Kāds piesardzīgi atvēra durvis. Visi Slušķi jau zināja par vadoņa garastāvokli, tāpēc pat visnežēlīgākie izmeklētāji garām legāta kabinetam tipināja uz pirkstgaliem.
— Ko jūs, pie velna, gribat? — Sudrabs ieaurojās.
Taču jau pēc minūtes viņš kā vējš traucās pa kāpnēm lejup, lēkdams pāri vairākiem pakāpieniem. Pa ceļam apstājies, viņš ieroču telpā paķēra neasu cieta koka nūju un iebāza to jostas cilpā. Pie jostas piestiprinātajā magazīnā šūpojās pistole. Legāts uzmeta virsū ūdensnecaurlaidīgu patruļas apmetni un izskrēja uz ielas.
Laukā gāza kā ar spaiņiem, pavisam netālu nodārdēja pērkons. Sudrabs pāris soļos nonāca ātrajā divvietīgajā diližansā, kas jau gaidīja pie galvenajām Slušķu pils durvīm.
— Brauc! — viņš pavēlēja kučierim.
Tas pamāja un veicīgi aizvēra katla vārstuļus. Tvaiks svilpodams sāka lauzties uz āru, un diližanss izbrauca no pagalma. Kučieris vairākas reizes pagrieza rokturi, un atskanēja skaļa sirēna, kas ziņoja, ka šis diližanss ļoti steidzas.
No pamatiem izlīda kāda radībiņa un aiztipināja pakaļ diližansam. Mehžurka Ratuss ieskrējās un uzlēca uz diližansa malas.
Markuču muižā pie elektrolābijas noliekušās galvas atviegloti nopūtās, ieraudzīdamas, ka zilais punktiņš žigli pārvietojas pa Vilnas ielām.
— Legāts kaut kur brauc, — nomurmināja atdzīvinātāju Vecākais. — Varbūt tikai, lai pārbaudītu posteņus, bet varbūt…
Savējais cilvēks Slušķos viņam nesen ziņoja: Sudrabs domā, ka zina, kā atrast zinātnieku Baltru.
Lietus, kas pieņēmās spēkā, izkliedēja cilvēkus, tāpēc kaucošais leģiona diližanss drāzās gandrīz pa tukšām ielām. Tas pabrauca garām Katedrāles laukumam un aizsvilpa garām Bernardlniešu dārzam. Pils ielā iegriezties tas neiedrošinājās, jo Viļņas iedzīvotājus un garāmgājējus no turienes nebūtu izgaiņājis pat lietus.
Pie svētās Annas baznīcas uzradās negaidīts šķērslis — divi vezumi tā bija saķērušies ar ilksīm, ka tos izšķirt nebija spējīgi ne abi kučieri, ne četri palīgi.
Kučieris sanervozējies apturēja diližansu.
— Brauc pa ietvi! — legāts iekliedzās. — Un pagriez sirēnu, griez!
Diližanss iegaudojās un, uz visām pusēm šķaidīdams drēgnu
granti, uzrāpās uz ietves, kas šajā vietā bija no koka. Tās klucīši iebrikšķējās, bet viri, kas cīnījās ap vezumiem, aiz bailēm pat pārmeta krustus. Pabraucis garām šķērslim, diližanss atkal uzripoja uz ielas.
— Labi, — sausi noteica Sudrabs.
Leģionāru postenis bija ierīkots krogā "Sarkanais gailis”, kas stāvēja uz robežas starp Bezdievniekiem un Melnumiem. "Gaili" bija iecienījuši ugunsdzēsēji, pristavi, algotņi un ļoti svarīgu personu apsargi, kurus pilsētnieki zobgalīgi dēvēja par “čurņiem”. (Kāds zobgalis, ko pamatīgi piekāva viens bagātnieks, atriebās ar dziesmiņu: "Sūda kungiem pakaļ skriesi — asti ilgi kasīt nāksies”).
Krogā ienākušais legāts ieraudzīja, ka šeit pilns ar visādiem klaidoņiem, un tas viņam nepatika. Vēl vairāk viņam nepatika tas, ka visi dzērāji blenza uz divām salijušām patruļām un jaunekli, kas bija nosēdināts uz taburetes zāles stūri.
Sudrabs skaļi nokrekšķinājās, un galvas zibenīgi pagriezās pret viņu.
— Visi ārā! Tūlīt pat, — legāts iesaucās pērkondārdošā balsi.
Tie, kas pazina Viļņas legātu, strīdēties negrasījās, bet tie, kas nepazina, nosprieda, ka nevēlas iepazīties. Ne ar legātu, ne ar viņa nūju vai pistoli, kas karājās viņam pie sāniem.
— Laukā līst, — kāds ievaidējās, izbāzis galvu pa durvīm.
— Toties Slušķos ir sauss, — Sudrabs atcirta. — Ņemiet kausus un ārā! Mēs paziņosim, kad varēsiet nākt atpakaļ.
“Sarkanais gailis” uzreiz kļuva tukšs. Kroga saimnieks Narimants pārmetoši noklikšķināja ar mēli, bet neko vairāk. Viņš nebēdāja, jo zināja: baumas par dīvaino legāta vizīti izplatīsies acumirklī, un šonakt krogs lūzīs no cilvēkiem.
Pārliecinājies, ka nepiederošo vairs nav, Sudrabs piegāja pie ķēpauša. Paņēmi? krēslu, viņš nosēdās tam pretī un dažas minūtes lūkojās bērnelī. Puisēna rokas un mute bija noķēpāti ar sarkanu krāsu. Bet acis… acis bija kā vājprātīgajam. Duļķainas, ar skatienu, kas vērsts sevi.
Sudrabs deva mājienu leģionāriem atkāpties.
— Nebaidies, — viņš klusi pateica bērnam. — Neviens nedarīs tev neko sliktu.
Puisēns klusēja.
Legāts sakustējās krēslā un pavirzījās nedaudz tuvāk.
— Kā tevi sauc? — viņš pajautāja.
Klusums.
Sudrabs jautājoši paskatījās uz leģionāriem. Viņi paraustīja plecus.
— Aizšuvis muti, — viens nočukstēja. — Tikai pateica: "Es viņu redzēju”.
Legāta skatiens atkal pievērsās ķēpausim.
— Ko tu redzēji, puisīt? Vai to radījumu, ko zīmē uz sienas?
Klusums. Tikai puisēna pirksti ietrīsējās.
Pēkšņi trīsas pārgāja uz rokām, nodrebēja bērneļa pleci, un viss ķermenis sāka kratīties. Kājas noslīdēja uz koka grīdas, puisēns nokrita un sāka raustīties kā no ūdens izvilkta zivs.
— Pieturiet viņu! — legāts iesaucās.
4
Trīs pāri roku spēcīgi sagrāba puisēnu.
Pēkšņi bērns pārstāja raustīties, plaukstas bezspēcīgi nokrita uz grīdas, lūpas sakustējās.
— Sargeņģeli… — viņš klusi noteica.
Legāts Sudrabs pietupās uz viena ceļgala un pieliecās tuvāk.
— Ko tu tur šļupsti, bērniņ?
— …man, kas esi dots, esi man blakus, mans labais… — Bērns ieelpoja. — Sargā mani ik dienu, uzliec stipro roku. — Viņa balss kļuva aizvien spēcīgāka, kamēr visbeidzot pārvērtās kliedzienā: — 0, nepamet mani vienu, Sargeņģeli! Es viņu redzēju! VIŅŠ IR ŠEIT!!!
Izkliedzis pēdējos vārdus, puisītis iepleta acis, viņa ķermenis sasprindzinājās, galva pacēlās. Sudrabs knapi paspēja palikt plaukstu zem galvas, un bērns pēkšņi saļima. Viņam no mutes izlauzās ārā sarkanas putas.
Krodzinieks Narimants bailīgi pārmeta krustu un nosolījās svētdien baznīcā iedegt tik daudz sveču, cik tikai būs spējīgs pacelt.
— Ko darīsim? — sastindzis pajautāja viens no leģionāriem.
Par legātu nekļūst tāpat vien, par skaistām acīm. Sudrabs jau
bija paspējis sev pajautāt to pašu un pat rast risinājumu. Viņš paņēma puisēnu uz rokām un pieglauda viņa galvu sev pie krūtīm. Bērns nebija neko smagāks par lupatu lelli.
— Atgriezieties savā posteni. Šovakar pilsētā būs karsti, — viņš mehāniski noteica, pat nenojauzdams, cik patiesi ir šie vārdi.
— Un tu, vadoni?
— Es zinu, kas mums palīdzēs, — Sudrabs atbildēja un, nesot bērnu, izsteidzās no kroga.
Līdz Bēdām bija prāvs ceļa gabals, bet leģiona diližanss veica to tik ātri, ka būtu pārspējis pat slaveno sportistu Leonu Serpoletu, kas pavisam nesen Nicas Angļu piekrastē uzlaboja pasaules ātruma rekordu.
Izspļaudams tvaika mākoņus, diližanss aizjoņoja garām dīķiem, apmeta likumu Melnumiem un Rātslaukumam, aizbrāzās garām Pohuļankai un, šļakstīdams uz visām pusēm peļķu ūdeņus, nonāca Bēdās, Slapjajā laukumā. Braukt tālāk pa šaurajām, izmirkušajām ieliņām bija neprāts, un Sudrabs izlēca no diližansa. Kaut gan Dievu viņš pielūdza reti, šobrīd viņš domās karsti aizlūdza, lai tikai izdotos atrast vajadzīgo cilvēku, un, licis kučierim pagaidīt, viņš ar bērnu uz rokām pa peļķēm aizkātoja dziļāk Bēdās.
Mehžurka nolēca no diližansa malas, un, mezdama likumu dziļākām peļķēm, aiztipināja pakaļ.