Nē, viņš bija nocirsts koks, saknes bija palikušas tālumā. Koks tiecas augšup un nocirsts pirmo reizi ierauga debesis kaut kur no sāniem, muļķīgas, zaudētas uz visiem laikiem, un vītuma gurdums lēni izplatās pa zariem. Administratora debesis bija nogruvušas un aprakušas pasauli. Visi gandrīz piecdesmit nodzīvotie gadi izrādījās kā nocirsti zari. Varēja ļauties iekšējam sašutumam, iztērējot beidzamos spēkus, un varēja samierināties. Administrators samierinājās. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot, tāpēc ka dzīvot nebija jēgas. Viņš neko nedarīja, lai nomirtu, bet art necentās izveseļoties, un tāpēc, lai arī reģenerācija beidzās veiksmīgi, viņš lēni slīdēja aizvien tuvāk uz tā sliekšņa pusi, aiz kura vairs nav nekā.
Agrāk viņam dzīvot .nozīmēja strādāt. Cilvēki, kam darbs identisks ar dzīvību, ir laimīgi, bet arī ievainojami kā jebkurš laimīgs cilvēks. Notikums trāpīja Karskim vārgā vietā kā lapsenes dzelonis kāpura nervu mezglā, un, tāpat kā kāpuram, viņam iestājās paralīze, tikai nevis ķermeņa audu, bet gan emociju paralīze; tas ir briesmīgāk.
Karskis ievēroja, ka Vera norūpējusies aizvien biežāk skatās viņā, ka ilgi sēž blakus. Viņam bija meitenes žēl un negribējās to sarūgtināt, un viņš saprata, ka viņam ir meitene kaut kā jāpārliecina, ka viņam nav bail mirt un nevienam nav jābaidās, ne arī jāizjūt nepatika pret nāvi. Viņam gribējās Veru nomierināt, tāpēc ka viņš juta ar kaut kādu saasinātu izjūtu kā daudzi, kas mirst pie pilnas apziņas, ka meitene viņu patiesi žēlo un grib, lai viņš izveseļotos.
Reiz viņš saņēmās. Sākumā gan baidījās, ka neatradīs vajadzīgos vārdus, bet šoreiz viņam likās, ka tie radīsies. Vera sēdēja, kā vienmēr, blakus iekārtai, kurā viņš gulēja, saišu, rokturu, stimulācijas un kontroles sistēmas iežņaugts. Veras rokas bija saliktas uz ceļiem, un Karskis ar pūlēm izstiepa savējo jau iedzelteno roku un uzlika plaukstu uz meitenes pirkstiem.
Vera mazliet pagrieza galvu un paskatījās uz Karski. Notika kas savāds: visi vārdi, kurus viņš tikko gribēja teikt sevis attaisnojumam un viņas un pārējo mierinājumam, pēkšņi rādījās viņam sīki, neīsti un izrunāšanas necienīgi. Tāpēc viņš pasmaidīja — un aizmirsa noņemt savu roku no viņas pirkstiem. Viņš gulēja ilgi, skatīdamies tai acīs, un Vera nenovērsa savu skatienu. Viņam kļuva mierīgi un labi; radās dīvaina sajūta, ka viena no saknēm, pat ne sakne, bet saknīte — nebija atcirsta, tikai kapilāri aizsērējuši, un tagad dzīvības strāva caur viņu lēni un karsti paceļas uz sirdi. Viņš aizvēra acis un joprojām smaidīja, izbaudot jauno sajūtu, bet Vera joprojām skatījās viņā un neatrāva roku; pēc tam viņa uzmanīgi pagrieza delnu ar plaukstu augšup un viegli aptvēra ar pirkstiem viņa sausos pirkstus, un strāva — viņš sajuta — kļuva vēl stiprāka.
*
Salona stūrī joprojām sēdēja Petrovs, un viņa cigaretes dūmi slīpi vilkās uz klimatizatora pusi. Istomins viņam priecīgi uzsmaidīja.
— Esmu pabeidzis savu grāmatu, — viņš teica.
— Ak tā, — atsaucās Petrovs, nepaceldams acis no plates, uz kuras bija attēlota kāda shēma.
— Jā, — sacīja Istomins, atlaizdamies krēslā un sapņaini skatīdamies griestos. — Beidzot lielais darbs ir pabeigts.
Petrovs kārtīgi nokratīja pelnus pelnutraukā. Viņš vienmēr pelnus kārtīgi nokratīja pelnutraukā, tomēr pelni bija viņam visapkārt: uz krēsla, uz biksēm, uz krūtīm.
— Par ko tā ir? — viņš vienaldzīgi vaicāja.
— Mana joma ir vēsture, — rakstnieks labprāt paskaidroja. — Laikmets, lai cik tas savādi, atgādina mūsu pašreizējo stāvokli. Es runāju par antīko cilvēci.
Šoreiz Petrovs pagriezās pret Istominu un uzmanīgi paskatījās uz viņu.
—1 Sen pagājušo dienu ēnas, — viņš teica. » Būtu jūs labāk uzrakstījis… — Viņš apklusa. —• Kaut vai par to, ka cilvēkam palikusi sieva — kaut kur ļoti tālu. Jauna, daudz jaunāka par pašu. Trausls stādiņš… Viņa nevar viena — viņai vajag kādu, ap ko vīties, ar sirdi piekļauties. Bet uz planētas domā, ka viņš ir gājis bojā. Viņa ilgi nepaliks viena: skaista un maiga sieviete, tādas mīl aizrautīgi. Bet cilvēks ir dzīvs un varbūt vēl atgriezīsies. Cer atgriezties un zina, ka viņa droši vien būs ar citu. Piekļauties un pakļauties — tāds ir viņas raksturs. Bet viņš to atceras, atceras… — Petrovs strauji iegrūda cigareti pelnutraukā. — Labāk par to būtu uzrakstījis…
— Jā, protams, — bez sevišķas iedvesmas Istomins runāja tālāk. — Tēma liekas interesanta.' Tikai tā ir beletristika, bet es nodarbojos ar nopietnām problēmām. Jūs tātad aizraujaties ar tehniku?
— Vai jums kāds palika uz Zemes?
— Neviens, kas sāktu sevišķi sērot.
Istomins to noteica sausi: viņš jau bija sapratis, ka saruna nenotiks, un jutās aizskarts.
— Vai gribat, lai nolasu vienu fragmentu? —- viņš tomēr noprasīja. — Tas man vēl pagaidām arī pašam patīk.
Petrovs aizdedzināja jaunu cigareti un mainīja stāvokli krēslā.
—■ Varbūt jūs tomēr pamēģinātu par to cilvēku un viņa sievu: ko" viņam tagad darīt? Vai viņa atgriezīsies pie tā? Vai arī pieradīs pie cita?
— Kā es to varu zināt? — dusmīgi izmeta rakstnieks un piecēlās.
Petrovs bezpalīdzīgi paskatījās uz viņu un steidzīgi novērsa acis. Savāds cilvēks, nodomāja Istomins. Kāpēc viņš lido, kur viņu dzen? Nekad par to nav runājis. Izskatās, it kā viņš šeit būtu vislaimīgākais, bet īstenībā izrādās — viņu pārņēmušas ne pārāk jautras domas. Kāda nekonsekvence, bet no izskata — vienkārša, atklāta dvēsele .. i
Viņš droši vien par to būtu domājis vēl, bet bija dzirdami soļi. Atvērās durvis, ienāca Narevs ar plakanu kasti, no kuras rēgojās vadi. Viņš pamāja rakstniekam un piegāja pie Petrova.
— Cik ilgi vēl, ak, Katalīna? —: viņš drūmi noprasīja. —: Atļaujiet painteresēties, kāpēc jūs rokaties šajā te, ja jums jāpārzina strāvas kabeļa piēvadīšana?
— Bet ko tad es daru? — atvaicāja Petrovs.
— Jūs atļaujaties izklaidēties ar tūristu klāja sadzī- # ves elektroapgādes shēmu. Bet tas nav jūsu funkcionālais pienākums.
Petrovs negaidot noskaitās.
— Kas jums par daļu? — viņš prasīja, caur pieri skatīdamies sarunas biedrā un bārstīdams pelnus uz grīdas. — Domāju, ka doktors Karačarovs to zinās labāk nekā jūs.
— Doktors tik un tā jūs atsūtīs pie manis, = teica Narevs. — Tā ka esiet tik laipns, nezaudējiet laiku un nodarbojieties ar to, ko es lūdzu.
Viņš pamāja, it kā pieliekot punktu.
— Ak, jums nu gan ir manieres, — norūca Petrovs.
— Ko — manas manieres?
—: Neko.
— Esiet tik laipns un strādājiet bez nervozēšanas, — teica Narevs un pagriezās pret rakstnieku.
— Vai drīkstu apjautāties, maestro, kā jums klājas? Jūs pat pie pusdienu galda vairs neesat redzams.
Istomins kautrīgi pasmaidīja.
; Es pabeidzu grāmatu, — viņš sacīja.
— Tas ir brīnišķīgi, — atsaucās Narevs, —; jūs šausmīgi iepriecinājāt mūs. Bet, pats saprotiet, patlaban mums tam nav laika. Jā, atklāti sakot, jums arī vairs nevajadzētu atrauties no sabiedrības: darbs taču ir kopējs, bet man liekas — nokļūt uz Zemi jums gribas ne mazāk kā visiem pārējiem.