasīja tās, bet viņa seja apmācās arvien vairāk. Nevis tāpēc, ka algotņi strādātu slikti. Visgrūtākajā Galotņu tikšanās dienā leģionāri strādāja vaiga sviedros. Streiki nenotika, māšu marš, kas leitnantā VielholskI izraisīja šausmas, ari izgāzās, tiesa, ne bez Katedrāles bruņinieku vadītāja palīdzības (lasīdams to atskaiti, Sudrabs kodīja lūpas), lidošanas ass Ādams Gaber-Volinskis veica lidojumu zem Zaļā tilta, nevienu nenogalinādams, tūkstošiem ziņkārīgo, kas bija ielenkuši Nēres krastu, neiekrita upē un neaizgāja pa burbuli, pat Bēdu nekrietneļi uzvedās pieklājīgi. Protams, vēl gaidīja pēdējā brīvo izpriecu nakts, kurā netrūks gan nobrāztu degunu, gan alķīmiķu debess uguņu nosvilinātu uzacu. Legāts varēja uzsist sev pa plecu par labi veiktu sagatavošanās darbu un palūgt prēmiju no pilsētas kases, bet viņš nealka pēc prēmijām un uzslavām, bet pēc darbības. Tāpēc viņš ar soļiem mērija kabinetu, lamādams tos, kas atbrīvoja viņu no pienākumiem, bet visvairāk sevi pašu.