Pārplānojot telpas, nomainot interjerus, sarunājoties, atpūšoties un spēlējot spēles, pagāja dienas, nenesot nekā briesmīga, nekādu vilšanos, nevienu nelaimi, un kapteinim likās, ka šīs dienas viņš ir atņēmis kādam ienaidniekam.
*
Pa-pa-pa. Pa-pa-pa. Plauksta — bumba — grīda. Solis.
Šīs skaņas jaucās ar trokšņainu elpu un asiem kliedzieniem. Narevs, vadot bumbu, šķērsoja laukumu pa diagonāli. Apstājās. Lugovojs, pacēlis roku, gaidīja metienu, starp viņu un grozu neviena nebija. Narevs, acis piemiedzis, meta bumbu. Bet negaidīti izlēca Jeremejevs, pārtvēra un aizjoņoja uz pretējo grozu; bumba, plaukstas dzīta, skanīgi atsitās pret grīdu, lēkāja un uz mirkli bija it kā pielīmēta pie spēlētāja pirkstiem. Ceļā nostājās Zoja, bet bumba, gluži kā saprotot stāvokli, slīpi atlēca, vienlaikus Jeremejevs izdarīja sāņsoli, un, uz sekundes daļu sastindzis vienā līmenī ar vairogu, viņš ielika bumbu grozā un mīksti nolaidās uz grīdas.
Otrā komanda zaudēja. Narevs uzsāka jaunu uzbrukumu, bet Petrovs — tiesnesis iesvilpās. Zālē parādījās Vera, ar acīm sameklēja kapteini, izgāja laukumā, spēles gaita pārtrūka.
Kapteinis klausījās Verā, un viņa sejā parādījās interese un gandarījums.
— Administrators ir spējīgs sarunāties, —* viņš skaļi paziņoja. — Viņš lūdz mani apciemot viņu.
Balsu šalkoņa, kas radās zālē, bija priecīga. Administrators atgriezies ierindā —■ tas nozīmēja pagriezienu uz labo pusi. Tādi cilvēki kā administrators nevar neatrast izeju no vissarežģītākajiem stāvokļiem. Ir uz ko cerēt!
— Tikai pārāk viņu nenogurdiniet, — sacīja Zoja.
Narevs neziņā stāvēja, metot atsperīgo bumbu pret
grīdu un atkal to satverot. Vai bija vērts turpināt spēli? Komanda tik un tā palika mazākumā. Bet tad, pa ceļam izģērbdamies, ieskrēja inženieris Rudiks. Pacēlis roku, viņš iznāca laukumā, Petrovs iesvilpās, spēle atsākās no jauna, taču risinājās tālāk ne tā, kā līdz šim, bet gan enerģiskāk, priecīgāk, ātrāk: administrators bija nācis pie samaņas.
Kapteinis steidzīgi ienira baseinā, lai noskalotu sviedrus. Ūdens maigi glāstīja viņa ādu — gaišzilā masa, paredzēta tikai tam, lai apskalotu cilvēku ķermeņus, it kā būtu aizmirsusi, ka ir stihiju radiniece.
*
Gailis, kam ar veiklu cirtienu nocirsta galva, neuzmanīgi izlaists no rokām, joņo, izpletis spārnus, visu ceļā nošķaidot asinīm, vairs nespēj iedomāties nākotni, bet vēl nav aizmirsis notikušā šausmas. Tā arī cilvēks, pēkšņi pazaudējis visu, kas bija viņa dzīves saturs, pirmajā mirklī nešausminās par nākotni, bet izjūt tikai tā zaudējumu, ko bija gaidījis un kam bija gatavojies. Savas dzīves nozīmīgākos notikumus cilvēks vispirms uztver emocionāli, prāts tai pašā laikā ķeras sīkumos, detaļās, tā tikai caur detaļām cilvēks var apjēgt galveno.
Tā tas bija noticis arī ar administratoru Karski.
Pietika viņam izdzirdēt, ka pašlaik tiešas briesmas nedraud, ka nebūs mokoši jāiet bojā, pieķeroties kuģa atliekām un daloties pēdējā gaisa malkā un barības drupatā, lai domas par zaudēto acumirkli izstumtu no viņa apziņas galveno — domas par nākotni: zaudēts bija vis- „ Vērtīgākais. Administrators pirmkārt saprata, ka neno- kļūš Padomē ne šodien, ne rīt un vispār nekad un darbu, kuram gatavojoties tika tik daudz atdots un no kura tika tik daudz gaidīts, viņam tā arī nenāksies veikt. Sapratis to, Karskis sajuta ķermenī savādu tukšumu — bija zudis mērķis, pēc kā viņš tiecās. Administrators, kurš visas beidzamās dienas domās jau dzīvoja uz Zemes, iztēlē satikās un dalījās domās un idejās ar citiem Padomes locekļiem, idejās, kas viņam bija radušās teorētiskā pamatojuma apguves piecu gadu laikā, — administrators pēkšņi jutās tā, it kā viņu ilgi un neatlaidīgi būtu pierunājuši vakarā atnākt ciemos un viņš būtu ilgi pārlicis, beidzot aizgājis un atradis durvis aizslēgtas — neviens neatsaucās uz zv^jiu un neatvēra, bet logi bija gaiši un iekšā dzirdamas balsis. Tas bija apvainojoši un pazemojoši. v
Viss, ko Karskis patlaban izjuta, vēl nebija pārtapis skaidrās domās; tās nebija frāzes, bet noskaņas, ne vārdi, bet krāsas, kurās pēkšņi iezaigojās apkārtne. Tomēr, pat vēl nepaguvis aptvert visa notikušā traģiskumu, administrators zemapziņā jau apjēdza, ka ar viņu ir apgājušies slikti, rīkojušies necienīgi. Kā jau visi, kas pamatīgi izzinājuši cēloņu un seku likumu gudrību, viņš vispirms domāja nevis par izejas meklēšanu, bet gan par to, kas vainīgs notikušajā. Un tāds varēja būt tikai kapteinis.
— Kā tad jus, kaptein, kaut ko tādu pielaidāt?
— Varu atkārtot,. *
Kapteinis noteica šos vārdus sausi, oficiāli, bet galva bija kā dūmakā. Viņš nāca šurp ar prieku un cerību, nāca pēc padoma, bet nokļuva, liekas, pratināšanā, pie tam neobjektīvā pratināšanā. Kapteinis nenoliedza savu vain'A, lai gan zināja, ka neviens Temīdas pārstāvis to nevarētu formulēt, jo tā piederēja pie ētikas, nevis pie jurisprudences. Ko administrators gribēja: lai kapteinis atteiktos no komandiera pienākumiem? Tas būtu visvieglākais, bet Ustjugs saprata, ka nesīs savu smagumu tālāk, lai arī kā cilvēki izturētos pret viņu un lai kā arī viņš pats gribētu no šī smaguma tikt vaļā. Tā bija vilšanās sajūta, kas pašlaik pārņēmusi kapteini; zinādams pats savas vājības, viņš zemapziņā tādas liedza administratoram, lai arī pat visaugstākajā postenī cilvēks paliek cilvēks. Administrators izrādīja vājumu, tātad palīdzību no viņa nebija ko gaidīt un varēja izturēties tikai stingri oficiāli;
To visu Ustjugs pat nedomāja, bet juta, turpinādams savus paskaidrojumus. Vispār viss jau bija pateikts, un Ustjugs pieķēra sevi, ka tikai novelk laiku. Viņam kļuva kauns, un viņš pārtrauca savu runu ar sausu «Man viss», pārtrauca tik negaidīti, ka Karskis inerces dēļ vēl brītiņu klusēja.
— Tātad — mums praktiski nav iespēju atgriezties uz Zemes? Un arī ne uz kādu citu planētu? — viņš beidzot noteica, acīm savādi mirdzot. — Ak, nemirstīgie dievi, es pazīstu jūsu ironiju!
— Ja parādīsies kaut vismazākā iespēja, tā tiks pilnībā izmantota.
— Baterijas? …
— Tikko stāvoklis noskaidrosies, jums paziņos.
Bet reakcija jau bija iestājusies, un Karskis, raudzīdamies kapteinim garām, nomurmināja:
— Varat neziņot. Kas no tā mainīsies?
— Patiesībā jūs mums esat vajadzīgs: jūs esat vadītājs.
— Spēcīgi teikts. Divpadsmit cilvēkiem?
Kapteinis būtu varējis sacīt, ka divpadsmit — tas ir daudz, sevišķi slēgtā telpā, un ka ikkatrs no divpadsmit grib dzīvot ne mazāk kā ikviens no tūkstoša vai desmit miljardiem. Bet Karskis ar rūgtumu domāja, ka visu viņa kā vadītāja varenību grib izmantot ducim cilvēku. Dot komandēt pulkvedim nodaļu, lai gan te ir vajadzīgs labi ja seržants.
Viņam nebija taisnība, bet viņš bija slims.
Negaidot turpinājumu, kapteinis piecēlās.
— Veseļojieties, administrator! — Ustjugs teica un izgāja, un viņam likās, ka viņa kabatas bija pilnas ar cerību drumslām.
Zoja un Vera gaidīja aiz durvīm.
— Nu, ko viņš?
— Vai jūs viņu nenogurdinājāt?
Kapteinis tikai pašūpoja galvu. Viņš lūkojās Zojā. Lūk, uz ko viņš vienīgi varēja paļauties. Uz viņas palīdzību, uz viņas atbalstu.