— Tiksim galā,; — viņš teica.
Lugovojs pavīpsnāja.
— Ja nu mēs teiksim, ka netiksim galā, — kas tad mainīsies? Vai tad ir izeja?
Lugovojs jutās slikti, lai ari viņš nevarēja likt roku • . uz krūtīm vai sirds un teikt, ka sāp tieši šeit. Cilvēkam var uznākt nelabums, un viņš apguļas un nomirst. Bez tam stūrmanis jutās aplaupīts un apvainots, lai gan viņu neviens nebija ne apvainojis, ne arī mēģinājis kaut ko atņemt.
Viņš patiesi bija zaudējis daudz. Bija sagruvis pamats, uz kura līdz šim balstījās viņa dzīve. Šis pamats .bija kapteinis. Lugovojs paļāvās uz kapteini daudz vairāk nekā pats uz sevi. Un pēkšņi izrādījās, ka viņi ir līdzīgi, ka Ustjugs tāpat nevar atrast izeju no lamatām, kā tas nav pa spēkam arī Lugovojam. Elks sabruka; elka re- zekcija — tā ir sirds operācija; pēc tās ne visi izdzīvo. Un, kamēr kapteinis runjāja, Lugovoju mocīja smagas domas, ka autoritātes ir māņi, ka nevienam nevar ticēt, tikai sev, savām acīm un savam saprātam.
Viņš uzskatīja, ka viņam atņemta ticība.. Tas nebija vienīgais zaudējums. Viņš bija sarūgtināts par kapteini, jo to, ko var piedot kapteinim, kamēr viņš bija gandrīz vai Jupiters, nevar piedot parastam gados pavecam vīrietim. Tagad likās smieklīgi kaut ko gaidīt no cilvēka, kurš reisa laikā bija samīlējies pasažierē. Bija skaidrs, ka ne kapteinis — un jo vairāk inženieris nevarēs Lugovojam palīdzēt, nevarēs viņam palīdzēt atgriezties uz Zemes. Ar ko tad vajadzēja tikt galā, un kas varēja palīdzēt?
Kapteinis auksti palūkojās stūrmanī. — Mainīties var daudz kas. Pagaidām var. Tu saki —= izeja? Atkarībā no tā, ko uzskatīt par izeju.
Izeja bija. Izeja uz nekurieni. Ja viņi iepriekš atzīs, ka netiks galā ar grūto uzdevumu saglabāt uz kuģa normālu dzīvi, ierastās cilvēciskās normas un pieņēmumus, kas ierakstīti Transgalaktikas reglamentā, tad labāk visu izbeigt, negaidot ilgo un mokošo agoniju. Jo, ja netiks galā viņi, kam lidojums bija normāls stāvoklis, ko var prasīt no pārējiem, kas no sākta gala uzskatīja «Vali» par īslaicīgu mītni?
Izbeigt bija vienkārši. Enerģijas rezerves kuģa krātuvēs bija tik milzīgas, ka pietiktu atvērt, reizē tās atbrīvot —■ un kuģis uzplaiksnitu varavīkšņaina liesmā, pārvērstos gaismā, aizlidotu uz visām pusēm pasaules telpā neiedomājamā ātrumā. Neviens . nepagūtu pamosties, bet uz Zemes neviens nesāktu par viņiem sērot: tas jau bija izdarīts iepriekš.
— Tāda ir izejaT — teica kapteinis, — ja mēs negribam cīnīties. Neatbilst morālei? Bet, ja mēs esam cilvēki, tad mums ir viena morāle; ja atsakāmies no visām grūtībām, kas nākotnē mūs varbūt gaida, tad arī morāle kļūs cita, tāpēc ka no tā brīža mēs pārstāsim būt cilvēki.
Pagāja dažas minūtes, līdz Rudiks sacīja:
— Neticu, ka tu par mums tā domā.
— Jādomā tagad, — atbildēja Ustjugs, —■ lai pie tā vairs nevajadzētu atgriezties. Labāk padomāt vēclass="underline" priekšā taču daudz gadu. Lai ko arī mēs tagad izlemtu —• mēs izlemjam uz visiem laikiem.
— Ko tu, — ierunājās Rudiks. — Jādzīvo. Un kas mēs tādi esam, ka varam lemt par citiem? Te tu pāršāvi pār strīpu, kaptein.
— Es piekrītu Rudikam, — noteica Lugovojs.
«Priekšā daudz gadu,» viņš domāja. «Daudz gadu. Un
nevar būt, ka nav izejas, ka to neatrast visu mūžu. Kap- tenis mūs baida, pārbauda izturību. Bet es tagad zinu, ka viņš nav stiprāks par mani, tātad es neesmu vājāks par viņu un varbūt es arī varu. Izeja kaut kur ir, un es to atradīšu.»
— Vispār, — secināja Rudiks, — vajag ķerties pie darba.
— Labi, —■ nobeidza kapteinis. Tad —1 pa vietāml Un modinām pasažierus. Es nedomāju, ka viņiem rādītos jauki sapņi.
PIEKTĀ NODAĻA
Uguntiņas skraidīja pa sintezatora paneli kā skudras pie sava mājokļa. Skaitītāju lodziņos zibēja cipari. Tad noskanēja zvans. Sekundi nogaidījis, inženieris Rudiks atrāva aizvirtņus. No tumšā cauruma uzvēdīja silta, kodīga smarža, kas pēc brīža izgaisa.
— Gatavs, — teica inženieris, izvilkdams no izejas kameras baltu apaļīgu kontūru krēslu, izlietu no viena plastmasas gabala. Rudiks to nolika uz grīdas, kritiski aplūkoja, apsēdās, piecēlās.
Kārtībā. Vai vēl vienu?
—- Divus, — sacīja Inna. —Pavisam vajadzēs četrus.— Viņa pasmaidīja. — Mēs mīlam viesus. Tikai, lūdzu, iztaisiet dažādās krāsās. Sarkanu, dzeltenu — pasteļtoņos.
— Kaut vai desmit, —: inženieris teica. — Tādus niekus taisīt ir vienkārši. Elementāra sintēze. Tā, raugieties! Šeit sastādiet formulu, uz šīs struktūrpults atrodiet vajadzīgo šifru…
Rudiks izturējās droši pret tām sievietēm, kuras, pēc viņa pārliecības, nekādi nevarēja viņam pievērst uzmanību. Toties no vientuļām viņš baidījās. Pēc viņa vārdiem, tās bija pārāk pieļāvīgas.
— Paldies, — viņā neklausīdamās, savā noslēpumainajā čukstā sacīja Inna. — Iešu meklēt palīgus: krēsli taču vēl arī jāaiznes. To izdarīs vīrieši.
Rudiks paraustīja plecus, aizvēra aizvirtņus, nospieda vajadzīgā krāsotāja pogu un ieslēdza sintezatoru operācijas atkārtošanai. Viņam patika, ka darba rezultātā radās kādi priekšmeti, tie bija inženieriskās varenības reāla liecība. Tagad šāda darba bija gana.
Sintezators pabeidza krēslus, un inženieris to pārslēdza uz metālu,, kad nodalījumā parādījās kapteinis. Viņš piegāja pie pults un palīdzēdams sāka grozīt rokturus. Inženieris nospieda starteri. Nomirkšķinājās gaisma, nodalījumu atkal piepildīja zema, paklusa zuzoņa^
—= Viss kārtībā? —n kapteinis prasīja.
Rudiks mašināli noslaucīja rokas mutautā un iebāza to kabatā.-
—= Tomēr viņi ir savaldīgi, — viņš nosprieda.
—-i Tu tā domā, — noteica Ustjugs. — Cerēsim.
*
Pasažieri patiešām izturējās savaldīgi.
Uzzinājuši, ka mēģinājumi ar vairākām pārejām līdztelpā un atpakaļ, lai pārvērstu antivielu atkal vielā, cietuši neveiksmi, pasažieri pretēji kapteiņa bažām nekrita izmisumā. Neviens histēriski neklaigāja un nebrēca pēc atriebības. Acīmredzot zemapziņā pasažieri bija ne tikai
paredzējuši šādu iespēju, bet arī paguvuši ar to samierināties. Un, kad iespējamība kļuva par bēdīgu realitāti, viņi to uzņēma, kā pienākas kosmosa kuģa pasažieriem.
— Jā, — Petrovs sacīja. —■ Gadās arī ļaunāk. Mēs esam dzīvi, un tas nav tik maz.
i — Es pat teiktu, ka daudz, — pārtvēra Narevs, apspiežot impulsīvo vēlēšanos protestēt. — Vajag tikai iedomāties, kas būtu noticis, ja Zeme laikus neuzzinātu, ar ko draud mūsu nosēšanās. Brrr!