Protams, Milai viņš neteica ne vārda un vispār centās viņai neapnikt. īstai mīlestībai vajadzīgs pavisam maz, dažkārt pilnīgi pietiek ar apziņu, ka tā eksistē.
Taču uz meklējumiem rosina ne tikai jūtas — un Narevs nebija vienīgais, kas meklēja citu izeju, citu iespēju izkļūt no tā grūtā stāvokļa, kādā viņi visi atradās.
Ekipāžai bija vairāk darba nekā pārējiem. Tomēr Lu- govojam izdevās aprēķināt vajadzīgās kontūras, un tagad viņš tās pamazām montēja kopā. Bija nepieciešama su- pertāla, supersupertāla uztvere, kāda vēl nekad nav bijusi. Bet ne velti viņš tik ilgus gadus bija darbojies sakaru jomāl
Tagad tā nebija tikai aizraušanās. Kas zina, varbūt visu cilvēku liktenis atkarīgs no stūrmaņa. Labi, ja fiziķis izpildīs solīto. Bet ja ne? Tad noderēs supertālie sakari.
Stūrmanis bija pārliecināts, ka izplatījumā vienmēr klīst attēli, kas iešifrēti elektromagnētisko viļņu visās iespējamās svārstībās un amplitūdās. Ļoti vāji, gandrīz netverami signāli, bet dažreiz tālajos reisos uz ekrāniem pavīdēja kaut kas tāds, kas varēja arī nebūt vienkāršs troksnis. Apbruņojies ar viltīgāku makšķeri, šos signālus droši vien var notvert un izpētīt.
Šajā galaktikas stūrī signāli no Zemes un citām apdzīvotajām planētām nevarēja nokļūt: tas bija viens no tā sauktajiem neproduktīvajiem virzieniem, kurā atradās zvaigznes ar Zemes tipa dzīvībai nāvējošu starojumu. Un, ja te izdosies kaut ko uztaustīt, tad tie noteikti būs attēli un zīmes, kas nākuši no citām civilizācijām. Vai tādas- vispār eksistēja? Pagaidām šis jautājums attiecās nevis uz zināšanu, bet gan ticības jomu: to varēja apstiprināt, tikpat loģiski varēja arī noliegt, bet ne tiešu pierādījumu, ne arī noliegumu nebija. Dažs labs neticēja; Lugovojs uzskatīja par labāku ticēt.
Lugovojs domāja, ka starp tādām civilizācijām varētu gadīties arī kāda «Valim» līdzīga. Radītas uz antivielas pamata. Augsti attīstītas. Pie tām arī varētu meklēt palīdzību.
Lugovojs nolika mikrolodāmuru, ar mazītiņu piesūcekni pacēla trauslu kristāliņu, rūpīgi, caur lupu raugoties, novietoja to vietā. Kad pastiprinātājs būs gatavs, vajadzēs sēsties pie filtra aprēķiniem. Bet pēc tam varēs sākt medības.
Visi tic fiziķim, Lugovojs domāja. Bet viņš, Lugovojs, ir iemācīts autoritātēm neticēt. Jāmeklē pašam. Nav jābaidās domāt. Taisnība ir tam, kas drosmīgāks, ko neierobežo aizspriedumi.
Lugovojs zināja, ka viņu tie neierobežo.
Kapteinis Ustjugs joprojām veica kuģa ikdienas apgaitas. Viņš bija kapteinis, neviens nepārkāpa viņa rīkojumus un neaizskāra tiesības. Bet, kā tas mēdz būt, kad cilvēku likteņi ir atkarīgi nevis no oficiāla vadoņa, bet gan no cita cilvēka, kapteiņa vara lielā mērā bija kļuvusi formāla. Viņš vēl valdīja, bet vairs nebija saimnieks, un pats to juta.
Ustjugs zināja:' ja viņš šodien nozustu, to uzreiz neievērotu, bet ievērojuši pārāk neuztrauktos. Ja nu vienīgi Zoja?…
Savādi: viņi abi ir pieauguši cilvēki, bet nevarēja viens otru saprast. Būtībā viņam bija vairāk iemeslu apvainoties: viņš bija rīkojies sabiedrības interesēs. Un, kamēr viņa to nesapratīs, veltīgi ir mēģinājumi abiem izlīgt. Vai tas vispār vajadzīgs? Pie kā tas novedīs?
Jā, toties Karačarova nozušana visos iedvestu šausmas. Tā tam jābūt, protams, no viņu redzes viedokļa, v?
Kapteinis veica apgaitas un katru reizi ilgi uzkavējās energodzinēju korpusā, tajā klājā, kurā atradās baterijas. Pašlaik viņš apstājās šauras akas priekšā, kurā nozuda margas. Viņš ar kāju sataustīja skavu un, pagriezies pret sienu, sāka kāpt lejup. Kad viņa acis bija vienā līmenī ar grīdu, viņš ievēroja kādu baltu ripiņu. Ustjugs izstiepa roku. Monēta. Kapteinis to iebāza kabatā, nesaprazdams, kā tā varējusi šeit nokļūt: šajā korpusā pasažieriem nav ko darīt — un kur te gadījusies monēta? Tirdzniecība uz kuģa nenotiek. To varētu izmantot, teiksim, kaut vai skrūvgrieža vietā. Bet Rudikam ir instrumenti — un kas vēl, izņemot inženieri, interesējas par līdztelpas aparatūru?
Paraustījis plecus, kapteinis nokāpa pie baterijām. Atkal ieskanējās automātu balsis. Kapteinis visus raportus jau zināja no galvas un pat atšķīra blokus pēc balsīm.
… Viņi būtu izmisuši bez fiziķa. Bet Karačarovs var dot tikai glābšanas ideju. Kas to realizēs?
Tas ir pa spēkam tiem, kas vada kuģi.
Ja viņi pašlaik izzudīs, tad nepalīdzēs nekāda fizika. Cilvēki aizvadīs mūžu šajā pašā Visuma nostūrī, mocīdamies, tādēļ ka nespēj sasniegt iecerēto.
Tā kādreiz zeltrači, atraduši zeltu, nomira badā un aiz slāpēm, jo tur, kur viņi atradās, par zeltu neko nevarēja nomirkt.
Ustjugs pasmīnēja. Bez Karačarova nekas nav sasniedzams. Bet vai bez ekipāžas var?
Jā, viņš tūlīt nodomāja. Bet arī ar ekipāžu, ja sabojātas baterijas, tālu netiksi.
Baterijas, baterijas. Tās vajadzīgas par katru cenu.
Arējās plātnes ir sadegušas, tas sen skaidrs. Bet tālāk? Cik daudz jaudas saglabājies? Varbūt ir jēga riskēt, un šis risks atmaksāsies?
Kapteinis iegāja trešā bloka sektorā.
Izolācija te bija kārtīgi notīrīta. Kāds jau bija interesējies.
Rudiks — kurš gan cits?
Nē. Rudiks noteikti būtu ziņojis. Inženieris zina reglamentu. Bet vakar te vēl nekas nebija aiztikts. Šodien Rudiks nav šeit bijis: nodarbojas ar sintezatora profilaksi.
Ir bijis kāds cits. Turējis pirkstos monētu. Atskrūvē- jis … Ko atskrūvējis?
Kapteinis sāka apskatīt sektoru —; uzmanīgi, sistemātiski, pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Un atrada.
Kāds bija atskrūvējis sinhronizatora paneli. Skatījies, vai aparāts nav izgājis no ierindas. Aizvēris, bet nav ieskrūvējis skrūvīti līdz galam. Rudiks tā nedarītu. Viņš zina, ka neviens to nekontrolēs, tāpēc viss jāveic godam.
Kāds cits gribējis pārliecināties, vai baterijas var atjaunot vai, gluži otrādi, nevar. Bijis zinātājs: aplūkojis plātnes un ieskatījies sinhronizatorā. Tomēr nav pārāk pieredzējis: tādā veidā pārbaudīt sinhronizatoru nav jēgas — no ārpuses nevar spriest, vai tas ir kārtībā vai nav. Tomēr bijis gudrs: savlaicīgi attapies, ka atgriešanās pie cilvēkiem atkarīga ne tikai no fiziķa.
Bet vispār — kas tur sevišķs! Nu, te bijis kāds, ielīdis aiz ziņkārības. Reglamenta pārkāpums, protams. Bet pašlaik tas nav galvenais.
Galvenais — apjēgt visu. Nolikt visu savā vietā, atšķetināt, izsvērt. Saprast, kas notiek, kas nepieciešams un ko nevajag darīt.
Zoja. Jāpanāk, lai viņa saprastu? viņš tā rīkojies ne jau sevis dēļ. Viņas, visu pārējo dēļ. Tiklīdz cerības sāks attaisnoties, tikko kuģis tuvosies Zemei, Ustjugs ies pie viņas un lūgsies. Jāpanāk, lai viņa arī domās no viņa neatteiktos. Lai gaidītu, kā gaida tos, kas tālumā; tas, ka viņš ir blakus, neko negroza. Lai viņa nedomātu ne par vienu citu…
Piepeši viņš sāka briesmīgi steigties. Izmetās gaitenī. Izstiepa roku uz interkoma kārbiņu starpsienā. Un apstājās.
Kas viņam ienācis prātā? Kas tā par liriku? Vēl vakar viņš saņēma kārtējo «Anemo» devu. Tāpat kā visi pārējie, kā pati Zoja. Tāpēc šādas domas vispār nedrīkstēja viņu mocīt.