Ustjugs bija pilnīgi pārliecinājies, ka cilvēks ir neloģiska būtne un daudz biežāk, nekā pieņemts domāt, vadās pēc loģikas «no pretējā». Viņš zināja, ka cilvēkiem vienmēr kaut kā trūkst, un baidījās, ka tie arī tagad gribēs ko tādu, ko viņš nespēs tiem dot. Ko? Zemi. Vai arī jebkuras citas planētas stingro pamatu. Saullēktu un baltās naktis. Zāli un upes. Un tos, kas palika tur — lielajā pasaulē … Un …
Apziņa, ka tas viss nekad vairs nav atgūstams, spēj tuvināt nāvi cilvēkiem, kuru dzīve varētu ilgt vēl desmitiem gadu. Šī apziņa palīdz cilvēkiem nokalst. Novīst. Vai pārgriezt viens otram rīkli piepeša neizskaidrojama naida lēkmē …
Klusums ieilga, pēc tam to pāršķēla savāda skaņa =!-s it kā ar zāģi vilktu pa dzelzi — tur smējās Narevs.
Tikai tagad kapteinis atklāti paskatījās Zojā. Vissmagākais bija izdarīts, un kapteinim gribējās ar savu skatienu atbalstīt viņu, pasargāt no satricinājuma, iedvest viņai savu pārliecību, ka visu to, kas zaudēts, viņi atradīs viens otrā.
Zoja novērsa aci's, un kapteinis ar rūgtumu sajuta, ka pašlaik viņš tai bija nevis cilvēks, ko tā mīl, bet gan tā nesaprotamā spēka pārstāvis, kas neatkarīgi no Zojas un visu pārējo vēlmēm strauji un nelabojami pārvērtis viņu dzīvi.
Kapteinis juta, ka satraukuma pilno pacēlumu, ko viņš nupat bija izjutis, nomaina auksts niknums uz raibo ļaužu bariņu, kurā bija .arī sieviete, kas atteikusies viņu saprast tieši tagad, kad viņam visvairāk vajadzīgs.
Kā bieži mēdz būt, viņš viņu nesaprata un nezināja, ka viņa novērsa acis tikai tādēļ, lai viņš neieraudzītu tajās uzvaras prieka izpausmi, kādu izjūt sieviete, sapratusi, ka mīļotajam cilvēkam tiešām vajadzīga viņa un tikai viņa. Zoja izbijās no sava skatiena atklātības, kas bija nevietā tagad, kad visus nomāca negaidīto bēdu pirmreizējais smagums.
Kapteinis lēni pārlaida skatienu pārējiem. Viņš bija pateicis visu. Viņam bija pretīgi vēl un vēl atkārtot tos pašus vārdus, kā daži dara, gaidot, ka vismaz piektajā reizē vārdi aizies līdz klausītāju apziņai un iedarbosies. Kapteinis klusēja. Pārējais bija atkarīgs no tā, kurš pasažieris ierunāsies pirmais un ko viņš pateiks. Tagad cilvēki varēja vai nu krist izmisumā, vai arī nomierināties: mieru varēja saglabāt arī vissmagākajos brīžos.
Ja salonā būtu administrators, viņš droši vien atrastu vajadzīgos vārdus. Bet Karskis gulēja hospitāļa nodaļā zem caurspīdīga kupola, aplipināts ar adapteriem un stimulatoriem, speciālā atmosfērā, gulēja bez samaņas, nezinot, ka zaudējis roku un kāju, ka trauslie, iesārtie jaunās rokas un jaunās kājas aizmetņi, to kauli, muskuļi, dzīslas un nervi, skatoties no malas, jau skaidri bija izšķirami… Ustjuga skatiens apstājās pie Nareva. Jādomā, tieši pieredzējušais ceļotājs varētu pašlaik palīdzēt, sameklējis atmiņā kādu līdzīgu notikumu, kurā cilvēku rīcība bija sevis cienīga un kur tie pacietīgi sagaidīja pelnītās laimīgās beigas, Ustjugs juta, ka viņam nav tiesības mierināt un iedvest cerības, kuras varētu arī nepiepildīties, bet viņš neiebilstu, ja to darītu kāds cits; varbūt līdzīgs notikums nomierinātu ari pašu kapteini, jo, lai nu kurš, bet viņš gan zināja, ka laimīgas beigas nav sasniedzamas ar māku sēdēt un nogaidīt.
Bet Narevs klusēja. Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās, kaut ko izkliegt, piespiest visus pagriezties uz viņa pusi, panākt, lai viņu acis uzliesmotu.:. Bet Narevs baidījās, ka vajadzēs viņam tikai sākt runāt, lai atkal virsroku gūtu viņa pastāvīgā tieksme noliegt, nevis apliecināt, graut, nevis celt, pamudināt ļaudis drīzāk uz kautiņu nekā uz darbu. Un ceļotājs klusēja, šādā brīdī baidīdamies pats no sevis: viņš zināja, ka stāvoklis nopietns un pašlaik nedrīkst krist ne panikā, ne histērijā.
Ierunājās Inna Perlinska. Viņa bija no tām aktrisēm, kuras atceras skatītāji un kuras jau no jaunības visu
mūžu pavada uz skatuves, dabiski, pārejot uz aizvien nobriedušāku varoņu lomām; Inna uzreiz izjuta zāli, šoreiz savu nedaudzo skatītāju noskaņojumu, un saprata, ka pašreiz ir svarīgāk, kādus vārdus pateiks runātājs, nevis cik dziļi viņš ir pārliecināts par savu vārdu patiesīgumu, vai izteiktā doma pieder viņam vai sen jau kļuvusi par * sabiedrības īpašumu.
Inna neprata ielūkoties tālu nākotnē un dzīvoja tikai pašreizējam mirklim. Un šobrīd viņa pirmām kārtām sajuta, ka šķiršanās no Istomina, kas būtu neizbēgama uz Zemes, tagad atkāpjas. Tas ļāva cerēt, ka viņas mazā, nejaušā un varbūt pēdējā laime izrādīsies tāda, kādu viņa nekad nav pazinusi, par kādu sapņojusi visu mūžu, — mierīga un ilgstoša. Aktrise, tāpat kā visi pārējie, neiedomāja, ka viņa nekad neredzēs Zemi. Cilvēkam «nekad» ir tas pats, kas mūžība ar mīnusa zīmi un, tāpat kā «mūžība», pieder pie tiem fundamentālajiem jēdzieniem, par kuriem cilvēkam nav skaidra priekšstata līdz šim brīdim. Cilvēks bieži uztver «nekad» tikai kā ļoti ilgu termiņu, tādā veidā atņemot šim jēdzienam piemītošo bezizeju un kategorismu. Vispār varbūt viņam ir taisnība, jo katra cilvēka personiskais «nekad» ilgst tik, cik viņa dzīve, —i tas nemaz nav tik daudz. Tāpēc Inna piepeši izjuta mieru un pat prieku un, pieradusi savās emocijās dalīties ar cilvēkiem, izpauda tās atklāti.
— O, protams, — viņa teica ierasti, neapzināti smaidot. — Bet… droši vien tas viss nav tik traģiski? Es esmu pārliecināta, es jūtu, ka mēs izglābsimies. Zeme nekad nevienu nav pametusi nelaimē, vai nav tiesa? Atceros, mēs izrādījām līdzīgu lugu… Man pašlaik ir tāda sajūta, it kā mums būtu uzdāvinātas dažas atpūtas dienas. Nu, sakiet, kaptein, — vai tad jūs neesat pārliecināts, ka šīs jaunās pārejas, par kurām jūs runājāt, mūs izglābs? Vai tad jūs šaubāties, ka tās mūs atvedīs atpakaļ uz Zemes? Man tas liekas tik loģiski, ka nerodas pat šaubu ēnas.
Viņa raudzījās Ustjugā, plati iepletusi acis, kas joprojām bija naivas un meitenīgas, un kā parasti slēpa rokas, kuras nodeva vecumu. Ustjugs brīdi nogaidīja. Viņš domāja, ka viņu izredzes ir mazas, —1 tā runāja intuīcija; bet vai tad galu galā viņš varēja visu zināt un paredzēt?
—• Nu, protams, — viņš teica, — cerība ir…
Inna neļāva viņam izrunāt līdz galam.
— Vai redzat? — viņa turpināja savā dziļajā, profesionāli nostādītajā balsī un sapurināja melnos matu viļņus. — Kālab tad skumt? Doktors Karačarovs, Zoja, Mila — mēs Visi esam žēlojušies, ka mums mūžīgi pietrūkst dažu dienu, lai mierīgi pasēdētu un padomātu vai pabeigtu darbu… Narev, jūs esat profesionāls ceļotājs — vai tad iums tas viss nav interesanti?
— Innočka, — sacīja Narevs. — Gudriniece, es taču nekurnu! — Viņš pats iesmējās par saviem vārdiem un sasmīdināja visus. — Patiešām — vai vajag vilties Zemē un mūsos? O, mēs vēl slikti pazīstam sevi! Dodiet laiku —; un mēs parādīsim!
— Laika, liekas, būs atliku likām, — nomurmināja Karačarovs, bet pat viņa ņurdēšana nelikās drūma.
— Vai Jūs, doktor, esat noskaņots pesimistiski?
— Nē taču, — teica fiziķis. — Vienkārši man to visu vajag, kā nākas, apdomāt.
— Protams! Domājiet, centieties… Izmantosim negaidītās brīvdienas un — lai dzīvo pārejas!
*
Uz Zemes un lidojuma laikā Mila rakstīja dienasgrāmatu, kā parasti dara tie cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka viņi varēs visu izstāstīt cilvēkam, kas ir blakus, un tikt saprasti. Tas ir atkarīgs ne tik daudz no sarunu • biedra kā no paša cilvēka, no viņa mākas būt (vai ari nebūt) patiesi atklātam. Atklāti cilvēki reti raksta dienasgrāmatas, bet laimīgie, liekas, ar to vispār nenodarbojas. Droši vien Mila nekad nav bijusi laimīga, lai gan, iespējams, sapratusi to ne uzreiz.