— Paldies, — viņš noteica, paspiezdams viņas roku. — Bet man ir vēl viens lūgums. Gribu, lai puisēns aizvestu mani uz pagrabiem.
— Ko? — Margarita ar plaukstu aizklāja muti. — Tu esi prātu zaudējis? — Un ar visu ķermeni nostājās priekšā Solomonam, it kA legāts grasītos pagrābt guļošo bērnu aiz krāgas un vilkt laukā.
— Bet viņš vienīgais zina ceļu! — Sudrabs čukstus teica. — Bez viņa es pazemē klaiņošu līdz pasaules galam.
— Nekādā gadījumā! — Margarita papurināja galvu. — Vai tu apjēdz, kas var notikt bērnam, ja viņš atkal nonāks tajā pretīgajā caurumā?
— Vai tu aptver, kas notiks, ja es neapturēšu slepkavības? Tas radījums nogalinās pusi pilsētas! — Sudrabs iesaucās.
— Bet varbūt tās ir tikai bērna fantāzijas? — Margarita nepiekāpās.
Legāts papurināja galvu.
— Nē, Margarita. Tās nav fantāzijas. Tici man, tādos jautājumos man ir pieredze.
Abi apklusa un brītiņu skatījās viens uz otru.
— Labi, — Margarita piekāpās. Bet tikai tādā gadījumā, ja pats bērns gribēs tevi pavadīt. Un tikai pēc tam, kad izgulēsies.
Legāts pasmaidīja.
— Varbūt uzcienāsi ar tēju? Esmu pacietīgs, pagaidīšu.
* * *
Solomons pamodās pēc divām stundām.
Ja legāts būtu viņu pazinis agrāk, viņš būtu pārsteigts: bērnelis tagad izskatījās kā agrāk, pirms satikās ar nezvēru — možs un nedaudz trakulīgs.
Noklausījies Sudraba lūgumu, viņš pat acu nepamirkšķināja.
— Iešu jums līdzi. Parādīšu caurumu uz pazemi. Turklāt man taču nezvērs neuzbruka.
Legāts pakasīja sprandu.
— Varbūt tas neuzbrūk bērniem? — viņš skumji noteica. — Bet tikai padzīvojušiem onkuļiem.
Kaut gan pats tam lāgā neticēja.
Septiņos vakarā gāza kā ar spaiņiem, ducināja pērkons.
Birģermeistars Venslauskis-Venskus palūkojās pa logu. “Nebūtu slikti kādu spainīti aizliet ari kungiem aiz apkakles, lai atvēsinātos,” viņš domās nopūtās, paskatīdamies uz cilvēkiem, kas bija sapulcējušies zālē.
Kaislības te patiešām kūsāja kā krievu samovars. Pēc pārtraukuma, kura laikā viesi aizskrēja paskatīties Ādama Gaber-Volinska lidojumu zem Zaļā tilta, sākās svarīgākās debates par to, kā būtu jārisina starptautiskie strīdi. Alianses pārstāvjiem rūpēja dažas lietas — pirmkārt, kā pārliecināt Eiropas varenos, lai tādus strīdus vislabākajā gadījumā risinātu Strīdu komisija; otrkārt, kā pārliecināt, lai Strīdu komisija tiktu dibināta tieši Aliansē. Un, treškārt, kā panākt, lai Strīdu komisijas lēmumus obligāti ievērotu visas strīdos iesaistītās Eiropas valstis…
Tādas komisijas dibināšana tieši Aliansē būtu palielinājusi gan Alianses pilsētu, gan pašu Rotšildu ekonomisko un politisko ietekmi, brīvpilsētas aizsargātu no Eiropā briestošajiem konfliktiem un nostiprinātu to neatkarību, nemaz nerunājot par iespēju
apgrozīties pašā Eiropas intrigu centrā (Alianses vadītāju sapnis). Taču vienoties nebija viegli.
Daži Eiropas valstu pārstāvji pārmeta, ka Alianses pilsētas esot atkarīgas un piesietas kā sunīši pie būdām — Viļņa un Rēvele ir atkarīgas no Krievijas, Prāga no Austroungārijas impērijas, Krakova — no Vācijas, bet Konstantinopole, zināms, no turkiem. Turklāt dažas valstis, īpaši Vācija, stingri pretojās Strīdu komisijas idejai, kuras lēmumi visiem būtu obligāti. Un negatavojās ne par naga melnumu mainīt savu viedokli.
— Es vēlreiz atkārtoju: visām valstīm ir tiesības aizstāvēt savas intereses visos iespējamos veidos, un nekāda jūsu Strīdu komisija ar nezin kur salasītiem tiesnešiem nepiespiedis mūs pildīt viņu lēmumus, ja Vācija tiem lēmumiem nepiekritis, — Prūsijas Kara ministrs vācietis Karls fon Einems ar plaukstu vēdīja gaisu.
Barons Nātans Rotšilds kodīja lupas. Vācija ne jau tāpat vien atsūtīja "Parsifālu" un savu slavenāko “kara vanagu” fon Einemu — tas bija kā atgādinājums baronam Rotšildam, ka ar Vācijas ķeizaru vajag rēķināties. Fon Einems jau bloķēja britu un franču piedāvājumus samazināt apbruņojumu Eiropā.
— Jūs, franči un briti, mēģināt pārliecināt Vāciju, ka vēlaties mieru, bet esat vilki jēra kažokā, — fon Einems iesaucās no visa spēka. — Jūs piedāvājat samazināt floti? Jūs domājat, ka mēs nezinām, cik kuģu jūs paši nolaižat ūdeni savās lielākajās rūpnīcās Plimutā vai Brestā? Vācija vienmēr ir tiekusies tikai pēc miera. Bet mēs neesam akli, mēs redzam, kas notiek citās valstis.
Britiem un frančiem apklustot, bet austriešiem un turkiem neiejaucoties, Prūsijas kara ministram atlokos ieķērās Lamsdorfs:
— Jūs runājat par mieru, bet virs pilsētas karājas jūsu briesmonis “Parsifāls". Kam tas domāts? Kāpēc tas atrodas šeit? Ko Vācijas ķeizars ar to vēlas parādīt? Gribat mūs iebiedēt? Bet varbūt jums ir citi mērķi? — viņš kliedza, kratīdams dubultzodu.
— Un kāpēc jūsu bruņuvilcieni ielenkuši Viļņu? Varbūt godātai:; barons Rotšilds pateiks, kāpēc šeit šaudās Britu impērijas militārais dirižablis? — fon Einems nebija ar pliku roku ņemams. — Miera
dēļ? Mēs ari sargājam mieru, īpaši tad, kad notiek tāda svarīga tikšanās. “Parsifāls” šeit atrodas tikai tāpēc, miera dēļ.
— Kungi, kungi! — barons Rotšilds mēģināja iejaukties. — Mēs te neatrodamies tāpēc, lai mētātos ar apsūdzībām. Domāsim ar skaidru galvu! Gan visa Alianse, gan Viļņa konkrēti ļoti priecājas, ka jūsu valstis, — barons pēc kārtas pamāja Krievijas impērijas pārstāvim Vladimiram Lamsdorfam, Prūsijas kara ministram fon Einemam un Britu impērijas ārlietu ministram lordam Petam-Ficmorisam, — rūpējas par pilsētu un nodrošina drošību. Vai ne tā, birģermeistar? — viņš vērsās pie Venslauska-Venskus.
Venslauskis-Venskus, atģidies no sapņu pasaules, tikai pamāja ar galvu.
Gaiss zālē, šķiet, iekarsa. Lietus aiz loga pieņēmās spēkā, augstu debesīs nozibēja zibens pātaga.
Uzmanību palūdza un vārdu teica Austroungārijas sūtnis grāfs Lasis Maričs, pēc tam — Osmāņu sultāna Abdul-Hamada sekretārs Izets Pašā AI Abeds (viņš novirzījās no tēmas — runāja par kopīgu dzelzceļu, kas savienotu Eiropas valstis, Aliansi un Osmaņu impēriju).
Krievijas ārlietu ministrs Lamsdorfs turka runu klausījās izklaidīgi, ar tik tikko manāmu šķību smīniņu skatījās uz Prūsijas kara ministru fon Einemu (viņš skrullēja ūsas un izlikās krievu nemanām), pēc tam nepamanāmi paskatījās uz zelta pulkstenīti. Līdz astoņiem bija atlikušas trīs minūtes.
— Bez trijām astoņi, — kučieris paziņoja.
Apburošā spiedze Emīlija pamāja, no zamša maisiņa izvilka sudraba nūjiņu un kamertoni, izkāpa no tvaika karietes, izstaipījās un palūkojās apkārt.
Kariete stāvēja uz neliela pakalna, no kura bija lieliski redzami visi četri objekti, kuros bija novietoti "cienastiņi".
īstais valsts padomnieks Aleksandrs Ignatjevičs Goļicins tobrīd atradās “Iļja Muromieša" kajītē. Viņš stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un skatījās lielā pulkstenī, kas karājās pie sienas. Pacietīgi gaidīja arī dirižabļa kapteinis. Pulksteņa rādītājs, kas skaitīja minūtes, palēca uz priekšu un vēl vairāk pietuvojās skaitlim "astoņi".
— Uzmanību! — klusibrīdināja Goļicins.
"Muromieša” apkalpe nostājās savās vietās.
“Svētā Jura zvaigznes” kapteinis skots Miltons Mabrijs sēdēja savā kajītē, kurpēs apautās kājas uzcēlis uz krēsla, un lasīja iemīļoto Bērnsu. Dzeja nomierināja nervus, jo tie jau bija paspējuši sašķobīties. Vakar'"Parsifāls", šodien gadījums ar otro adjunktu Finleju. Atskrējis uz dirižabli, O’Braits bija tik ļoti satraukts un tā putrojās stāstot, ka Mabrijs saprata tikai vienu: Čārlzs dezertējis, Edvards mēģināja viņu aizturēt, bet neizdevās. Kāpēc, viņš nemācēja teikt, kaut ko pļāpāja par brīvību un ceļojumiem apkārt pasaulei.