Istomins nepagriežoties kaut ko noburkšķēja. Tūlīt šauras plaukstas viegli nogūlās viņam uz pleciem, pirksti pieskārās kaklam.
— Ir jau vēls, nevar taču visu laiku strādāt. Tu, mīļais, sevi sadedzini, bet es vēlos, lai tu dzīvotu ilgi. Un tev draud briesmas sevi izsmelt! Neatceros, kas to ir rakstījis, bet pārtraukt darbu vajag tieši tad, kad kļūst skaidrs, ko darīt tālāk. Tu, protams, atceries, kas to ir teicis.
Viņš domās ierēcās. Viņam tieši nebija skaidrs, ko darīt tālāk, viss bija iestrēdzis, skaidras struktūras vietā auzu tume. Istomins tumi nevarēja ciest.
Protams, viņš nesāka rēkt balsī. Tikai nodomāja: laimes un nelaimes jautājums ir kvantitātes jautājums. Kaut kas ar mēru — laime. Pāri mēram — nelaime. Mēs dažreiz rakstām, ka tāds un tāds bijis pārmērīgi laimīgs. Murgi. Laime — tas ir mērs. Laime: tu strādā un zini, ka pēc tam pabeidzis iznāksi no sava būra un, gabaliņu pagājis, pieklauvēsi pie durvīm, aiz kurām tevi gaida sieviete. Bet nelaime ir cita: šī pati sieviete te sēž un traucē tevi strādāt.
Izdarījis tādu slēdzienu, Istomins noņēma viņas plaukstas sev no pleciem, noskūpstīja tās un teica tik maigi, ka pats nobrīnījās:
— Ko tad tu gribi?
—• Varbūt aiziesim, pasēdēsim kaut kur? Papļāpāsim… Vai ieiesim Jbārā …
—= Es vēl gribu pastrādāt.
— Ak, es iztraucēju? Atvaino …
Innas balsī ieskanējās neatkarīgi toņi, un Istomins iekšēji pavīpsnāja: sievietes prot smalki novērtēt situāciju. Pašlaik skaistais dzimums ir deficīts, un Inna skaidri liek saprast, ka es esmu vairāk ieinteresēts saglabāt viņu nekā. viņa — mani. Nekā briesmīga, nekā briesmīga…
— Es teicu — man jāstrādā.
Viņa mirkli skatījās viņā — savādi, pētījoši.
— Saki — vai tev tur arī ir sievietes?
Viņš nesaprata.
— Nu, šajā romānā.
— Vai tad citādi mēdz būt?
— Bet kas viņas ir?
— Ko tu gribi?
— Es vaicāju: kuras tu tur attēlo? Droši vien ne jau mani. Milu? Vai varbūt tā ir Zoja?
— Klausies, ko tu, patiešām …
— Tu droši vien domās esi ar šīm sievietēm, nevis ar mani. Mīļais, pasaki… Tu uzskati, ka esi kļūdījies? Jā? Es traucēju? Tu taču domāji, ka viss būs uz īsu laiku. Zeme bija tik tuvu — un pēkšņi nākas turpināt nejaušo intridziņu … Bet vai tad es tev uzbāzos?
Viņš smagi nopūtās.
— Klausies, aizej uz bāru viena pati — droši vien tur kāds sēž.
Viņš arī neskatīdamies zināja, ka Inna pašlaik saknieba lūpas, nozibināja acis zem nolaistajām skropstām — transplantētajām, protams, bet vispār — ko tur var zināt.
Viņas soļi attālinoties cieti noklaudzēja. Istomins atviegloti uzelpoja, bet tūlīt arī sadrūma un atkal sāka bezjēdzīgi blenzt diktofonā, it kā ar skatienu hipnotizēdams aparātu.
*
Lifts ātri aiztraucās pa šahtu; skanīgi noklikšķēja ener- godzinēju korpusa slūžas — un kabīne apstājās. Kapteinis izgāja. Uzliesmoja tablo, balss atkārtoja ar sarkanu krāsu rakstītos vārdus: «UZMANĪBU! PARBAUDI INDIKATORU!» Kapteinis ierasti pieskārās krūšu kabatai. Šajā korpusā bija jābūt uzmanīgam.
Iedams garām šaurām durtiņām, Ustjugs ieklausījās klusinātajās balsīs:
«Esmu pirmais uzkrājējs. Enerģija ir normā. Patēriņa nav.»
«Esmu otrais uzkrājējs. Esmu zem slodzes. Patēriņš viena desmitdaļa.»
Ustjugs mehāniski pamāja, atbildot katra automāta ziņojumam. Pamāja vienkārši aiz ieraduma: īstenībā viņš tos pat nedzirdēja. Viņš jau tāpat zināja, ka uzkrājēji ir kārtībā. Bet baterijas …
Pa šauru trapu viņš nokāpa pie baterijām.
«Esmu pirmais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»
Kapteinis paraudzījās savā indikatorā. Briesmu nebija.
«Esmu otrais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»
Kapteinis izstiepa roku uz durvīm. Nospieda .drošinātāju. Atvēra.
Oda pēc atdzisuša deguma. Nosvilusi izolācija tagad bija nosēdusies un pārklājusi grīdu, it kā te kāds steigā un bailēs būtu dedzinājis papīrus. Patiesībā te bija sadedzis kaut kas vairāk nekā noslēpumi: trīspadsmit cilvēku likteņi. Bet pelni nebija visbriesmīgākais… Kapteinis ar .plaukstu attīrīja sadegušās aizsargkārtas atliekas, pieliecās, ieskatījās. Ļoti smalkās bateriju plāksnes — lūk, kas bija galvenais. Tās bija vienkāršas, izgatavot no jauna it kā nebūtu grūti — vienu, desmit, pat simtu. Bet kausējuma precizitāte, virsmas apstrāde… Un pie tam — simtu vēl varētu, bet sešos blokos to bija pāri pusmiljonam. Tas būtu uzdevums, kas risināms gadiem. Gadi prasa lielu pacietību. Vai tās pietiks? Kapteinis to pārdomāja, grozīdams pirkstos izolācijas gabaliņu. Pēc tam viņa domas pārtrauca signāls: iezummējās aparāts pie sienas.; Viņš atbildēja.
—i Kaptein? — Veras balsī bija uztraukums. — Jūs esat vajadzīgs šeit, kaptein. Lūdzu, pasteidzieties …
Pēc balss viņš saprata: kaut kas ir noticis.
Pēc nelielā strīda ar Istominu, izgājusi no kajītes salonā, Inna apstājās. Tomēr vienai parādīties bārā bija nepieklājīgi, lai arī tas nenotika pilsētā, bet gan uz kuģa, kur visi cits citu pazina. Tieši šeit vajadzēja ievērot nosacīto etiķeti, kas pieņemta arī pārējā pasaulē. Vislabāk uzaicināt Narevu; viņš ir bruņinieks. Un ar viņu ir interesanti.
Viņa pieklauvēja un tūlīt iegāja, bailīgi pasmaidīja, pēc tam smaids kļuva šķelmīgs. Viņa nočukstēja atvainošanos un atkāpās salonā.
Viņas garastāvoklis bija sabojāts.
Tā arī nevienu neatradusi, — no tiem, protams, ko bija vērts meklēt, —■ pārvarējusi iekšējo pretestību, viņa devās uz bāru viena. Tur sēdēja Jeremejevs viens pats< Inna iepleta acis.
—- Valentīn, kas ar jums? Vai jūs esat sastrīdējušies?
Viņa, protams, redzēja, ka viņi nav sastrīdējušies, —: Jeremejevs bija labsirdīgi noskaņots. Tas viņu arī aizskāra: viņa pati jutās gaužām bēdīgi.
— Nē? Bet es nodomāju …
Šovakar Karačarovam vajadzēja izklaidēt sabiedrību. Viņš tam piekrita nelabprāt, bet vispār viņam vienmēr patika runāt par fiziku neatkarīgi no tā, kas viņā klausījās. Viņš nolēma ne tik daudz stāstīt citiem kā vienkāršf parunāt pats ar sevi balsī par telpu — gan par to, kas bezgalīgi pletās aiz viņu pasaulītes ieapaļajām sienām, gan par līdztelpu, kura bija blakus, un tomēr to neuztvēra neviens sajūtu orgāns.
Fiziķis apsēdās vienā no salona krēsliem, pamāja Pet- rovam, bez kura salonu tagad vispār nevarēja iedomāties, un tūlīt novērsās, baidoties, ka večuks uzskatīs šo kustību par aicinājumu uz sarunu. Gatavoties vajadzēja tieši salonā: dažreiz tas izklāsta veids, kas nobriedis šaurā istabā, pilnīgi neizskan plašā zālē, pat ja tu operē tikai ar faktiem. Bet te vienas vienīgas hipotēzes. Un, starp citu, ar kuru no tām lai sāk?
Fiziķis aizdomājās. Bromlijs uzskata, ka līdztelpā ir augstāko lineāro dimensiju joma. Pēc Simonjana priekšstatiem, līdztelpā ar mūsējo ir saistīta atgriezeniski, un,
Kamēr mūsu telpa izplešas, tā otrā saraujas, tāpēc arī ir tik viegli tajā pārvarēt attālumus. Asendi, izejot no ģeometriskiem priekšstatiem, uzskata, ka …
Viņš sastomījās: kaut kas traucēja domu turpināt. Ne jauna doma, vēl ne, bet tās priekšnojauta. Te vajadzēja kaut kam pievērst uzmanību, atzīmēt atmiņā nota bene. Atzīmēt kaut ko, kas varēja izrādīties ļoti būtisks, tiesa, pašlaik nesaprotami —■ kam. Šo priekšnojautu Karačarovs jau pazina un bija pieradis tai uzticēties. Tātad sāksim visu no sākuma. Bromlijs uzskata, ka …