No sākuma kapteinis saķēra galvu un, neizvēlēdamies vārdus, uzkliedza pirmajam adjunktam, pat piedraudēja ar kara tribunālu. Pēc tam nomierinājies saprata, ka O’Braitam patiešām ar to nav nekāda sakara, un atvainojās viņam, bet pats sāka nervozi rakstīt vēstuli, kas bija domāta centrālajam Gaisa korpusa štābam. Dezertējis britu kareivis nav mazi joki, īpaši tādēļ, ka tas noticis Galotņu tikšanās laikā, kad pilsētā ir pilns ar krievu, vācu, austriešu un pat turku aģentiem. Adjunkts O’Braits dievojās, ka ar politiku tam neesot nekāda sakara, viņš pat kaut ko stāstīja par femme fatale, kas esot Čārlzam sagrozījusi galvu un atņēmusi prātu, bet viņš bija tik ļoti apjucis un tā putrojās, ka Mabrijs lika aiziet viņam uz stundiņu atpūsties, bet pats izsūtīja uzrakstīto rakstu, un, šķirstīdams Bērnsa sējumiņu, minēja, kādi pārmetumi viņu sagaidīs rit.
Skots skaļi nožāvājās un, atrāvis acis no grāmatas, paskatījās uz sienas pulksteni — dienesta biedru atvadu dāvanu. Līdz astoņiem bija atlikusi viena minūte. Tūlīt sāksies vakara pārbaude. Mabrijs ielocīja lapas stūri un aizvēra grāmatu. Piecēlies sāka lūkoties pēc savas cepures.
Din don! Din don! — vara balsis iedziedājās svētā Kazimini baznīcas torņi, uz mirkli noslāpēdami strīdnieku balsis rātsnamā Tūlīt pat atsaucās ari pārējās pilsētas baznīcas. Zvanu duna kā viļņi pāršalca pār pilsētu, un atplūda pat līdz pakalnam, uz kura stāvoj;i Emīlija. Viņa palūkojās uz raudošajām debesim, tad pagriezās prel saviem mērķiem — drūmajām ēkām, kuras lietū izskatījās vēl
drūmākas. Bet Emīlija zināja, ka bumbas ir drošas. Novoviļeiska tūlīt uzlidos gaisā.
Sieviete pacēla virs galvas U formas kamertoni un uzsita pa to ar sudraba kociņu. Mūžībā aizgājušā Kņaza norādījumi bija ļoti skaidri: “Uzsitiet divas reizes un bēdziet projām. Negaidiet rezultātu, tas patiešām būs." Emīlija uzsita kamertonim otro reizi.
Neredzami skaņas ņirbuļi izplatījās uz visām pusēm un sasniedza adresātus. Stikla caurulīšu pamatnes iekrakšķoties sašķēlās, un mēļā želeja sāka lauzties iekšā māla lodēs. Emīlija nekavējoties ielēca karietē.
— Brauc! — viņa uzkliedza kučierim.
Kariete iekrācās un aizjoņoja pa ceļu, kas veda uz Viļņu.
Nebaidīdamās no lietus, sieviete izbāza galvu pa logu un paskatījās debesis — kaut kur virs Viļņas starp mākoņiem laidās “Parsifāls". Sieviete iebāza galvu atpakaļ, pagriezās un pa aizmugures lodziņu ieraudzīja tālumā izgaistošo Novoviļeisku. Laiks gāja ļoti lēni, it kā sekundes būtu pārvērtušās minūtēs.
Želeja nonāca iekšā lodēs un sāka sajaukties kopā ar ķimikālijām, ko Kņazs bija pagatavojis pēc īpašas receptes. Lodes sāka trīsēt.
Novoviļeiskas slimnīcas, kurā tika turēti veselību zaudējušie fabriku strādnieki un kuru nesen bija apmeklējusi apburošā “inspektore”, vecākais ārsts tieši gatavojās iet mājās. Taču nezin kāpēc apstājās durvis un pagriezās pret galdu. Tad piegāja tam klāt.
Un acumirkli uzlidoja gaisā.
Sprādziena vilnis salauza slimnīcas stāvu starpsienas kā sērkociņus, izsvaidīja cilvēkus no gultām kā lelles, izsita slimnīcas logus. Viena ēkas siena iedrebējās, un pēc mirkļa no tās palika pāri tikai apmetuma un atlūzu kaudze, uz kuras uzreiz caurās debesis sāka liet virsū ūdeni.
Visas četras lodes uzsprāga unisonā, četri sprādziena viļņi triecās viens pret otru, it kā dzērāji būtu saskandinājuši ar glāzēm, un kā tikko dzimušas supernovas stari izšāvās uz visām pusēm, pa ceļam visu noslaukot no zemes virsas. Plīsa stikli, ieplaisāja fabriku skursteņi, kā traki lidoja ķieģeļi, apkārt atskanēja kliedzieni un vaimanas. Novoviļeiska sakrita kā smilšu pils, ko sagrāvuši jūras viļņi.
Emīlijas kariete joņoja, cik vien tvaika katls ļāva, bet nežēlīgais sprādziena vilnis mina uz papēžiem.
— Ātrāk! — sieviete iekliedzās, atcerējusies pēdējos Kņaza izteiktos vārdus: "Jums jābūt ātrai, ļoti ātrai."
“Vai tikai viņš nebūs kļūdījies, skaitīdams asis?" Emīlija vēl paspēja padomāt, kad sakarsušais gaisa vilnis viņus panāca un uzsvieda karieti gaisā, apgrieza to otrādi un nosvieda to ceļmalā. Logu stiklu lauskas iedūrās Emīlijas maigajā sejas ādā, bet dažas viltnieces, ātras kā zibens, ieskrāpēja kaklu.
Viļņā pēkšņi atskanēja dīvaina dārdoņa, nodrebēja rātsnama logu stikli, sašūpojās lielā lustra. Galotņu tikšanās dalībnieki kā sarunājuši steidzās pie logiem.
— Kas tad nu? — birģermeistars Venslauskis-Venskus iesaucās.
Acīgākas acis tālumā, labajā pusē saskatīja dīvainu melnu mākoni, kas vietām kļuva biezāks, vietām izkliedējās lietus dēļ.
Zāli pāršalca sanēšana. Visi kaut ko kliedza cits caur citu, lēkāja uz augšu, lai labāk redzētu.
— Kas atrodas tajā pusē? — iesaucās kāds no viesiem.
— Bezdievnieki, — Venslauskis-Venskus noteica un pats pat nejuta, kā pakāpās uz krēsla. — Un… Markuči… atdzīvinātāju mītne…
— Viņš pastiepās. — Ko viņi tur…
— Varbūt nokritis dirižablis? — kāds iesaucās. — Varbūt “Parsifāls”? Debesīs to nevar saredzēt. Un tā dārdoņa…
Venslauskis-Venskus saķēra galvu un gandrīz nokrita no krēsla.
Noklaudzēja durvis, daži viesi cits caur citu steidzās dot norādījumus adjutantiem, kuri gaidīja gaitenī. Tur arī izcēlās troksnis.
Barona Rotšilda sejā iespiedās dziļas krunkas, acis drūmi iezibējās. Daudz pieredzējušais un redzējušais Alianses pārvaldītājs juta, ka tuvojas kāda traģēdija. Ja viņš būtu nopētījis klātesošo sejas, viņš patiešām būtu ievērojis vienu cilvēku, uz kuru dīvainais notikums neatstāja nekādu iespaidu. Krievijas ārlietu ministrs Lamsdorfs mierīgi aizvēra pulksteņa vāciņu un ielika pulksteni kabatā.
Pa durvīm ieskrēja nosvīdis sakarnieks, mādams ar papīra lapiņu.
— Ekstra depeša! Krievijas ārlietu ministram, viņa labdzimtībai Aleksandram Lamsdorfam.
— Es esmu šeit, — krievs atbildēja un, pagājis uz priekšu, paņēma lapiņu. Uzmeta tai skatienu, un pēkšņi viņa seja aptumšojās. Lamsdorfs pacēla galvu, pārlaida skatienu pāri zālei, ieturēdams dramatisku pauzi. Ne velti jaunībā viņš spēlēja vietējā teātrī.
Visi apklusa.
— Pirms divām minūtēm bez brīdinājuma un bez iemesla noticis uzbrukums Krievijas impērijas pilsētai Novoviļeiskai. Nosviestas četras bumbas, ir daudz bojāgājušo, ievainoto, sagrauta slimnīca, kazarmas un vēl dažas ēkas. Pēc pirmajiem datiem, uzbrukums veikts no gaisa.
— Ko?! — kāds iekliedzās.
— Uzbrukums no gaisa, — Lamsdorfs nesteigdamies atkārtoja.
— Bet vienīgais militārais dirižablis, kas karājas virs Viļņas un var sasniegt Novoviļeisku, ir "Parsifāls".
Visu galvas pagriezās pret Prūsijas kara ministru fon Einemu. Šī cilvēka seja iesārtojās.
— Jūs laikam galīgi esat zaudējis prātu, Lamsdorf! — viņš iekliedzās. — Vai Jūs patiešām domājat, ka…
— Jūs pats esat zaudējis prātu, izkāmējušais vācieti! — Krievijas diplomātijas zvaigzne iesaucās. — Tad, lūk, kam jums bija nepieciešams lidojošais cietoksnis! Lai nodemonstrētu savu varu! Pie velna to jūsu mieru!
— Kungi, kungi! — barons Rotšilds mēģināja viņus nomierināt, bet krievs viņā neklausījās.