— Ustjug, baterijām vajag atelpu, — no sava posteņa ziņoja Rudiks, — gribu pārbaudīt resursus.
— Labi, — teica kapteinis. — Izejam.
*
Nogaidījis, līdz atjaunojas enerģijas rezerves un uzlādējas baterijas, «Valis» atkal ielauzās līdztelpā, un atkal astoņkājis tos mētāja pēc patikas, bet pēc tam viņi
iznira netālu no starta vietas, ātri sameklēja kuteri, un kapteinis izšāva uz to raķešzondi.
Sprādziens nenotika — kuģis, tāpat kā kuteris, joprojām bija no antivielas.
Rudiks nomierināja kapteini:" baterijas ir kārtībā, var mēģināt vēlreiz. Varbūt tagad viņiem veiksies labāk. Tā taču vienmēr mēdz būt: neveicas, neveicas, bet pēc tam
pēkšņi-izdodas.
*
Otrreiz viņi bija lēcienā gandrīz diennakti. Kapteinis pavēlēja palielināt elektromiega aparātu jaudu, lai pasažieri kūniņās nelaikā nepamostos. Viņi atkal atrada kuteri, un Ustjugs izšāva uz to raķeti. Rudiks dusmīgi paraustīja plecus: nepietiek, ka kuteris cieta netālu no Zemes, arī te vēl to- dauza! Inženierim nepatika, ja maitāja mašīnas, bet rezultātam, pēc kura tiecās Ustjugs, Rudiks ne visai ticēja: rezultāts pielaida nejaušību, bet inženieru domāšana neieredz šo kategoriju.
— Klausies, — viņš pēcāk teica. — Visi normatīvi ir divkārt pārsniegti. Vai tu noteikti gribi kuģi izļodzīt līdz beidzamajam?
Kapteinis pārlaida ar roku pierei.
— Muļķības, — viņš sacīja. — Man visu laiku liekas, * ka tas, kas mums vajadzīgs, ir tepat blakus — pietrūkst
kaut kāda sīkuma. Varbūt viss slēpjas tajā apstāklī, ka mēs, kā 'vienmēr, cenšamies tikai noturēties .līdztelpā, bet vajag pamēģināt uz to iedarboties?
— Vai tad pārejas laikā no Antoras mēs iedarbojāmies?
— Tad iedarbojās kaut kas ārpus mums. Bet tagad tas nenotiek un ir jāmēģina to kaut kā aizvietot. Nu, it kā mēs atrastos nenoturīgā līdzsvarā: pagrūd ar pirkstu — un mēs nokritīsim vajadzīgajā pusē. Nepieciešams grūdiens.
— Un kā tad tu grūdīsi?
— Ir viena ideja. Dari, kā gribi, bet uz tavas sirdsapziņas vēl viens lēciens.
Inženieris nopūtās.
— Labi. Viens — tad nu lai vēl būtu.
— Bet lai tas būtu lēcienu lēciens!
— Nu gan labi paskaidroji, — norūca inženieris.
(
Rudiks ilgi līda pa saviem klājiem, apkāries ar testeriem, indikatoriem, taustiem, dozimetriem un paštaisītām ierīcēm, ar kurām tikai viņš mācēja apieties. Inženieris uzticējās automātiem, bet nojauta lika uz šo to palūkoties arī ar paša acīm, tāpēc, ka ikviens automāts var tikai to, ko var, bet cilvēks dažkārt ir spējīgs ieraudzīt, uzminēt, sajust, saost arī kaut ko vairāk. Laiku pa laikam, kad Rudiks devās ass šahtā, lai, neizmantojot liftu («Tas ir pasažieriem, bet mums nepiestāv velti noslogot mehānismus!»), nokļūtu blakusklājā, viņa rūkšana, kuģa mugurkaula — skanīgās caurules pastiprināta, aizskanēja līdz centrālajam postenim, kur norūpējies kapteinis aizvien biežāk lūkojās pulkstenī. Tuvojās laiks, kad nāksies modināt pasažierus, jo piespiedu miegā nevar gulēt bezgalīgi, bet anabiotiskās iekārtas uz A klases kuģiem netika uzstādītas kā nevajadzīgas. Kapteinis sajuta atvieglojumu, kad Rudiks beidzot parādījās centrālajā postenī.
— Nu, — teica inženieris, spēlēdamies ar kaut ko līdzīgu hromētam zirneklim garā pavedienā, — mēs esam gatavi.
«Mēs» nozīmēja — mašīnas un viņš pats.
— Lēcienā jādod pilna jauda, — brīdināja kapteinis, r—- Ieskaitot rezervi.
— Skaidrs.
— Vai varēsim?
Rudiks uzritināja pavedienu pirkstā un domīgi, it kā padomu prasot, palūkojās zirneklī.
— Pēdējo reizi! — viņš stingri noteica.;
*
Viņi iegāja lēcienā, ieskriedamies ar lielāku paātrinājumu nekā parasti. Tā metas ar visu ķermeni aizslēgtās durvīs.
Viss vibrēja. Slikti nostiprināti priekšmeti atrāvās un joņoja pa centrālo posteni kā seteri medībās. Kapteinis un Lugovojs sēdēja, mutes atvēruši, lai žokļi nedauzītos viens pret otru. Kaut kas smalki gaudoja ass šahtā, kaut kas čūkstēja kā tauki uz pannas.
— Kāpināt! — nosēca kapteinis, ieķēries drošības sistēmas svirās. — Līdz galam!
_ Pēc tam viņus apņēma miers un caur ķermeni izgāja karstums, it kā viņi būtu izdzēruši pa glāzei visstiprākās dziras un tā liktu sirdij pukstēt straujāk, bet galvai — reibinoši un tīkami griezties. Jau kuro reizi migla, kurā jautās ceļu bezgalīgums, grieza un mētāja tos no vienas malas otrā, un viņi zvāļājās uz visām pusēm, palikdami uz vietas, kā vāvere ir nekustīga skatītāju koordinātu sistēmā, lai arī tajā pašā laikā joņo sava rata iekšpusē.
—■ Nu, —; izdvesa kapteinis. — Būs vai .nebūs!
yiņš izdarīja to, ko nekad nedarītu normālos apstākļos! ieslēdza bateriju rezervi, pārkāpjot pieļaujamā riska robežas. Ja nu tas pēkšņi iespaido līdztelpu ap viņiem, ja nu pietrūkst tieši tāda grūdiena.. ?
Uz brīdi viņi pārstāja krist. Radās savāda sajūta! viss sāka plesties, priekšmeti strauji aiznesās katrs uz savu pusi, grīdā iemontētie, blakusstāvošie krēsli, likās, sāka riņķot viens ap otru sarežģītā kustībā kā dubultzvaigznes.-.-. Kapteinis satvēra aiz rokas Lugovoju, lai sajustu tā nekustību, bet stūrmanis izrāva pirkstus: psihe ērmojās..-. Galva piepeši it kā atvērās, kļuva caurule, tunelis, caur to kaut kas nepārtraukti joņoja, virpuļoja, kauca, spiedza, straume rāva sev līdzi pasaules, kuras sadūrās un eksplodēja, bet aiz tām mācās virsū kaut kas nepasakāms un neapjēdzams, tas bija jau tuvu, un tūlīt…
— A-ā-ā!
Tas bija stūrmanis.
—! Ā-ā-ā!
«Tas esmu es,» paguva nodomāt Ustjugs.
Zaudēdams apziņu, viņš parāva bateriju izslēdzēju, un
iestājās tumsa.
*
— Kāds tu izskaties, —; kapteinis teica Rudikam, kad tas atvilkās centrālajā postenī. — Tu paskaties spoguli.
—• Kālab man spogulis, es redzu tevi. Tātad es izskatos tāds pats. Baterijas — skrandās, dūmi vien nāk.
— Atjaunot var?
Inženieris paraustīja plecus.
— Interesanti, — viņš noteica, » kur tad mēs esam izmesti?
Kapteinis ieslēdza ārējo apskati, un viņi ilgi lūkojās svešajās zvaigznēs.
—• Jā, — sacīja Lugovojs, pūlēdamies pasmaidīt. — No šejienes, kā teica vienā raidījumā, lido kaut vai trīs gadus — nekur neaizlidosi.
Lugovoja balss kapteinim nepatika. Viņš bija it kā no citas pasaules. Tagad nedrīkstēja palikt viens, ļauties domām. Katram bija vajadzīgs atbalsts, ikvienam vajadzēja stiprināt divus pārējos, bet tiem — viņu, kopā viņi stāvēja droši kā trīs saslietas karabīnes, lai arī katrs atsevišķi nokristu. Kapteinis apņēmīgi piecēlis.
—: Var likties, ka mūsu dienestā tas nav paredzēts, — viņš teica. — Es saku — ir paredzēts. Kad mēs gājām dienēt Transgalaktikā, tad zinājām, kas mūs sagaida. Tā ka tagad padomāsim un izlemsim: vēlāk nebūs iespējas. Rudiks pagaidīja, noklepojās un sacīja: i— Ko tad lemsim? f—- Vai mēs tiksim galā.
Vai mēs tiksim galā? Jau no paša sākuma inženiera domas bija divējādas. Viņa pasaule bija kuģis. Viņam nepalika tuvinieki uz Zemes un planētām. Vecuma dēļ pēc gada viņam būtu jāpāriet rezervē, un tas Rudiku baidīja. Pretstatā vienkāršajai un skaidrajai kuģa pasaulei dzīve uz jebkuras — pat uz visneapdzīvotākās planētas viņam likās ārkārtīgi sarežģīta, visādu noteikumu un likumu pārpilna, kurus viņš nezināja vai arī bija sen aizmirsis. Viņam negribējās atgriezties reglamentu iegrožotā dzīvē, bet jo tālāk, jo vairāk viņš juta to uzmanību, ar kādu viņu vēroja gan Medicīniskais dienests, gan arī tie cilvēki, kas pārzināja lidotāju kadrus. Tā ka pašlaik viņš, no vienas puses, bija neapmierināts, ka notikušais nebija kuģim dabiska parādība un tātad izgāja ārpus viņa pasaules ietvariem, tomēr, no otras puses, aiz muguras palika Medicīniskais dienests un citi nelabvēļi, ; —• Rudiks izslīdēja no viņu redzesloka un sajuta atvieglojumu kā jebkurš, kas atbrīvojies no uzraudzības.