—■ Mazputniņ! Kas mums nodarījis pāri?
Vera pakratīja galvu un steidzīgi aizgāja. Karačarovs kritiski noskatījās viņai pakaļ — gudrs sirmgalvis, kas zināja, cik maz vērtas jaunības rūpes, un piegāja klāt Petrovam, kas jau bija paguvis apsēsties savā iemīļotaja krēslā.
— Sveiciens jums, metr! Un visur kaisle liktenīgā, — pamācoši norunāja fiziķis.
Labrīt! —atsaucās Petrovs. — Kālab «metrs»?
Kā! Es taču jums jau teicu, kas jūs esat, —; pensionēts skolotājs, kurš ceļo, lai redzētu pasauli, par kuru pats visu mūžu stāstījis bērniem. Vai man nav taisnība? Es ārkārtīgi labi protu novērtēt cilvēkus jau no pirmā acu uzmetiena. Vai jūs, metr, čemodānu jau esat sakravājis?
—% Neviens vēl nav teicis, ka būtu jau laiks.
— Ak jā, zvans taču vēl nav vēstījis stundas beigas. Ak dievs, cik jūs visi esat šodien garlaicīgi! Tik saulainā dienā…
Salonā bija parastais apgaismojums, bet fiziķis bija pārliecināts, ka diena ir saulaina. Izdzirdis soļu troksni, viņš strauji pagriezās.
— Esat sveicināti, jūsu augstība! Vispazemīgākais no vergiem sveic jūs.
«Šodien,» domāja Zoja. «Šodien uz Zemes.» Viņa uzsmaidīja fiziķim, it kā viņas priekšā stāvētu Ustjugs, un Karačarovam pat elpa aizrāvās. Viņš nomurmināja:
—■ Tā nevajag — es varu kļūt akls .u
Rakstnieks ienāca ar čemodānu un nolika to pie sienas.
— Es esmu tālredzīgs cilvēks, — viņš paziņoja visiem zināšanai. — Cik pulkstenis? Manējam elements nosēdies.
Fiziķis paskatījās savā hronometrā ar kalendāru.
— Bez divdesmit, deviņi — pēc vispārējā, —: viņš laipni atbildēja, bet tūlīt sarauca pieri un vēlreiz paraudzījās pulkstenī, šoreiz uzmanīgāka —^ Paklau, kāds šodien datums?
—: Trīsdesmit pirmais, protams, — teica Narevs.
—- Bet man rāda pirmo, —i fiziķis neapmierināti sacīja. ; — Kam vēl ir kalendārs? »
— Arī manējais rāda pirmo, — noteica Mila.
— Atļaujiet, sacīja rakstnieks. Kā šodien var būt pirmais, ja trīsdesmit pirmajā mums jābūt uz Zemes? Vai tad tā var nokavēties?
Galvoju, ka mēs vēl neesam uz Zemes, = noburkšķēja fiziķis, kura garastāvoklis sāka strauji pasliktināties. — Bet kur mēs esam?
Viņš piegāja pie izejas uz pastaigu klāja, nospieda plāksnīti, bet eja neatvērās. Toties pretējās durvīs parādījās aktrise, moža pēc ilgā miega. Ieraudzījusi visus kopā, viņa izbrīnā izsaucās, bet tūlīt pasmaidīja, zemu pakniksēja un sūtīja visiem gaisa skūpstu kā no skatuves.
— Vai es neesmu nokavējusies? Es jūs aizkavēju?
— Diez vai tā esat jūs, — norūca Karačarovs. — Jāizsauc kapteinis.
Viņš palūkojās Zojā un atkārtoja skaļāki"
—» Izsaukt kapteini! Varbūt viņam ir iemesli vilcināt nosēšanos — man tādu nav!
Zoja piemiedza acis; pat fiziķa netaktiskums nespēja viņai sabojāt garastāvokli.
— To dara savādāk, — viņa teica. — Nostājieties ierindā kvarterklājā un izvēliet vadoni! Pēc tam var palūgt kapteini un sarīkot dumpi.'
— Bada dumpi, Narevs precizēja, &3 vai nav laiks brokastot?
—s Jā, —• piebilda Istomins. — Dumpis pēc labākajām literārajām tradīcijām.
— Man smiekli nenāk", —^ drūmi paziņoja fiziķis un devās uz izeju.
Šajā mirklī uz sliekšņa parādījās kapteinis. Viņa acis sameklēja Zoju, kura neslepdamās viņam uzsmaidīja, un viņš atbildēja ar smaidu, bet tas bija savāds.
— Kaptein, ■— nikni sacīja fiziķis. — Vai jūs nevarētu pateikt, kad mēs beidzot būsim uz Zemes?
Kapteinis pārlaida pasažieriem gausu skatienu.
— Visticamāk — nekad.
Iespējams, ka Ustjugs bija gaidījis eksploziju. Tās nebija. Pēc viņa vārdiem atskanēja draudzīgi smiekli: pasažieri uztvēra atbildi kā joku, lai arī varbūt ne pašu asprātīgāko, bet pašlaik viņi bija gatavi smieties, arī atbildot uz vēlēšanos pateikt kaut ko smieklīgu.
Tur nebija nekā neparasta: jebkurš pasažieris domā, ka tikai kuģa avārija var aizkavēt viņa nokļūšanu uz Zemes. Tomēr pagaidām nekas neliecināja par nelaimi: salons bija apgaismots, gaiss tīrs un planējoši automāti jau klāja galdu. Kapteinis savukārt neizskatījās pēc cilvēka, kas tikko būtu novērsis bojājumus: no pasažieru viedokļa Us- tjūgam tādā gadījumā būtu jāparādās darba kombinezona ar testeriem un instrumentiem rokās.
Kapteinis tādu reakciju nebija gaidījis; dīvaini — no pasažieru smiekliem viņam kļuva vieglākajā uz vārdu «nekad» atbilde būtu klusums un pēc tam pār viņu gāztos sašutuma viesulis, viņam nāktos taisnoties; tagad, gluži otrādi, nācās pierādīt savu patiesību cilvēkiem, kas nebija viņam noticējuši. Bet tādās pozīcijās cilvēks vienmēr jūtas drošāk, lai kāda arī būtu viņa patiesība.
Kapteinis atspiedās ar delnām pret galdu un pagaidīja, līdz smiekli noklust. Viņš tikai ciešāk sakoda zobus.
—: Varbūt — nekad, — viņš atkārtoja.
Šoreiz nedroši iesmējās tikai Mila — un ari tad drīzāk aiz pieklājības.
— Kā tas saprotams, kapteini? —- vaicāja aktrise. —i Vai pārnestā nozīmē? Vai patiesi kaut kas ir noticis?
Ar viņiem bija notikusi nelaime. Bet tajā bija daudz kā savāda un pat, liekas, pretdabiska. Un galvenais — lai gan notikums bija katastrofāls, nekas neapdraudēja cilvēku dzīvības.
Kuģis bija jauns, labi konstruēts un stabili uzbūvēts. Tas ne ar ko nebija jāapgādā: «Valis» enerģiju kustībai un iekšējām vajadzībām ieguva no apkārtējās telpas, kurā vienmēr ir izstarojumi. Agrāk cilvēki gāja bojā aiz enerģijas nepietiekamības, no ūdens trūkuma — kā kuģa avārijas upuri; ja katrā glābšanas laivā būtu atsāļotājs, nāve no slāpēm kļūtu par ārkārtēju notikumu: apkārt taču bija vesels okeāns… Tāpat ar enerģiju; tagad diagravitatori deva kuģim iespēju ieskrieties kosmosā, skaldot gravitācijas lauku un izmantojot vienu no tā komponentiem; Dormidontova kondensatoru baterijas, acumirklī atbrīvojot milzīgu enerģiju, ļāva izdarīt pāreju līdztelpā un tur noturēties, bet Simona induktori smēla enerģiju ārējā elektromagnētiskajā laukā. Elektronskaitļotāju vadīti sintezatori kopā ar mehāniskās nodaļas iekārtām izgatavoja gan ēdienu jebkura gaumei, gan mehānismu jaunas detaļas nolietoto vietā, sintezējot elementu atomus no jebkura elementa vai arī no elementārdaļiņām. «Valis» bija it kā pasaule sevī un varēja eksistēt un lidot tik ilgi, kamēr tajā bija kaut viens cilvēks, kas spēj programmēt sintezatorus un komandēt remontautomātiku.
Jā, lielisks kuģis, un cilvēkiem tajā nebija no kā baidīties: ne bada, ne slāpju, ne jaunu tērpu trūkuma. Slimību aizmetņiem šeit nebija kur rasties, bet klimatizatori uzturēja nepieciešamo temperatūru un gaisa mitrumu. Citiem vārdiem, cilvēks varētu, nekā nedarīdams, mierīgi nodzīvot līdz sava bioloģiskā mūža robežai. Tas nozīmēja, ka ne tikai gadu vai gadu desmitus vien cilvēkiem nāksies eksistēt šajā čaulā, nepazīstot nekādu rūpju.
— Dzīvot var, — sacīja Ustjugs un uz brīdi apklusa.
«Ja tikai cilvēki gribēs,» — to viņš skaļi nepateica.
Kādēļ lai viņi pēkšņi vēlētos mirt? Šajā ziņā kapteinim bija noteiktas bažas. Viņš, lai arī kā centās, nevarēja tikt vaļā no vainas sajūtas pasažieru priekšā. Cilvēki bija viņam uzticējušies, lai viņš tos pārvestu pār neiedomājamu telpas bezdibeni un nogādātu uz Zemes, bet viņš to nebija varējis izdarīt. No tā brīža, kad pasažieri uzkāpa uz «Vaļa» borta, viņi paļāvās kapteiņa tfarai un viņš uzņēmās atbildību par viņiem. Lai arī notikušajā nebija Us- tjuga vainas, sirdsapziņa to satrauca, un viņš zināja, ka nedos mieru līdz pašām beigām.