Pēc dažām minūtēm smagā legāta dūre jau drebināja ar dzelzi apkaltās koka durvis.
Lodziņš pavērās, un pēc neilga laika tika atvērtas ari durvis.
— Kur Margarita? Ir? — Sudrabs iešņācās. Šoreiz viņam nebija laika pieklājībām.
— Jā, ir, — pamāja mūķene, kas atvēra durvis, un pārsteigta aplūkoja šļaugano puisēnu uz Sudraba rokām. — Kas noticis bērniņam…
Antans Sudrabs aizspraucās sievietei garām un metās skriešus.
— Margarita! Margarita!
Viņa jau skrēja viņu sagaidīt. Ieraudzījusi nesamo, sieviete pamāja vīrietim.
— Uz šejieni! — viņa pirmā ieskrēja ēkā, aizsteidzās pa gaiteni, kura galā bija patversmes dziednīca.
"Bogoģeļņā" Sudrabs bija biežs viesis, bet dziednīcu viņš apmeklēja pirmo reizi. Viņš uzmanīgi apguldīja puisēnu gultā, kas bija pārklāta ar žilbinoši baltu palagu, un palūkojās apkārt.
Palielajā četrstūra istabā bija tikai divas gultas (pie katras atradās plauktiņš), bet skapji — pat četri. Visās bija kārtīgi izrindotas dažāda lieluma pudelītes un kolbiņas, kārbiņas ar uzrakstiem latiņu valodā, lielas burkas ar ārstniecības zālītēm. Vienā skapi sidraboti mirdzēja kaut kādi medicīnas instrumenti un bļodiņas. Sānos stāvēja metāla galds, pārklāts ar lina audeklu, nožogots ar trīsdaļīgu širmi. Istabā nesmaržoja pēc hlora, kas raksturīgi tādām iestādēm, bet pēc lavandas.
— Oho, pie jums nav ne par matu sliktāk kā pie Dembovska, — Sudrabs bija pārsteigts.
— Varbūt pat labāk, nezinu, — Margarita atbildēja. Viņa sēdēja uz taburetes un uzmanīgi skatījās puisēnam sejā. — Es privātārstus neapmeklēju. Ja tev katru dienu vajadzētu aptekalēt vairākus bērnus, tev ne vien tādi krājumi būtu. Un tagad stāsti, kas notika. Man būs nepieciešama palīdzība! — Pēdējie vārdi jau bija domāti divām mūķenēm pelēkos habitos, kas ienāca istabā. Viena bija jauna, otra — paveca sieviete. Mūķenes pamāja un aizgāja.
— Tu esi mana vienīgā cerība, — Sudrabs noteica.
Klausoties legāta stāstu par to, kas noticis, Margarita pacēla
bērna plakstiņus un aplūkoja acis, pacēlusi nošļukušo rociņu, pārbaudīja pulsu, uzmanīgi pavērusi puisēnam muti, aplūkoja mēli, tad panadzes un nemierīgi pagrozīja galvu.
Tad atgriezās abas mūķenes, kas nesa divas lielas vara bļodas, kurās garoja karsts ūdens. Margarita pamāja vienai mūķenei, lai tā noliktu bļodu uz plauktiņa blakus gultai, kurā gulēja puisēns, un sāka ar šķērēm uzmanīgi griezt bērnam pie ķermeņa pielipušās netīrās drēbes.
— Kas tad tas? — viņa norādīja uz netīrajiem apsējiem. Viņa uzmanīgi tos noņēma un sāka aplūkot garās asiņainās rētas uz puisēna kājām un rokām.
Legāts piegāja tuvāk.
— Nezinu, — viņš paraustīja plecus. — Atgādina kodumus.
Margarita piecēlās no taburetes un atgāja no gultas.
Vecākā mūķene nekavējoties sāka mērcēt apsējus karstā ūdenī un uzmanīgi apmazgāt puskailo bērnu, bet viņš nepakustējās pat tad, kad apsēji pieskārās līdz galam nesadzijušām brūcēm uz rokām un kājām. Pēc tam mūķenes un Margarita, sabāzušas galvas kopā, čukstus apspriedās, un abas mūķenes izgāja.
Margarita paņēma legātu zem rokas un aizveda līdz logam.
— Nekas labs, — viņa klusi pateica, it kā baidīdamās, ka bērns varētu izdzirdēt. — Es neesmu ārste, bet Bēdās es daudz esmu iemācījusies. Nākas pabūt gan par ķirurgi, gan alķīmiķi, gan zobārsti, gan
psihiatri. Es domāju, ka puisēnam bija šoks. Viņu kāds nobaidīja. Šausmīgi. Pulss knapi jūtams.
— Vai tad nav iespējams viņam kaut kā palīdzēt?
— Ja tu būtu vērsies pie Filipa vai Jēkaba, viņi tev, visticamāk, būtu pateikuši: nē. Aizvestu puisēnu pie bonifratriem un gaidītu, ko viņa paša ķermenītis izlems. Dzīvos vai nedzīvos. Atgūsies pēc mēneša, bet varbūt pēc gada. Tādus bērnus neviens tur neaptekalē. Viņš nav tirgotāja dēliņš. Tu taču pat viņa vārdu nezini. — Margarita apklusa, paskatījās uz legātu un runāja tālāk:
— Māsa Lūcija teica, ka var mēģināt bērnu atdzīvināt. Bet… hm… kā lai te pasaka… pavisam neparastā veidā.
— Māsa Lūcija? — Sudrabs savilka uzacis. Šo vārdu viņš jau bija kaut kur dzirdējis. Un pēkšņi atcerējās. Pirms dažiem gadiem Filipa un Jēkaba slimnīcā izcēlās skandāls. Tika nozākāta kaut kāda Lūcija — it kā viņa smagi slimiem slimniekiem dzirdinot dakteriem nezināmu eliksīru. “Viļņas Taisnība” aizrāvusies vainoja mūķeni, ka it kā viņa tajā dzērienā izmantojot mirušo ķermeņa daļas un pat nodarbojas ar melno maģiju. Veselības padomnieks nesteidzās ticēt tādām apsūdzībām, bet laikraksta lasītāji sāka pieprasīt bezmaz vai linča tiesu. Un tad Lūcija pazuda. Visiem tas bija acīmredzams pierādījums, ka viņa ir… — Ragana, — legāts balsī noteica.
— Un kas? — Margarita salika rokas sānos un caur pieri palūkojās uz Sudrabu. — Gribi, lai puisēns nomirst? Mazāk klausies tenkās!
Legāts maigi pieskārās viņas plecam.
— Nomierinies. Es taču teicu, ka tu esi pēdējā cerība. Palīdziet bērnam.
— Ja Lūcija ir ragana, tad es esmu žongliere, — Margarita noteica un paskatījās legātam acīs. — Starp citu, būs labāk, ja turēsi mēli aiz zobiem.
— Zinu, — Sudrabs īsi atbildēja.
*
Atvērās durvis, un dziednīca atkal ienaca veca mūķene — māsa Lūcija. Viņa izskatījās mainījusies. Zem acīm viņai bija tumši maisiņi, piere norasojusi no sviedriem, kurus Lūcija nepārtraukti slaucīja ar habita piedurkni. Sudrabs ievēroja, ka sievietes plaukstas
locītava apsaitēta ar apsēju. Vienā rokā māsa turēja kolbu, kurā skalojās granātu krāsas šķidrums, bet otrā — resnu kociņu sudraba krāsā.
— Kamparu! Visstiprāko! — viņa noteica, un Margarita paklausīgi izņēma no plaukta metāla pudelīti, kas bija aizspiesta ar korķi.
— Turi rokas un kājas. Stipri. — ŠI pavēle bija domāta legātam, un viņš darīja, kas bija likts.
Mūķene atkal notrauca sviedrus no pieres, paņēma puisīti aiz zoda un, veikli atvērusi viņam muti, starp zobiem viņam ielika sudraba kociņu. Margarita ar kampara pudelīti rokā nostājās galvgali. Sudrabs ar vienu roku piespiedis turēja bērna kājas, kas bija tievas kā žagariņi, ar otru — rokas, baidoties, ka tikai nepārcenstos un nesalauztu trauslos kauliņus.
Māsa Lūcija attaisīja kolbu. Traukā iekļūstot gaisam, granātu krāsas šķidrums sāka burbuļot un šņākt.
— Kamparu! — atkal pavēlēja Lūcija.
Margarita atvēra pudelīti.
Istabā uzreiz uzvirmoja tik asa smarža, ka legātam sāka asarot acis.
Sieviete pielika pudelīti bērnam pie deguna.
No sākuma likās, ka pūliņi ir veltīgi. Bet vēlāk puisēna nāsis iepletās. Margarita piebāza pudelīti vēl tuvāk.
Pēkšņi puisēna acis plaši atvērās. Tās bija miglainas, zīlītes paplašinātas. Bērns pūlējās apsēsties, taču Sudrabs spēcīgi turēja viņu aiz rokām un kājām. Puisēns iesmilkstējās un pamēģināja ar mēli izstumt no mutes sudraba kociņu, bet, kad tas neizdevās, to pārkost. Viņa acis sāka šaudīties, ķermenis raustījās — tik spēcīgi dauzījās sirds.
— Ātrāk! — Margarita iekliedzās.
Lūcija pagāza sāņus kolbu un sāka pamazām pilināt bērnam mutē šņācošo šķidrumu, kas bija staipīgs kā sveķi. Uzmanīgi skatījās, lai garām nenopilētu kāda lāsīte.
Izmaiņas notika acumirklī. Sudrabs sajuta, ka sasprindzinātais bērna ķermenītis atslābst, acis pārstāj skraidīt un sāk pamazām noskaidroties, ieplestās zīlītes sašaurinājās.