Priekšā rēgojās savāda mašīna — cilindrs ar nedaudz paplašinātiem galiem, līdzīgs diegu spolītei. Kuģītis nekādi neatgādināja transgalaktiskos lainerus un mierīgi dreifēja savā orbītā, aizsegdams zvaigznes.
& Tādus es neesmu redzējis, — atziAās Petrovs.
i—; Tas ir kāds no palīgdienesta. Vai nav vienalga.
*
— Komandor, viņa navl
— Administratora?
— Un kuteris prom. Komandors drūmi pamāja ar galvu.
— To varēja gaidīt.
— Tas ir bīstami, komandor. »
—. Varat nepaskaidrot. Gaidiet, es jūs pēc tam izsaukšu.
*
— Administrator! —; Petrovs saķēra Karski aiz rokas. — Skatieties!
Karskis acumirklī ieslēdza bremzes.
Negriež ceļu, it kā pasaulē nebūtu noteikumu! Sadodiet kārtīgu vēju ostas priekšnieclbail
• —■ Ostā vispirms ir jānokļūst. Šis, liekas, iet uz Finišu. Varbūt tas zina, kas notiek? Pārslēdziet sakarus uz kopējo — nulles kanālu.
—To es zinu.
Pārslēdzējs noklikšķēja, un kutera kabīni piepildīja kliedziens:
—■ «Vaļa» kuteri! Ja nebūs atbildes . ir
Administrators noklepojās.
— Te —: kubā pieci —: trīsdesmit — astoņdesmit divi! Kas notiek? Kāpēc Finišs nepieņem kuģus? Atbildiet!
Petrovs saspringtā balsī noprasīja:
— Ko viņš, jūsuprāt, gatavojas darīt?
Strupastainais kuģis izlīdzināja ātrumu. Tagad tas gāja
kaut kā sāniski, ar vienu galu pagriezies pret kuteri. Administrators izdzirda:
— Kuteri, pie jums tīrītājs. Nekavējoties bremzējiet un atgriezieties uz sava kuģa!
— Kosmofiniša dispečeri — izsauca administrators. — Esmu «Vaļa» kuteris. Lūdzu pavēlēt kapteinim kubā pieci ■— trīsdesmit…
Dispečera balss viņu pārtrauca?
—1 Kuteri, izpildiet rīkojumu: nekavējoties bremzējiet!
«Sazvērestība,» pazibēja Karska smadzenēs. «Kaut kas ar Padomi, citādi grūti iedomāties… Nē, neparko!»
Petrovs redzēja, ka administratora pirksti sažņaudzas uz vilkmes sektora. Karskis, spītīgi noliecis galvu, skaidri izrunāja:
—■ Dispečer, esmu administrators Karskis, Federācijas Padomes loceklis. Steidzos. Lūdzu nodrošināt manevra brīvību.
— Es —; tīrītājs! —= iejaucās balss no kuģa. — Esmu gatavs uzbrukt kuterim. Gaidu komandu.
— Spēcīgi teikts, — nosacīja Petrovs.
Karskis pašķielēja uz ceļabiedru.
— Es izraušos.
— Jūs riskējat, administrator.-
—1 Baidāties?
— Ne par sevi.
49
Karskis pabīdīja sektoru. Kuteris uzņēma ātrumu.
3 — 2004
— Operator, vai mērķi redzat?
— Redzu kuteri.
— Piecas sekundes. -Uzmanību. Četras!
— Komandier …
— Trīs …
—1 Komandier, kā tad tā! Es to nedarīšu!
— Pavēlu!
— Tur ir cilvēki! —: Nulle! Impulss! Operators klusēja.
— Impulss!
Tīrītāja komandieris pielēca kājās, atgrūda operatoru no pults, piesēdās pats. Kuteris bija paguvis jau aiziet tālu.
— Trīs grādi pa labi! — viņš uzkliedza pilotam.
— Kā vārdā, kaptein? —■ klusi vaicāja pilots.
— Tas ir mēris, — teica komandieris. — Ļaunāk par mēri — nāve.
— Kas ir mēris? — jautāja pilots. — Bet, ja nāve, tad
nogalināt taču gribam mēs? *
—• Klusē, administrator, klusē!
— Es jau to gaidīju: kas gan ir spējīgs nogalināt cilvēku?
Karskis atkal noliecās pie mikrofona.
— Esmu nelaimē. Lūdzu palīdzību. Runā administrators
Karskis… *
— Komandor, pie jums Slajs no tīrītāja. Varbūt iztiksim bez iznīcināšanas? Es varu to aizturēt ar aizsarglauku4
— Dariet tā tūlīt. Atbildu es.
— Klausos!
* .ņiv
— Turieties! — Karskis paguva pateikt.
Petrovs, izstiepis rokas, pagriezās pret viņu. Ādminis-.
trators ta ari nepaguva saprasti vai večuks gribēja viņu apskaut vai, gluži otrādi, saspiest, piekļaut un sažņaugt…
3*
51
Uzlidoja neredzams vilnis, kuteri pasvieda un sagrieza apkārt. Administrators atsitās ar galvu pret pulti. Kaut kas žvīkstēja, čirkstēja. Masīvais krēsls ar visu aizsarg - sistēmu atrāvās no vietas, uzlidoja virsū administratoram, nobrākšķēja, izšļācās asinis. Petrovam kaut kas trāpīja pa pakausi, un arī viņš zaudēja samaņu. •
Bieza, sarkana lāse nokrita uz pults. Asinis ritēja no pārkostās lūpas. Pavēlnieks saviebās.
— Kapteini Ustjug! . —1 Klausos.
— Pievāciet kuteri!
— Iedzenu viņu. Komandor, laiks kaut ko darīt. Rentgena starojums pieaug. Un pasažierus nevar tik ilgi turēt kūniņās: viņi nav tam sagatavoti.
— Labi. Te viens no mācītajiem vīriem neoficiāli deva tādu padomu: ja tas noticis ar tevi, visticamāk, pārejas brīdī, pamēģini to vairākkārt atkārtot. Kas zina, varbūt apstākļi sakrīt un viss nokārtojas.
— Sapratu, — atdzīvojies sacīja kapteinis.
— Pirms ieskrējiena izsvied kuteri. Kad iznāksi atpakaļ, sameklē to un palaid raķeti. Tas taču tā arī paliks antiviela. Skaidrs?
— Viss skaidrs. Malacis! Bet kāpēc viņš neoficiāli?
—• Tāpēc, ka tas nav zinātniski, — pieklusinājis balsi, atbildēja komandors.
— Ahā, — sacīja Ustjugs. — Tātad pret reglamentu. — Viņš brīdi klusēja. — Tuvojos kuterim. Uz izsaukumiem neatbild.
— Domāju, ka viņi tur cietuši pamatīgi. Bet ko varēja darīt? Jā. Tātad, ja viss iznāk, kā vajag, tūlīt traucies atpakaļ. Sarīkosim tādu sagaidīšanu …
Ustjugs raudzījās sānis — uz ekrānu,' kurā lēni izauga kuteris.
— Bet ja ne? — viņš klusi vaicāja. — Tad —1 palikt viņpus durvīm?
Komandors noklepojās, kā gatavodamies teikt runu, bet neko nepateica.
— Es jūs sapratu, — pēc brīža nomurmināja Ustjugs.
— Jā._ Tad vislabāk, protams, aiziet. Tur — dziļāk vakuumā. Nodrošināt sevi.
— Kāpēc?
Komandors stingri paskatījās kapteinī.
'—• Dzīve vēl nav galā. Lai arī pašlaik jums nekā nevar palīdzēt. Šo problēmu risinās. Zeme — tas tomēr ir spēks. Es domāju, ka vajag rīkoties tā. Ja pārejas nedos neko jaunu, palieciet tādā attālumā no Zemes, lai varētu uzturēt sakarus. Vismaz parunāties varēsim… Un, raugi, ne pēc gada —; pēc trim, pieciem, desmit tomēr atradīs izeju. Stāvoklis ir draņķīgs, bet nav bezcerīgs, saprati? Tā kā, — viņš saminstījās, —■ pavēlēt nevaru, tad lūdzu: nepieņem galējus lēmumus!
— Pareizi, — atsaucās kapteinis Ustjugs. — Pavēlēt jūs nevarat. — Viņš apklusa, tad jautāja: —: Atvadīties ļausit?
—■ Diez vai. Vai tu būtu ļāvis?