Выбрать главу

Mūķene salēja bērnam mutē pēdējās lāses un iztaisnojās. Mar­garita aizbāza ciet kampara pudelīti. Legāts uzmanīgi atlaida rokas.

Tagad puisēns elpoja vienmērīgi. Viņš aizvēra acis, bet, nedaudz pagulējis, atkal tās atvēra, pagrieza galvu. Tad piecēlās uz elkoņiem un apsēdās, palūkojās apkārt un pēc kārtas nopētīja visus trīs cilvēkus, kas atradās dziednīcā. Spilgti zilajās acis bija redzams pārsteigums.

—   Kur… kur… — viņš nočukstēja un aplaizīja sausās lūpas. Mar­garita veicīgi pasniedza viņam glāzi ūdens. Bērns kāri izdzēra ūdeni un nopūtās. — Kur es esmu? — viņš skaļāk pajautāja.

—   Tu esi drošībā, — Margarita pasteidzās atbildēt.

Legāts iekrekšķinājās, bet "bogoģeļņas” vadītāja uzmeta viņam tādu skatienu, ka vīrietis nolēma pagaidām paklusēt.

—   Kā tevi sauc? — Margarita pajautāja.

Puisēns apjuka.

—   So…. — Viņš ar pirkstiem pieskārās pierei. — Solomons. Solomons Kleins.

Legāts piemiedza acis. Tad re, kā! Vēl viena detaļa nostājās savā vietā. Tas ir tas pats puisītis, kuru leģionāri ķerstīja pie rātsnama. Puisēna draugi pateica, ka viņu vadonis noslēpies kanalizācijas labi­rintā.

—   Cik tev gadu? — Margarita pajautāja.

Solomons paraustīja plecus.

—   Kur tu dzīvo?

Bērns klusēdams atkal paraustīja plecus.

Sudrabs pamāja Margaritai.

—   Kas viņam ir? — viņš pajautāja, kad abi pagāja nostāk no pui­sēna gultas. — Gribu uzdot dažus jautājumus. Vai viņš ir spējīgs at­bildēt?

Margarita pašķielēja uz Lūciju. Tā piegāja tuvāk. Sviedri mūķe­nei vairs neizsitās, tikai drebēja rokas.

—   Šis elikslr… hm… dzēriens palīdzēja bērnam atgūties, — klusi noteica Lūcija. — Turklāt tas iedarbojas kā nomierinošs līdzeklis. Jautāt jūs varat. Bet nepārcentieties, citādi bērns atkal atkritīs atpa­kaļ. Prātiņš viņam bija aptumšojies. Vai ir palicis gaišāks, vai bērns runās taisnību, nezinu, — viņa klusiņām piebilda.

Sudrabs pamāja ar galvu, atgriezās pie puisēna un apsēdās uz taburetes.

Bērns pacēla uz algotni acis. Skatiens bija kā zīdainim — naivs, atklāts, kas ne pārāk labi uztver pasauli.

Legāta sirds sažņaudzās.

—   Paklau, Solomon, — viņš ierunājās. — Tu tagad atrodies Bēdās, bāreņu patversmē. Neviens tev nedarīs neko sliktu. Te tu esi drošībā. — Sudrabs centās runāt lēni un skaidri. — Bet man nepie­ciešama palīdzība. Un tu vienīgais vari man palīdzēt. Solomon, tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Vai palīdzēsi?

Klusums.

Klusums.

Klusums.

Legāts nopūtās un nokāra galvu.

Piecēlies kājās, viņš aizgāja pie loga. Margarita, piegājusi viņam klāt, uzlika viņam roku uz pleca.

—   Vismaz labi tas, ka viņš atguvās, — viņa nočukstēja.

Pēkšņi Solomons pagriezās pret logu.

—   Jā, — viņš skaidri noteica. — es palīdzēšu.

Sudrabs jau gribēja mesties pie bērna, bet savaldījās. Viņš mie­rīgi piegāja viņam klāt un apsēdās uz taburetes.

—  Vai tu biji kopā ar bērniem, kas apķēpāja rātsnama sienas? — viņš pajautāja pēc iespējas maigāk.

Solomons dažas reizes apņēmīgi pamāja, it kā lepotos ar to.

—   Un tu iemuki kanalizācijas lūkā?

—   Jā, — bērns apstiprināja. — Viņi mani neno… nenoķēra.

—   Vai vari pastāstīt, kas notika pēc tam?

Solomons mirklīti sēdēja ar nokārtu galvu.

—   Es bēgu… man bija ļoti bail, jo uzbruka žurkas. Tās bija dīvai­nas. Spēcīgi sadauzīju pieri. Pēc tam… Atmodos tumšā istabā uz sola. Tur bija durvis ar restēm. Gribēju bēgt, bet bija bail. Tad izdzir­dēju, ka otrā istabā sarunājas divi cilvēki.

—   Par ko viņi runāja? — Sudrabs ieausljās.

—   Ne pārāk labi sapratu. Par slimnīcu, par laba… labo… laburaturiju.

—   Varbūt viņi izrunāja kādu vārdu?

—   Jā. Viens pateica "Ātri, ātri, Francisk.”

Legāts skaļi izelpoja.

—   Un pēc tam? — viņš pajautāja.

—   Pēc tam viņi aizgāja. Restes bija vaļā, un es izdzirdēju…. — Bērns nopūtās, bet runāja tālāk, jo balss kļuva možāka. — Tas at­nāca pie manis. Bet tas neelpoja, tikai žvadzēja.

—   Kas ir “tas”, Solomon? — Sudrabs izbrīnījās.

Puisēns pagrozīja galvu, viņa acis skatījās vienā punktā.

—    Nezvērs. Liels un žvadzošs. Tas man nepieskārās. Izgāja pa dzelžu apkaltajām durvīm, bet es aizgāju nopakaļus. Vēl es re­dzēju… — viņš paberzēja vaigu, — redzēju lielu istabu ar kaut kā­diem aparātiem un ar cilvēku gultā.

—   Un kur tu gāji?

Bērns paraustīja plecus.

—   Pa tuneļiem. Es viņu redzēju. Bet ne vienmēr. Reizēm tas pazuda.

—   Bet kāpēc tu sekoji nezvēram, Solomon?

—   Nezinu.

—   Tev nebija bail?

Puisēns paskatījās uz legātu.

—    Nē… bija bail… nezinu… Bet tas izveda mani no tuneļa. Es iz­gāju uz ielas… — Viņš apklusa.

Vecā mūķene piegāja pie bērna, noglāstīja viņam galvu, apsedza ar segu un izgāja no istabas.

—   Kas notika pēc tam, Solomon? — legāts piesardzīgi pajautāja.

Bērns ciešāk ietinās segā.

—      Uz ielas bija tumšs. Norunātajā vietā es atradu spainīti ar krāsu. Man lika uz sienas uzrakstīt vārdus… No lapiņas. Es paņēmu krāsu un jau domāju rakstīt… Bet lapiņas nebija… Tad es…

—   Uzzīmēji nezvēru, — Sudrabs atgādināja.

Bērns pamāja.

—   Jā… nē… nezinu. Es rakstīju… zīmēju. Pēc tam atkal viņu ierau­dzīju. Tas uzbruka vīrietim. Pēc tam pazuda. Laikam atgriezās pa­zemē. Bet viņš nāks atkal. Viņš vienmēr atgriežas.

Durvis atvērās, un istabā ar krūzīti rokās atgriezās māsa Lūcija.

Viņa zīmīgi paskatījās uz legātu un padeva krūzīti puisēnam.

—   Te būs tēja, — viņa bērnam pateica. — Izdzer, sasildies! Lai­kam esi noguris? — Viņa atkal noglāstīja puisēnam galvu. — Tev vajag pagulēt. Izgulēsies, un viss būs labi.

Solomons pamāja, paņēma krūzīti un nesteigdamies sāka mal­kot tēju. Viņam acis sāka vērties ciet, galva noslīga uz spilvena. Pēc brītiņa puisēns jau gulēja ciešā miegā.

Legāts pārbrauca ar plaukstām pār seju. Tagad viņš nešaubījās, ka nezvērs ir bioniks. Kā teica mehāniķu vadītājs Petrs Vileišis — mehāniskas mašīnas un dzīva organisma savienojums. Radījums, par kuru sapņots simtiem gadu, bet kuru nevienam nebija izdevies radīt. Līdz šodienai. Nezvēra autors — zinātnieks Francisks Baltrus. Tas bija viņš, kas uzrasēja noslēpumainos rasējumus, kuru kopijas nonāca pie Vaņečkas Skorika, kuru vēlāk nogalināja Holēras kap­sētā. Kas notika pēc tam? Acīmredzot atdzīvinātāji nezin kādu ie­meslu dēļ nesteidzās un nolēma paslēpt savu ģēniju tālāk no acīm, tur, kur neviens par viņu neinteresēsies — Novoviļeiskas psihiatris­kajā slimnīcā. Bet šo spēli spēlēja vēl kāds. Tas kāds bez atdzīvinā­tāju ziņas dabūja Francisku laukā no slimnīcas un noslēpa pazemē. Visdrīzāk, tur viņam tika ierīkota laboratorija un Baltrus pabeidza radīt savu bionisko šedevru. Bet vēlāk palaida to pilsētas ielās.

Šajā stāstā bija daudz nezināmo. Kas bija tas noslēpumainais spēles dalībnieks, ar kura palīdzību Baltrus iespēja divu nedēļu laikā uzkonstruēt bioniku? Kāds ir tā spēles dalībnieka mērķis? Tikai vienu lietu legāts saprata skaidri: nepieciešams apturēt slepkavības.

Viņš vairākas reizes ieelpoja un izelpoja, tad paskatījās uz Mar­garitu.