Kā vienmēr, bija grūtības ar iedzīvotāju daudzumu regulēšanu. Te allaž vajadzēja atrast līdzsvaru starp sabiedrības vajadzībām un katra atsevišķa cilvēka vēlmēm, no kurām ne katrreiz var aprēķināt vidējo aritmētisko.
Tomēr galvenais paliks nevis materiālo vērtību ražošana, bet gan jaunrades ražošanas regulēšana.
Katrs cilvēks meklēja maksimālās pašizteiksmes iespējas. Bet arī te bija savi paisumi un bēgumi, kaut kas vienmēr bija vadošais, kaut kas atpalika, uzkrāja rezerves nākotnei. Nācās paredzēt rītdienas, bieži vien arī parītdienas zinātniskās, - tehniskās un mākslinieciskās jaunrades attīstības pamatvirzienus. To paredzēt bija svarīgi tāpēc, ka jaunrades tālākajai attīstībai neizbēgami bija vajadzīga materiālā bāzē, bet tā neradās tukšā vietā un nebija neizsmeļama.
Nemaz nebija vienkārši summēt to, ko rādīja vēsture, ko liecināja katras jaunrades nozares attīstības ritms, kas palēninājās vai paātrinājās atkarībā no milzum, daudziem apstākļiem; pie tā vēl jāpieskaita parādību atkārtojamī- bas biežums dažādos laikmetos, pat cilvēcisko tieksmju un gaumju neizbēgamās svārstības, kas rodas kā zināmu, bet grūti uzskaitāmu, tā arī nezināmu un neparedzamu faktoru ietekmē. Summēt un pēc attīstības likumsakarībām un intuīcijas izdarīt pareizus secinājumus. Pretējā gadījumā sabiedrība var izrādīties nopietnu grūtību priekšā, tās radošais potenciāls savlaicīgi nerealizētos, bet tas draudēja ar sabiedriskās veselības traucējumiem.
Visā Federācijā kopā nekas tamlīdzīgs vēl nebija noticis, bet uz atsevišķām planētām gan. Piemēram, tai pašā Līvijā — Nareva dzimtenē, kur, liekas (Karskis precīzi nezināja), vadība bija pārāk uzticējusies savai gaumei un viedoklim un nebija ņēmusi vērā attīstības reālos apstākļus, virzību un likumsakarības.
Tagad uz sliekšņa stāvēja kārtējā zinātniski tehniskā revolūcija, šoreiz izejvielu ieguvē, un ļoti daudziem cilvēkiem, lai turpinātu aktīvu dzīvi, pie kādas viņi pieraduši, nāksies atrast jaunu darbošanās jomu.
Par to arī Karskis gatavojās runāt. Šodien. Uz Zemes.
Kur tā ir? …
Administrators ieslēdza ekrānu.
Likās — lielais un bālais sirpis karājas blakus. Acīmredzot ziemeļu puslodē bija mākoņaina diena. Varbūt pat lietaina^ Karskis pasmaidīja. Pēkšņi gribējās pastaigāties lietū. Netālu no sirpja izplūdušās ārējās malas mirdzēja zvaigzne. Administrators gaidot piemiedza acis. Sirpis lēni, ļoti lēni uzbīdījās zvaigznei virsū. Tātad kuģis atradās orbītā. Vai tas gaidīja kārtu? Karskis savilka uzacis. Ne jau pirmo reizi viņš vēroja Zemi no kosmosa, bet nekad vēl telpa ap to nebija izskatījusies tik tukša.
Lielā Kosmofiniša ugjntiņas spīdēja pašā ekrāna stūri; ap pavadoni arī bija tukšums. Karskis sadrūma. Kas gan būtu noticis izplatījumā?
Kaut kas parādījās uz ekrāna: to pa diagonāli ātri šķērsoja gaišs punkts. Nevarēja saprast, cik tālu tas atrodas: tas varēja būt tuvs meteopavadonis vai kuģis tālumā. Administrators nedomājot sekoja punktam, kā novēro vienīgo kustīgo priekšmetu redzes laukā. Attēls palielinājās — acīmredzot sakaru nodalījumā arī novēroja debess ķermeni un regulēja kadru. Karskis izstiepa kaklu: tur, kurp devās uguntiņa, atradās kāds cits ķermenis. Saskriesies? Diez vai: ķermeņi varēja atrasties arī ļoti tālu viens no otra, jo izplatījumā attālumu ir grūti novērtēt. Droši vien uguntiņa ir kuģis, kas tuvojas finišam, pēc tā izkustēsies arī «Valis». Administrators pasmaidīja. Punkti uz ekrāna savienojās.
Izblīda neredzēti varena liesma. Likās — izplatījums ir uzsprādzis un izverd uguni kā vulkāns. Acis neviļus aizvērās. Kad administrators tās atvēra, visapkārt bija tumšs, nebija ne zvaigžņu, ne Zemes — pārāk spožs bija spīdums pirms mirkļa. Karskis sajuta, ka pa vaigiem rit asaras. Pēc tam caur miglu iezīmējās neskaidrais baltais sirpis, tad arī zvaigznes. Sprādziena vieta bija melna, tikai dzirksteles ap to iespīdējās un dzisa.
*
Dažas sekundes komandors stāvēja, nesakot ne vārda. Sapulcējušies skatījās viņā vienaldzīgi, ar tikko jaušamu neuzticību, un tikai divi trīs korespondenti, kas vienmēr grozījās Kosmocentrā un saoda jaunumus, turēja gatavībā kameras. Komandors ilgi raudzījās reportieros, piespiežot sevi saniknoties uz tiem, jo pateikt cilvēkiem to, ko viņš gatavojās sacīt, ir daudz vieglāk, ja tu esi nikns, nekā tad, ja jūti žēlumu un līdzcietību, un turklāt vainu. Bet te vēl šie dienaszagļi ar kamerām traucē strādāt — vai šie nevar nodarboties ar kaut ko jēdzīgu? Kas viņus ielaidis? Dzīt, dzīt tos vajag!
Viņš visu pateica vienā elpas vilcienā, kā dzerdams rūgtas zāles:
— Esmu spiests paziņot, ka «Valis», kuru esat ieradušies sagaidīt, uz Saules sistēmas robežas ir pazudis bez vēsts. Tiek darīts viss iespējamais, lai noskaidrotu, kas ar to noticis. .A
Viņš runāja un dzirdēja sevi no malas, it kā viņš arī būtu pazudušo radinieks vai draugs; bet vai tad tā nebija? Iestājās klusums, ārkārtīgi liels klusums, un kļuva skaidrs, ka tūlīt, pēc mirkļa, šo klusumu pāršķels pirmais kliedziens. \.ji\
treša nodaļa
Dzirksteles tukšumā nodzisa. Kapteinis Ustjugs izņēma zondraķešu palaišanas iekārtas atslēgu, aizvēra mehānisma apvalku un piecēlās.
Visi gulēja, bet viņš jutās ļoti riebīgi, un neviens nevarēja palīdzēt, jo viņam nebija tiesību kādam atklāt bēdīgo ziņu. Kaut kur, iespējams, daudzi cilvēki lauzīja galvu, ļaujot vaļu fantāzijai, lai atrastu iespēju izglābt viņu un visus pārējos, tomēr kapteinis pietiekami zināja fiziku, lai saprastu, ka starp cilvēkiem uz «Vaļa» un visiem pārējiem pasaulē no šī brīža ir bezdibenis un viņš pašlaik vientulībā stāv uz tā malas.
Bija iestājies dziļš klusums un palicis pietiekami daudz laika, lai ielūkotos sevī un mēģinātu apjēgt, vai dziļa ir viņā nožēla, ka viņš izvēlējies tieši šo no visiem iespējamiem ceļiem. Kā tas mēdz būt, bērna negaidīta iedoma nosacīja pusaudža un jaunekļa intereses. Bet bieži vien profesija audzina cilvēku, pirms viņš to apgūst. Viņā apvienojās vēlēšanās ieraudzīt nepieejamo ar tieksmi līdz galam atklāt sevī mītošos spēkus, bet vēlāk, skoļā un akadēmijā, pārdomāt vairs nebija ne laika, ne iemeslu: cilvēks, pat negribot iekļuvis šajā sistēmā, iznāca no tās kā pārliecināts savas profesijas pārstāvis, kas mīl to un mazliet nicina visas pārējās, tāpēc ka cilvēks ir slikts speciālists, ja dvēseles dziļumos neuzskata savu nodarbošanos augstāku par citām. Viņš iesāka kā ekipāžas Devītais loceklis uz milzīgajiem kuģiem, kas tagad der tikai muzeju ekspozīcijām, un aizgāja līdz Pirmajam labu cilvēku vidū, kurus mīlēja un no kuriem mācījās. Viņš nekļuva par vienu no tiem, kurus sauc par varoņiem, tāpēc, ka negadījās tāda situācija, — varonība bieži rodas tur, kur pietrūkst vai nu vēsa aprēķina, vai arī materiālo līdzekļu, bet tajā laikā ekspedīcijās pietika gan viena, gan otra un ar visu tika galā pēc labākās sirdsapziņas. Kad Ustjugs kļuva kapteinis, viņš nāca pie atziņas, ka vieni kapteiņi kļūst par admirāļiem, bet otri aiziet pensijā, un viņš piederēja pie šiem otrajiem: tālākai karjerai bija vajadzīga tāda godkāre, kādas viņam trūka, un tāda neapmierinātība ar savu ikdienas darbu, kādas viņam nebija. Otra atziņa bija tā, ka jābūt labam kapteinim. Cenšoties kļūt par ļoti labu kapteini, viņš dvēseles dziļumos dažreiz nožēloja, ka kopš zināma laika liktenis viņam vairs nesagādā bezizejas situācijas, nedod iespējas pārbaudīt, ko viņš — nobriedušais — ir vērts pēc visaugstākās likmes. Bet viņš to vēlējās, savādāk nekādi neaizdzija brūcīte dvēselē, par kuru zināja tikai retais, toties pats neaizmirsa nekad.