— Zoja …
— Jā, — viņa sacīja. — Es klausos.
Esmu sagaidījusi, viņa nodomāja. Šajā brīdī. Viņš ir atnācis. Beigas pārpratumiem. Viss būs labi..,
r— Vai mēs varam satikties? Mazliet vēlāk?
Jā, ja tu vēlies.
• = Ļoti.
— Kur?
Viņš pateica bez vilcināšanās:"
— Pie manis, ja tu neiebilsti.
Viņa pasmaidīja.
— Nē, protams. Pie tevis.
Kapteinis paskatījās Verā. Meitene pacentās ātrāk nodzēst sejā smaidu.
— Es tagad būšu energodzinēju nodalījumā.
— Labi, — cienīgi atbildēja Vera.
Pienācis laiks nopietni apskatīt baterijas, aizejot nolēma kapteinis. — Lai beidzot kaut ko izlemtu. Pienācis laiks pieņemt lēmumus…
*
Viņa dosies turp tūlīt. Lai kapteinis staigā pa savu saimniecību, bet viņa pa to laiku pasēdēs tur, apradīs ar jaunajām telpām. Pie viņa. Pamēģinās justies tur nepiespiesti, dabiski. Šoreiz viņus vienu pie otra atveda ne vairs jūtu uzliesmojums, bet apziņa, ka savādāk nevar. Un šoreiz Zoja bija gatava pašaizliedzīgi palīdzēt Ustju- gam, tāpēc ka jutās stiprāka.
Viņa izgāja no hospitāļa nodalījuma un, ejot pa vadības klāja plašo gaiteni, smaidīja pati savā nodabā. Droši vien katrā sievietē dažkārt atdzīvojas nebēdne meitene… Ir patīkami darīt labu un patīkami dāvāt, sevišķi ja dāvā sevi un to gaida ar nepacietību. Zoja nogriezās citā — īsākā gaitenī. Šeit durvis bija platākas, apgaismes ķermeņiem griestos bija cita forma, kādā vietā gaitenis paplašinoties veidoja kaut ko līdzīgu hallei, un te stāvēja divi krēsli un galdiņš. Uz halli iznāca trīs durvis: Veras kajīte atradās citā vietā. Zoja uz labu laimi atvēra pirmās durvis, intuitīvi juzdama, ka kļūdās: te nekas neatgādināja kapteini. Viņa atvēra citas.
Kajīte bija plaša, pirmajā istabā bija vēl divas durvis, gluži kā dzīvoklī. Guļamistaba un vannas istaba bija savienotas. Ērti. Vienu starpsienu aizņēma sienas skapji. No šī brīža un varbūt uz visiem laikiem šīs ir viņas mājas. Labas mājas, viņa nodomāja. Mājas — tās taču ir ne tikai sienas…
Uzmanīgi aplūkojusi sevi spogulī, Zoja pasmaidīja? viņa sennebija tik labi izskatījusies. Viņa apsēdās un mazliet pasēdēja, smaidot iztēlodamās, kā viņš parādīsies uz sliekšņa. Pēc tam viņa sāka domāt, kā sagaidīs viņu, Lai viņš uzreiz sajūt, ka viņa ir atnākusi pavisam, ka dzīve ir iegājusi savās sliedēs.
— Nu, es atnācu jums palīdzēt.
— Jūs neticēsit, — sacīja Narevs, — cik es esmu priecīgs.
Mila aplūkoja kajīti.
— Cik telpu jums būs?
—Ar divām pietiek — kā jūs domājat? Lai gan, iespē-: jams, — trīs. Man patīk plašums. Domāju, ka ar to ne-» vienu netraucēšu: blakuskajītes ir tukšas.
Mila apsēdās, atvēra albumu, novilka ar elogrāfu dažas stingras līnijas.
— Vai ar tādu izvietojumu jūs būsit mierā? Tad pasakiet, ko jūs vēlētos.
Narevs vilcinājās. Mila pacēla acis,' sastapa viņa skatienu, nedroši pasmaidīja un atkal nolaida galvu.
— Tad varbūt tā?
Viņa sāka zīmēt. Narevs ielūkojās topošajā skicē. *
— Šeit varbūt varētu kaut ko piekārt pie sienas. Tikai ne tādu tīklu kā stūrmanim. Vai jums nav kaut kas tāds?
Viņš padomāja, atvēra skapi. Parakņājās.
-— Vai šis nederēs?
Mila paņēma lielu, gadus septiņus veca zēna fotogrāfiju — tikai seja, tāda pati iegarena kā Narevam, ciešu skatienu, tuvu novietotām acīm tāpat kā viņam.
Narevs savādi pasmaidīja.
— Redziet, tas ir …
Viņš nepabeidza; Mila paskatījās viņā un sastinga kā zibens ķerta. Viegli izlasījusi Nareva acīs dziļas skumjas, viņa it kā salūza — ļāva galvai nokrist uz galda un sāka žēli un neglīti raudāt, pat neaizsedzot seju rokām.
Narevs piegāja, apsēdās blakus, izstiepa roku un mierinādams noglāstīja viņas matus. Sajutusi pieskārienu, Mila uzticīgi pagriezās, piespiedās ar seju viņa krūtīm un aizelsdamās sāka raudāt vēl stipr-āk. Viņas pleci drebēja
kā drudzi. Narevs uzmeta sievietes pleciem pledu un turpināja glāstīt viņas matus, tik tikko tiem pieskardamies. Viņš skatījās nevis uz Milu, bet gan uz seno bērnu dienu fotogrāfiju, un viņa acīs bija vēl tās pašas skumjas, nožēla, ka laiks aizgājis un turpina aiziet — jo tālāk, jo ātrāk.
Šajā brīdī viņu bija pārņēmušas savādas jūtas. Liktenis — viņš neatrada un arī nemeklēja citu vārdu —, viņa liktenis bija izdarījis vēl vienu negaidītu pagriezienu; vai gan viņa dzīve nebija pagriezieniem un lēcieniem bagāta? Viņš pašlaik domāja par sevi kā par svešu cilvēku, bet zēns no fotogrāfijas skatījās viņā — labs puisītis, kas vēl nav ņēmis dalību nevienā avantūrā. Un par visu, ko Narevs bija darījis un pēc kā bija tiecies, viņš pašlaik ari domāja kā par lietām, kuras attiecas uz kādu citu. Viņam piemita lieliska īpašība: spēja ātri samierināties ar notikušo un necensties zaudēto atgūt, bet gan uzreiz orientēties jaunajos apstākļos. Narevs pārlieku neko neņēma pie sirds, ilgi neturēja ne ļauna prāta, ne nožēlas, no atmiņām par sievietēm viņš šķīrās tikpat viegli kā no atmiņām par visu citu, kā nesen domās atvadījās no tiem cilvēkiem, kas arī šodien droši vien gaidīja viņu uz Zemes un turpināja uz viņu paļauties. «Nesagaidīs,» viņš nodomāja, un tas bija viss, ko viņš tiem veltīja.
Viņa roka joprojām pieskārās matiem, tie bija īsi apgriezti un neaizsniedza kaklu, un Narevs pieķēra sevi, ka vēlas pieskarties maigajai ādai. Viņš tikko noturējās, un te nebija ko brīnīties: ne par vēlmi, ne ari, ka viņš to nepiepildīja. Narevs ar pašam negaidītu satraukumu sāka domāt par to, ko nozīmē šīs jūtas, — ne aizraušanās, bet maigums, kādu izjūt pret bērnu. Lai gan viņam bija trīsdesmit astoņi un gadu starpība viņiem diez vai pārsniedza pusotra desmita.
Narevs pazina sevi un savas spējas simtprocentīgi izmantot jebkādus apstākļus jebkurā situācijā. Viņš jau bija nolēmis, kas viņam jāizdara šajā savādajā pasaulē, un bija pārliecināts, ka iecerēto piepildīs. Būtībā viņš jau bija iesācis. Tagad viņu nodarbināja kas cits: vai maigums netraucēs viņu viegli pieņemt jaunos spēles noteikumus un, gandrīz acumirklī tos apguvušam, spēlēt un apspēlēt citus. Šajā pasaulē, kura bija negaidīti radusies, arī bija savi noteikumi, un Narevs jau bija tos apjēdzis. Viens no tiem: nekavējoties vajadzēja sevi nodrošināt ar to, kā varēja nepietikt visiem. Viņš, liekas, jau bija to sācis un gribēja ticēt, ka tikai salts egoisms, nevis līdzjūtība vai kas cits viņam pašlaik liek sēdēt šai sievietei blakus. Narevs zināja, ka viņš ir egoists, un daudzu gadu laikā bija pie tā pieradis; viņam negribējās mainīt ādu, vecā piegulēja labi, bija piekļāvusies augumam, viņš tajā jutās lieliski. Un tomēr — kāda stīga viņa dvēselē neskanēja unisonā ar pārējām. Kāpēc viņu bija ieinteresējusi tieši šī sieviete — vienīgā, kura šeit nebija vientuļa? Vai izvēli noteica vēlme rīkoties ļaudīm par spīti un tos pieveikt vai kaut kas cits? Kaut ko citu varēja atstāt jaunekļiem …
Viņš ieklausījās. Mila elpoja retāk un mierīgāk; liekas — aizmigusi. Narevs pasmīnēja, ironizēdams par sevi, bet viņa roka turpināja glāstīt īsos, zīdainos matus.
*
— Mīļais, ko mēs darīsim?
Atkal šī balss — gandrīz bez skaņas, maigi un nesāpīgi iekļūst apziņā. Balss, kurā parasti skan profesionāla uzspēle, kas droši vien nekad neizzudīs. Vai patiešām pat šeit nevar kādu brīdi iztikt bez balss skaņām? Te, kur vienam cilvēkam atvēlēts droši vien miljardu miljardi telpas kubikmetru?