— Esmu padomājis.
— Uz Zemes būtu vieglāk, tur var aiziet. Bet te…
— Tas ir labi, — viņš pamāja. —Te tu mani nepame- tīsi.
Viņa nebrīnījās par šiem vārdiem, zinādama, ka viņai piemīt kaut kas tāds, kas liek viņu uzrunāt, it kā tiesības izlemt būtu viņai vienai: palikt vai aiziet. Bet tagad viņa zināja, ka neaizies.
—; Nepametīšu, — viņa noteica gandrīz bez skaņas.
Viņi pašlaik stāvēja tuvu, ļoti tuvu viens otram, un kaut kas viņus mudināja saīsināt, vispār iznīcināt šo atstatumu. Kuģa ārsta tukšās kajītes durvis bija viņu priekšā, un grūti pateikt, kurš pirmais spers soli uz tām.
*
Slāpes izrādījās, spēcīgas, un viņi dzēra, dzēra, dzēra, nebaidoties pārsātināties, un pirkstu galiņi,_pieskaroties ādai, runāja izteiksmīgāk par vārdiem. Ārsta guļasvieta bija šaura, bet tagad viņiem būtu pieticis vietas arī uz naža asmens. Pagāja vairākas mūžības, līdz klusii iedziedājās ieejas bloķētājs: kāds stāvēja aiz durvīm. Iedegās gaisma. Zoja rāmi smaidīja, Ustjugs steidzīgi pārvērtās kapteinī, pēc tam atvēra. Tur stāvēja Vera.
—; Nu, kas noticis? — aizsegdams ieeju, nelaipni noprasīja Ustjugs.
—< Droši vien pavasaris, kaptein, —« mierīgi atbildēja Vera. — Jūs meklē inženieris.
Viņš saprata: viss sagatavots. Ir laiks.
— Ak, lai viņi… — viņš nomurmināja, neviļus priecādamies un reizē juzdams sarūgtinājumu.
— Jā, kaptein, — bezkaislīgi piekrita Vera, skatīdamās viņam garām — uz Zoju.
— Ak tā.7. — novilka Zoja, viņas plaksti viegli ietrīcējās. — Ej! Bet nekavējies …
Ustjugs pasmaidīja: vīriešiem bieži patīk, ka viņus komandē, tāpēc ka dvēseles dziļumos viņi tomēr tic, it kā komandētu viņi, — sena un skaista ilūzija… Ustjugs pamāja un izgāja, bet Zoja nekautrēdamās piecēlās: ja patīk skatīties, lai skatās. Viņa nesteidzīgi sakārtojās, pārlaida pirkstus galdiņam, ieskatījās spogulī.»
— Vai jums nav lūpu krāsa?
Verai, protams, bija; pavilcinājusies viņa pasniedza spīdīgo stienīti. Tā krāsa bija pabāla, bet tas nebija svarīgi, — lūpu krāsa tagad bija simbols, uzticības akts… Zoja pasmaidīja.
— Paldies! Un nedomājiet: tas ir nopietni.
Vera nenoteikti pasmaidīja. Viņas stāvēja katra savā sliekšņa pusē, pēc tam Zoja to pārkāpa un izgāja medicīniskajā nodaļā, piegāja pie apvalka, zem kura joprojām gulēja administrators, pārbaudīja stimulatoru slodzi, nedaudz palielināja jaudu.
— Vai kalcija nav par maz? — interesējās Vera.
— Vai jums ir medicīniskā prakse?
Vera ieklausījās: nē, Zojas balss bija mierīga, tanī nebija jūtams izsmiekls.
— Savādāk nepielaistu lidojumos. Izrādījās, ka ārstu vadāt nav vērts, bet kādam vismaz aparatūra ir jāpazīst.
— Cik labi! — Zoja bija iepriecināta. — Pārejas laikā mani atkal ieguldīs kūniņā, un es priecājos, ka slimnieks būs ārsta uzraudzībā.
Cilvēki vienmēr ir jūtīgi pret viņiem izrādīto cieņu un pat glaimiem — ja tie nav pārmērīgi. Vera lietišķi pamāja.
— Es sagatavošu visu pārejai.
Zoja uzsmaidīja meitenei, un viņa atbildēja tāpat.
— Ustjugs ir labs cilvēks. Reti….
— Es zinu.
—■• -Ak, — teica Vera, — cik lieliski…
*
Šalca. Tikko dzirdami šalca. Lugovojs pagrieza skaņas pastiprināšanas rokturi līdz galam. Itin kā pazibēja kāds vārds. Liekas — «jūra», bet varbūt arī nebija vārda, tikai trokšņi nejauši sakopojās kaut kā līdzīgi.
Jā, droši vien tas bija tikai troksnis, un nekādas antenas, nekāda pastiprināšana vairs nevarēja palīdzēt sadzirdēt Zemes balsi: ar virziena raidījumu planēta vēl varētu, labākajā gadījumā, uztaustīt kuģi, lai arī tāda varbūtība bija visai niecīga. Vairs nebija sadzirdama tā
balss, kurā Zeme sarunājas ar Pavadoņiem, ar Saules sistēmas planētām, kurā sarunājas kuģi telpā ap Zemi. Lu- govojam arī agrāk katrā reisā bija nācies dzirdēt, kā šī balss pamirst, izzūd telpā, bet tad viņš zināja, ka aiziet ne uz visiem laikiem, ka paies viens divi mēneši — un vārdi atkal atskanēs pastiprinātājā, kļūs aizvien skaļāki, skaidrāki, un tā būs Zemes tuvošanās pirmā pazīme. Šoreiz nebija zināms, vai attālums kādreiz samazināsies, patlaban tas pieauga, pieauga ar katru sekundi, un šim pieaugumam nebija gala.
Pārāk tālu aizgājuši. Zeme vairs nav dzirdama. Viss,
Lugovojs izslēdza aparatūru*
*
Viss bija gatavs.
Pasažieri gulēja. Vera, kā solījusi, medicīniskajā nodaļā ieslēdza visas pretpārslodzes un antiinerces iekārtas, pārliecinājās, ka viss ir stabili un droši un bezpalīdzīgais cilvēks, zem apvalka pa pusei dzimstošs no jauna, necietīs, lai arī kas notiktu aiz kajītes sienām. Tad Vera devās uz savu kajīti. Viņa ierasti uzmina pedālim blakus gultai, un gulta pacēlās, atklājot kaut ko mīksti ieklātu, vannai līdzīgu. Vera izģērbās, apgūlās, pārbaudīja, vai gaisa ieplūde ir normāla, un ar baudu sajuta, ka vanna šūpojas kā laiva dzidrā, mierīgā ūdenī starp ūdensrozēm. Vāks lēni nolaidās, un Vera, pirms iegrima miegā, dziļi ieelpoja. Ieelpoja droši vien tāpēc, ka gaisam kūniņā bija viegla ziedu smarža.
Pārējie trīs ekipāžas locekļi sanāca centrālajā postenī. Sēdēja un klusēja. Tad kapteinis sacīja:
—i Nu, ir laiks..
Rudiks pamāja un izgāja. Pēc dažām minūtēm viņš parādījās atkal — šoreiz uz ekrāna. Visi trīs vienlaicīgi ieņēma vietas. Noklakšķēja mehānismi. Centrālais postenis tikko jūtami sašūpojās: tagad tas brīvi karājās kuģa konstrukciju sistēmā, to noturēja tikai elektromagnētisko lauku kombinācijas. Tas pats notika arī ar inže- nierposteni.
Kapteinis nolasīja aparātu rādījumus. Vakuuma pakāpe, telpas izliekums, lauku spriegums — viss atbilda priekšnosacījumiem.
Ustjugs izsvieda kuteri, skaitļotājs noteica laiku, ātrumu^ un virzienu. Tagad kuteris nepazudis, kad viņi atgriezīsies. Pēc tam Ustjugs izslēdza automātus, un atmetās krēslā, mierīgi skatīdamies ekrānā.
Kāpinot ātrumu, «Valis» joņoja tukšumā. Vajadzīgajā bridi Ustjugs nospieda bateriju starteri. Sākās galvenais.
Kauciens pārgāja ultraskaņā. Starpsienas sīki vibrēja kā ūdensvirsma. Aparāti drebēja kā drudzī. Tad vienā mirklī viss izbeidzās.
Aiz borta atkal bija migla, necaurredzama migla, un tajā dzīvoja neredzams melns astoņkājis un svaidīja nekustīgo kuģi no vienas puses uz otru. Lidojuma sajūtas nebija, bet, kā šūpolēs paceļoties un nolaižoties, pakrūtē smeldza un reiba galva, šis kritums likās nepārtraukts, tikai nevarēja saprast, kurp viņi krīt: te likās — lejup, te —= augšup, un gribējās pacelt rokas un atspiesties griestos, lai nesasistu galvu, un vēl viņi krita ar muguru uz priekšu, bet viss palika savā vietā, neviens priekšmets centrālajā postenī neizkustējās. ,
Viņi vēl nekad nebija gatavojušies pārejai ar tādu rūpību. «Kas par ekipāžu!» Ustjugs domāja pat ar tādu kā pārsteigumu. «Pirmklasīga ekipāža, ar tādu nav kauns lidot. Un stūrmanis — atnāca gluži zaļš, kā pienapuika, bet, kā tagad izveda izejas punktā, — nepiesiesies! Ja pagājušajā reisā kāds būtu palaidis aiz borta adatiņu, mēs tagad noteikti būtu tai uzdūrušies, tāda precizitāte…»
Viņš palūkojās uz skalām: bultiņas stāvēja kā uzzīmētas, ne mazākās novirzes, tādu precizitāti pat uz Zemes ne katrreiz vari panākt. Inženierim patīk parūkt, bet savu darbu mīl. Vispār —- sirdsapziņa tīra: ko varējām, to izdarījām. Nolikām figūriņas pēc visiem likumiem, un pirmais gājiens ir mūsu. Paskatīsimies, ko liktenis izspēlēs aizsardzībā. Paskatīsimies…