Kad kapteinis atgriezās centrālajā postenī, tur skanēja mūzika. Ustjugs novīpsnāja: tā bija Trešā Heroiskā, trešā daļa — skerco, allegro vivace. Viņš pagaidīja, līdz noskanēja klusinātais aicinājums uz kauju, — tā viņš uztvēra šo vietu.
— Jā, — kapteinis noteica pie sevis. — Jādomā, ka automāts notiekošo ir sapratis pareizi.
Kapteinis piegāja pie pults un ieslēdza signālu.
Ekipāžas kajītes pielija ar trauksmes zvaniem.
*
— Vai mūsu kārta, meistar? — vaicāja Lugovojs. Viņš bija svaigs un bezrūpīgs, valgie mati uz galvas skaisti cirtojās. Labi, biezi mati, neviena sudraba pavediena. Pagaidām.
— Jā, — kapteinis sausi teica. — Pienākusi mūsu kārta.
Inženieris Rudiks smalki uztvēra kapteiņa intonācijas.
Viņš ātri pārlaida skatienu centrālajam postenim, bet neatklāja nekāda pamata trauksmei.
— Kas noticis? — viņš tomēr noprasīja.
— Sēdieties! Pastāstīšu, kāda situācija izveidojusies.
- Viņš paskaidroja ātri. Pēc tam iestājās tāds klusums,
ka, ar parasti nedzirdamo klakšķi ieslēdzoties klimatiza- toram, visi trīs nodrebēja un pacēla acis; pēc tam galvas atkal nolaidās.
Lugovojs skatījās uz savu roku — skatījās tā, it kā redzētu to pirmo reizi mūžā. Gluda, balta āda, gaiši matiņi, vienādi apgriezti nagi. Tagad viņš pirmo reizi ievēroja, ka pirksti — garais zeltnesis — viņam ir mazliet izliekti viens pret otru; uz rādītājpirksta pie paša naga, izrādās, saglabājusies neliela rēta, — te pirms daudziem gadiem bija augonis, — bet vispār, ja padomā, tas nemaz nebija tik sen … Roka, daļa no viņa paša, tagad izskatījās sveša un pat briesmīga; bija dīvaini apzināties, ka šī roka sastāv nevis no normālas, parastas vielas, bet gan no pretējā — nepierasta un drausmīga. Pēc izskata neko nepateiksi … Stūrmanis pagrieza roku ar delnu uz augšu, it
kā tajā izzīmētajās līnijās varētu sameklēt atbildi uz jebkuru jautājumu un pat uz galveno: kas tagad būs?
Viņš paskatījās kapteinī —< zagšus, pēc tam tieši. Kapteinis bija cilvēks, kuram Lugovojs bezgalīgi ticēja, kurš visu zināja un mācēja, ar kuru nekas nevarēja notikt. Kapteinis deva saprātīgas un savlaicīgas pavēles, un, ja viņš šimbrīžam ir draugus kārtīgi pabaidījis, tad tikai tādēļ, lai pēc brīža paskaidrotu, ka izeju viņš jau ir atradis un atliek tikai izdarīt to un to. Lugovojs gaidīja, bet kapteinis vilcinājās, nedeva rīkojumus. Tad stūrmanis noprasīja:'
— Kas jādara, kaptein? Es esmu gatavs.
~ [1] bet tu, inženier? — vaicāja kapteinis.
Rudiks sevi nepētīja: cilvēks nepadodas precīzam aprēķinam. Viņš lēni pagrieza galvu no viena aparāta uz otru, meklēdams to novirzi no normas, kuru viņš, inženieris, bija palaidis garām pirmajā — paviršajā apskatē. Viss izskatījās normāli, un tas izraisīja inženiērī sapīkumu. Līdz šim viņš bija sastapies tikai ar tādām novirzēm no dabiskās notikumu gaitas, kuras varēja novērst ar instrumentiem un remontautomātiem. Taču tagad aparāti uzrādīja normu, bet kārtības tomēr nebija, ja Ustjugs tā teica. Rudiks paraustīja plecus.
— Pēc normāliem likumiem, — viņš lēni sacīja, —; mums tagad Kosmofinišā jāiziet profilaktiskā apskate un jānomaina nolietojušies mezgli. Pārējais tev labāk jāzina.
— Par profilaktiku aizmirsti, — kapteinis teica.
— Tad komandē, — atbildēja Rudiks. — Kā rīkosimies?
— Leksim, — kapteinis paskaidroja viņu ierastajā žargonā. — Leksim līdztelpā atpakaļ —.līdz atgriezīsimies normā vai sašķīdīsim gabalos.
— Tik vien, — inženieris paraustīja plecus.
— Nav tik vienkārši. Vajag pēc iespējas precīzāk atkārtot apstākļus. Pāreja jāsāk tai punktā, kurā mēs iznā- cām, atgriežoties no Antoras, — stūrman, uzdevums tev! Ievērot līdz sīkumam visus režīmus — tas tev, inženier.
— Skaidrs. Man vajag, kā nākas, izložņāt visus kaktus, ja mēs kārtīgu apkopi nedabūsim.
-Br — Cik ilgu laiku vajadzēs?
— Pacentīšos ātrāk. Bet pats zini: ieguvums laikā —- zaudējums drošībā. Rēķini r— dažas dienas. Kosmofinišā rakņātos vairākas nedēļas.
» Tad aiziesim tālāk no Sistēmas, nāksies modināt pasažierus.
—5 Vai viņi nesacels brēku? —; interesējās inženieris. — Dzīvosim — redzēsim, — nenoteikti atbildēja kapteinis.
Vajadzēja teikt —= «ja dzīvosim»; «ja» viņš izlaida.
*
Ceļš viņiem bija iztīrīts kā vēl nekad. Visapkārt bija tukšs; Zeme mirdzēja trešajā ceturksnī, arī tīrītājs rēgojās netālu. Kapteinis to izsauca.
—• Ei, vecā slota! — viņš teica, cenzdamies runāt moži. r— Kas klausās? Es — «Valis», kapteinis Ustjugs.
— Kapteinis Slajs klausās.
— Kategoriski lūdzu paiet tālāk. Tūlīt sākšu ieskrējienu.
Kapteinis Slajs svārstījās.
— Redzat, man pavēlēts sekot.. ?
— Vai tu mani nepazīsti?
— Jā, — sacīja kapteinis Slajs. —1 Labi, aizeju. — Viņš ievilka elpu. — Tātad laimīgu ceļu.
— Laimīgi palikt, — atbildēja Ustjugs, ar skumjām saprazdams, ka šie varbūt ir beidzamie vārdi, ko viņš runā ar cilvēku no Zemes. Pēdējie viņa dzīvē.
«Valis», ķirbja un telefona klausules krustojums (kā šīs klases mašīnas dēvēja profesionālajā sarunvalodā), izliekdams orbītu, vienmērīgi paātrināja gaitu. Zvaigznes, uz kuru fona tas bija redzams, notrīsēja, pēc tam tās aizsedza violets mākonītis.
Savādi — «Valis» devās prom viens pats, bet šeit palika visi: flote, Zeme, cilvēki. Uz mirkli komandoram nez kādēļ likās, ka palicis viens — aiziet cilvēki, draugi iet tālāk. Riebīga sajūta, kad draugi iet uz priekšu, bet tu stāvi uz vietas …
Kosmocentrā kāds ieslēdza sēru maršu. — Aizvāciet, muļķi! — caur zobiem pavēlēja komandors.
Violetais punkts gaisa tālē.
CETURTA NODAĻA
— Meitenīte taču ir raudājusi, — sacīja Karačarovs, palūkojies uz salonā tikko parādījušos Veru. — Acis sarkanas kā trusītim. Varbūt jāsaka — kā rubīni?
Fiziķis jutās lieliski. Viņš bija izgulējies, bet pamosto- • ties tūlīt atcerējās, ka jau šodien būs uz Zemes. Nu, saturies! Uz planētas to gaidīja atzinība, iespēja plaši un ar vērienu strādāt; domāt par vēl neaizsākto, ko var apcerēt vispārīgi, neielaižoties sīkumos, — tas ir vislabākais, ko cilvēks var radīt. Un fiziķis bija laimīgs, dungoja pie sevis dziesmiņu, un viņam likās nedabiski, ja kāds raud, — dzīve taču ir tik jauka! Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja meitenei.