Tāpēc viņi dzīvoja. Ar gadiem, kā tas parasti notiek, atmiņas par bērnības un jaunības tālajiem notikumiem aizvien biežāk izstūma vēlākos notikumus, tās izlauzās virspusē un izplūda kā no dziļumiem izvirdusi lava. Dažreiz cilvēki uztvēra savas atmiņas kā īstenību, visbiežāk tas notika, kad pēc kuģa nejaušas iegribas atdzīvojās ekrāni un sāka rādīt filmu, vienmēr vienu un to pašu, aizmirstu aparātā pirms daudziem gadiem, — filmu, kurā bija Zeme. Un cilvēki atdzīvojās un ar priecīgiem izsau- ciēniem izskrēja no kajītēm, bet drūmajā salonā viņus sagaidīja aukstā un miklā īstenība (bija sabojājušies kli- matizatori), un viņi, galvas nokāruši, lai neredzētu apkārtējos, atgriezās savās telpās, kur aparatūra pēkšņi izslēdzās pēc tās pašas skaitļotāja iegribas, kas pēc ilga pārtraukuma ekrāniem bija likusi kļūt gaišiem.
Neviens nezināja, cik ilgi būs šie pārtraukumi. Dienu skaits sen bija zudis. Iespējams, ka kaut kur kuģa dzīlēs aparāts arī nodarbojās ar lidojuma hroniku, bet galu galā — vai nav vienalga, cik lidojums ir ildzis un cik vēl ilgs? Jo katru reizi, kad gribējās gulēt (bet diennakts laiki sen bija sajukuši, un katrs ēda un gulēja, kad gribējās), varēja cerēt, ka šis miegs šoreiz netiks pārtraukts un nemanāmi pāries nāvē. Kuģis pasargāja cilvēkus no jebkuras ārējās ietekmes, no bada un slāpēm, slimībām un traumām, atbrīvoja no nepieciešamības izrādīt aktivitāti, darboties, un cilvēki tagad no dzīves lūdza tikai vienu: nemanāmu, bez sāpēm, maigu nāvi. Izdzist, bet ne pārtraukt dzīvi.
Taču kuģis, lai cik vecs un bojāts, pagaidām izpildīja savu pamatuzdevumu — apsargāt tanī vēl mītošos cilvēkus. Izņemot pilnīgi nolaidušos un pārrijušos līdz nāvei, viņa iemītnieki nevarēja pat cerēt tādā veidā tikt no sevis vaļā.
Klusajai agonijai vēl bija jāturpinās ilgi.
Istomins, izgājis no savas kajītes, par to nedomāja" viņš jau sen bija atradinājies domāt, aizmirsis, ka ir literāts, ka raksta grāmatas, un, pat ja viņu tagad kāds pasauktu vārdā, viņš diez vai būtu atsaucies.
Viņš izzagās caur salonu, ejot pa izdilušu paklāju, pēc tam pa sakrunkojušos plastikātu. Viņš uzmanīgi atvēra salona durvis, lai viru čīkstoņa nepievērstu citu kuģa iemītnieku uzmanību.
Beidzot viņš izgāja gaitenī. Rokā viņš bija cieši sažņaudzis vecu šķīvi ar apdrupušām malām, sen nemazgātu un pārklātu ar stingri piekaltušām ēdienu atliekām. Viņš sen bija pārstājis mazgāt traukus: tas nevienam nebija vajadzīgs. Joprojām uzmanīgi likdams kaut kādās lupatās ievīstītās kājas, puskails viņš nozagās lejup pa kāpnēm un iegāja sintezatoru nodalījumā, *
Te bija netīrs, grīdu klāja sasistu trauku lauskas un dažādās reizēs izšķaidīta ēdiena traipi. Istomins piegāja pie • sintezatora, bailīgi atskatījās, pielika šķīvi un nospieda pogu. Viņa garās pinkainās bārdas gals gulēja šķīvī, un no īsās caurules tekošā putra aplēja bārdu, bet viņš nekā nemanīja.-
Kad šķīvis bija piepildījies, viņš to pacēla pie mutes un, rijīgi gāzdams pār malām, izdzēra. Apmierinājis pirmo izsalkumu, viņš ielēja vēl otru porciju, lai varētu paēst vakariņas, neizejot no kajītes.
Tad viņš pagriezās, lai tikpat klusi atgrieztos salonā, bet no turienes — savā migā un ieslēgtos vēl uz vienu diennakti.
Pagriezies viņš sarāvās — durvīs stāvēja cilvēks.
Tas bija, protams, kāds no vēl dzīvajiem pasažieriem. Kādreiz Istomins bija zinājis, kā viņu sauc un kas viņš ir. Tas bija sen aizmirsies, un pašlaik literāts atcerējās tikai to, ka šis cilvēks ir par viņu stiprāks.
Viņiem nebija nekāda iemesla sadursmei, .nekādas nepieciešamības vēlēt otram ļaunu. Tomēr ne varmācība vien rada bailes, arī bailes rada varmācību, un bailes pavadīja ikvienu no viņiem, tā bija vienīgā no cilvēcīgajām emocijām, kas nebija mirusi bijušajos cilvēkos. Un abi zināja, ka sadursme ir neizbēgama, ja viņi satikušies, te, pie barības. Viņos vairs nerunāja saprāts, bet instinkts, kas neko negribēja zināt par to, ka nav barības trūkuma, ka tās ir daudz, lai cik arī viņi ēstu, ka ēdamā kļūs vēl vairāk, kad nomirs beidzamais no viņiem. Instinktam loģiski spriedumi bija nepieejami.
Nenolaižot acis no ienācēja, Istomins sāka virzīties ar muguru gar sienu: viņš ievēroja nodalījuma pretējā galā otras durvis un saprata, ka var nokļūt pie tām, pirms pretinieks uzmin viņa nodomu.
Tas patiešām pārāk vēlu par to iedomājās. Viņš stāvēja, aizsedzot izeju gaitenī, mazliet saliecies un nolaidis sažņaugtās rokas. Viņa skatiens caur pieri sekoja katrai eksliterāta kustībai, gaidot lamatas.
Istomins tika līdz durvīm, ar muguru tās spēcīgi atgrūda un atradās šaurā gaitenītī ar metāla sienām, kura pretējā galā sākās tikpat šauras kāpnes. Pretinieks tikai beidzamajā brīdi ar kaucienu metās viņam pakaļ. Izšļak- stīdams putru, Istomins joza augšup pa kāpnītēm. Viņš saprata, ka sekotājs, kura šķīvis bija tukšs, panāks viņu, ja viņš tūlīt neatradīs kādas durvis, kuras var aizslēgt no iekšpuses.
Vajātāja elpa bija jūtama jau pavisam tuvu, aprepušie pirksti noslīdēja pa Istomina kailo muguru, taču nespēja viņu apturēt. Tad bēgošais apgriezās un ar spēku iesvieda šķīvi sekotājam tieši sejā.
Liekas — šķīvis trāpīja pa virsdeguni. Vajātājs ierēcās un pacēla rokas pie acīm.
Istomins uzšāvās vēl dažus stāvus augstāk un apstājās, ar grūtībām atvilkdams elpu. Pretinieks gaudoja lejā, tad kļuva dzirdami viņa nedrošie soļi, aizvien klusāki un klusāki: viņš kāpa lejup, atteicies no pakaļdzīšanās.
Rakstnieks apsēdās uz aukstā metāla pakāpiena un sāka raudāt. Viņš bija palicis bez šķīvja un zināja, ka jaunu nekur nedabūs. Tagad viņš varēs ēst tikai pie sintezatora, saņemot putru bļodiņveidīgi kopā saliktās plaukstās. Viņam nāksies iet ārā divreiz, un viņu agri vai vēlu notvers un -nositīs tas pats cilvēks," kam tagad bija nopietns iegansts naidam.
Istomins lēni piecēlās un ar delnas virspusi noslaucīja asaras. Viņš juta, ka viņā sāk kūsāt pirmatnīgs niknums.
Galu galā, lai arī sekotājs bija veiklāks, toties tagad Istomins ir spēcīgāks. Viņš, liekas, ievainoja pretiniekam acis. Ja varētu atrast ieroci — kaut kādu sitamo, nūju —, viņš vēl pagūtu notvert pretinieku pie sintezatora, uzvarēt un atņemt trauku. Lai vājākais iet bojā!
Istomins atkal sāka rāpties augšup. Kāpnes vītņveidīgi vijās un pēc vēl pārdesmit pakāpieniem noveda viņu pie aizslēgtām durvīm.
Rakstnieks tās atvēra, iegāja plašā telpā un ziņkāri apskatījās visapkārt.
Te atradās kaut kādi priekšmeti. Pirms dažiem gadiem literāts, iespējams, būtu tajos pazinis kuģa vareno mašīnu vadības iekārtas. Tagad viņš to vairs neatcerējās un necentās atcerēties.
-Viņš paraudzījās apkārt, nūju meklēdams. Instinkts viņam teica, ka te var atrast ieroci. Un Istomins patiešām to ieraudzīja.
Tā bija gara dzelzs nūja, kas rēgojās no grīdas blakus kaut kādam paaugstinājumam. Nūja bija sarkana un izskatījās iespaidīga. Krāsa uzvedināja uz domu par cīņu un iedvesa drosmi.
Rakstnieks piegāja un satvēra nūju. Tā nepadevās. Viņš uzspieda stiprāk.
Viņš ilgi centās izlauzt nūju no grīdas spraugas, kur tā bija? iestiprināta. Beidzot apakšā kaut kas nokrakšķēja — un nūja sāka slīdēt pa plaisu.