Nakts spīgoja kā oksidēts tērauds, un nepazīstamas zvaigznes mirdzēja viņiem virs galvām un pie kājām. Pasaule bija nekustīga; bija grūti noticēt, ka tā nav ciets ķermenis, ka kuģis nav tajā sastindzis kā mušiņa dzintarā, bet joņo ar prātam neaptveramu ātrumu. Pasažieri klusēja, skatīdamies tukšumā, kurš visu mūžu bija bijis tikai zvaigžņu fons un nu pēkšņi izrādījās vienīgais, kas atlicis Visumā. Kaut kur neizmērojami tālu šajā tukšumā bija Zeme.
— Mēs atgriezīsimies, — teica fiziķis, un viņa vārdi noskanēja kā izaicinājums tukšumam un nekustībai.
— Kaptein, — dziļā klusumā vaicāja ļnna. — Vai drīkst uzskatīt, ka jūsu aizliegums vairs nav spēkā?
— Nē, — sacīja Ustjugs, vārdus kā skaldīt noskaldi-, dams. — Es to neesmu teicis, un tā nedrīkst uzskatīt.;
Mēs vēl neesam atgriezušies, un neviens neapsola, ka tas notiks rīt. Aizliegums paliek spēkā.
Viņš nogaidīja; visi nospiesti klusēja. Kapteinis piecēlās un gāja uz izeju. Viņš jau atvēra durvis, kad aktrise klusi, bet skaidri noteica:
— Interesanti, vai tas attiecas uz visiem?
Kapteinis nepagriezās, bet viņam bija tāda sajūta, ka
mugurā būtu ietriekts ass, šaurs naža asmens.
*
Zoja neatraudamās skatījās viņa sejā. Viņai likās, ka viņa jau iepriekš zina visas tās izteiksmes, kas tajā radīsies. Viņa pat nojauta, ka viņš viņai noskūpstīs roku, lai gan nekad nebija redzējusi, ka Ustjugs skūpstītu rokas. Tagad viņam tas bija jādara.
Bet te Zoja viņa sejā ieraudzīja sāpes.
Ustjugs, kā pret šķērsli atdūries, apstājās uz sliekšņa. Zoja pirmajā brīdī uzskatīja to par samulsumu un spēra soli pie viņa.
Ustjugs novērsa skatienu no viņas un paskatījās uz klāto galdiņu ar vīna pudeli — viņam tā izskatījās kā piemiņas obelisks bojā gājušām cerībām; viņš steidzīgi novērsa skatienu sānis, pēc tam atkal palūkojās Zojā.
— Nekas nav tā… — viņš neskaidri nomurmināja. — Zoja… Nekas nav tā, kā vajadzēja.
— Kas tev noticis? — viņa čukstus vaicāja. —1 Tu esi slims? Tev slikti?
— Slikti, — viņš teica. — Sliktāk vairs nevar būt. Es aizliedzu… Viņi… Mēs… Ak velns!
Zoja viņam nevaicāja, ko un kāpēc viņš tieši ir aizliedzis. Viņa pat nesaprata Ustjuga vārdus. Tikai redzēja, ka viņam ir smagi, un izdarīja to, kas viņai tagad likās dabiski — piegāja pie viņa, uzlika rokas uz pleciem, nočukstēja: «Nedomā ne par ko,» — un piekļāvās ar lūpām pie viņa lūpām.
Nākamajā brīdī viņš, pārvarēdams sevi, atgrūda Zoju. Viņa vēl sekundi skatījās Ustjugā, un viņas skatiens pārvilkās ar ledus kārtiņu.
—j Tu nesaprati… — viņš nomurmināja.
Bet viņa negribēja pat klausīties, viņai bija gana. Viņa tika atgrūsta — tagad. Stiprāk apvainot vairs nevarēja—• briesmīgs, nepelnīts apvainojums…
— Tā, — viņa sacīja, lēni nolaizdama rokas. — Viss ir skaidrs. Brīnišķīgi!
Viņš kaut ko vēl murmināja; viņa neklausījās.
— It kā es būtu kārusies kaklā… Ko es te runāju: tieši tā es arī uzvedos. Tagad vairs nekad … Ak, ko nu ..
Viņš stāvēja pietvīcis un lūkojās grīdā. Pēc tam pacēla galvu.
— Tu pēc tam sapratīsi… Vajadzēs izdarīt injekcijas.
— Tur ir Vera. Viņa izdarīs, — auksti teica Zoja; viņa bija nospiesta, iznīcināta, niknojās uz sevi un juta, ka nesaprot, neko nesaprot.
— Es runāju par Karski. Mums ir «Anemo». Vajag visiem, ar mani sākot, izdarīt injekcijas.
Tikai tagad viņa uztvēra vārdu jēgu.
— Apspiest emocijas? Kāpēc? Kā var kaut ko tādu iedomāties?
Viņš atkal sāka paskaidrot. Bet, ja cerēja tā izpelnīties piedošanu, tad velti. Zoja tikai sašuta:
— No kā jūs nobijāties, kaptein? Un kas, pēc jūsu domām, esam mēs, sievietes?
Mīļā, viņam gribējās sacīt, normālos apstākļos tu būtu karaliene cilvēku vidū, tev nekas nav draudējis, un neko tu nesaproti…
— Tas ir nepieciešami, — viņš sausi teica. — Sāciet rīt no rīta.
Viņa nozibsnīja ar acīm.
— Es gribu beigu beigās aiziet!
Viņa spēra soli, un Ustjugs atkāpās, it kā viņa būtu to atgrūdusi ar roku, nevis ar balsi. Viņš sajuta vāro smaržu, kas vienmēr bija ap Zoju, izstiepa roku un pūlējās viņu aizturēt durvīs. — Laidiet! — viņa nikni teica, un viņš atvilka roku.
Viņš ilgi stāvēja durvīs, ieklausīdamies gaistošajos soļos, kas bija labi dzirdami vadības klāja klusumā. Soļi bija apņēmīgi un skanīgi kā zobena cirtieni. Pēc tam viņš apskatīja kajīti, un tā likās viņam naidīga.
Kā par parādību, kas neattiecas uz viņu, Ustjugs do- mājay par to, ka Zojas mīla pārtaps naidā tikpat noslēpumainā kārtā, kādā cilvēki un kuģis pēkšņi ir pārvērtušies anticilvēkos un antikuģī.
Iespējams, ka tas bija dabiski un anticilvēkiem bija jāsāk ienīst tur, kur normāli cilvēki mīlētu?
SEPTĪTĀ nodaļa
Uzmanīgil Ar maliņu, ar maliņu . i. Stāt! Tā nevarēs.
— Pagaidiet, es pacelšu to galu.
— [2] Viens pats?
—: Nu!
— Labi, parādiet, kadas priekšrocības dod sports! Visi pa vietām! Vai gatavi? Viens, divi..
Viņi piecatā izvilka no tūristu salona smagnēju iekārtu, kas aizvietoja bāru. Narevs, negaidīdams nekādus rīkojumus, sāka atbrīvot tūristu klāju, lai vajadzīgā brīdī telpu varētu nodot fiziķa rīcībā. Kad dobji skanošā hromētā lāde atradās uz lifta laukumiņa, Narevs atliecās un uzpūta elpu pirkstiem.
Braši! viņš teica.
Viņš skatījās Jeremejevā tā, it kā starp viņiem nebūtu nekā slikta ne kautiņa, ne ienaida. Un futbolists viņam atbildēja ar tādu pašu skatienu.
—t Zelta medaļa! — Narevs svinīgi pasludināja. — Pasniegšana notiks vēlāk: darbs negaida. Nu, ātri, jautri,
veselīgi!.
Medicīna bija pārvērtusies sen un pamatīgi. Ārstēt sli-» mības nācās reti, jo tik tālu nekad nenonāca, to nepieļāva. Pamatā bija automātiska, pastāvīga kontrole pār katra cilvēka veselību un savlaicīga iejaukšanās, ko pacients parasti pat nepamanīja.
Un, lai cik tas arī neliktos savādi, medicīnas uzvara noveda pie mediķu sabiedriskās nozīmes samazināšanās dzīvē. Kad nedeg, par ugunsdzēsējiem nedomā: tāds bija arī ārstu liktenis, un tagad šī profesija prasīja daudz vairāk pašaizliedzības un deva daudz mazāk iespēju godkāres apmierināšanai nekā pirms simt vai divsimt gadiem.
Nevar teikt, ka Zoja bija samierinājusies ar to — viņa nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu būt savādāk. Viņa zināja, ka viņai neprasīs padomu, jo cilvēku veselībai nekas nedraudēs. Bet, tāpat kā kapteinis, kurš zināja, ka nekas nevar noņemt no viņa atbildību par cilvēkiem un kuģi, tā arī ārste Serova nepielaida domu, ka viņa varētu neatbildēt par to cilvēku veselību, kurus liktenis kopā ar viņu ir aizmetis daudz tālāk par pasaules malu.
Un, kad kapteinis viņai deva rīkojumu, viņa bez svār- stīšanās nolēma to nepildīt.
Kapteiņa nemiera iemesls bija emocijas. Ne tikai sekss — jebkuras emocijas varēja būt par iemeslu cilvēku nevaldāmībai, nevēlamiem ekscesiem.
Zoja uzskatīja, ka vadības māksla ir nevis cilvēkiem piemītošu īpašību apspiešana un likvidācija, bet gan to pareiza izmantošana, ka emocijas dod cilvēkam iespēju veikt uzdevumu arī tādā situācijā, kad ar prātu vien nevar līdzēt.