Uz pirmo fiziķis neatbildēja, cerēdams, ka tas bijis nejaušs klauvējiens un neatkārtosies. Bet tas atskanēja atkal.
— Nu? — fiziķis norēcās.
Tas bija Jeremejevs. Rokā viņš turēja tīkliņu ar bumbām.
— Ir laiks, ir laiks, — viņš smaidīdams teica.
Fiziķis sajuta neapturama niknuma uzplūdus.
— Ejiet pie velna ar savām spēlēm! — viņš ieaurojās.
Valentīns atturējās no asas atbildes: sports viņam bija
iemācījis jūtu disciplīnu, turpretī zinātne galvenokārt māca disciplinēt tikai domas. Diskusija kā kontakta forma ir dabiska zinātniskā konferencē, bet nepieņemama, piemēram, tiesneša un spēlētāja attiecībās. Dziļi aizskartajam Jeremejevam smaids nodzisa.
— Ejam, — viņš spītīgi teica.
Fiziķis kādreiz bija aizrāvies ar futbolu, pēc tam viņam vairs neatlika laika. Pat tajos gados, kad spēle bija aizraujošs notikums, viņam ne prātā nenāca sportu vērtēt tikpat augstu kā fiziku, kur nu vēl iekļaut savu interešu lokā. Futbols bija spēle, fizika — zinātne. Karačarovs nekad nebija iedomājies, ka arī zinātnē ir daudz kas no spēles, jo tā attīstās pēc noteiktiem likumiem, kuti nav nekas absolūts, bet pašu cilvēku radīti ērtības labad.
—•• Nekur es neiešu! — viņš nokliedza. — Vai patiešām jūs domājat, ka cilvēkam, kas strādā, ir vajadzīgs šis idiotisms?
■=*» Nu, kā zināt, ==e pēc īsa klusuma noteica Jeremejevs. — Bet velti gan. Futbolā nav apmāna.
Viņš izgāja, un fiziķis, kā jau vienmēr pēc emociju sprādziena, jutās iztukšots, reiba galva un bija kauns. Viņš izlamājās, piecēlās un sāka ģērbties^
*
Mila rakstīja?
«Šonakt es redzēju sapnī, ka spēlējos ar kaķēnu, glāstu to, glāstu bez gala — un esmu ļoti laimīga. Pamodos un, protams, kaķēnu neatradu. Biju sarūgtināta līdz asarām un ilgi nevarēju tikt vaļā no skumjām. Mums it kā ir viss, kas vajadzīgs, bet īstenībā — cik gan nabagi mēs esam! Ne kaķa, ne suņa, nekā dzīva, izņemot mūs pašus. Es visu mūžu neesmu ieredzējusi zirnekļus, bet tagad, liekas, būtu priecīga, ja kāds noaustu tīklu kajītes stūrī. Bet viņu nav, un viņiem nav kur rasties. Lai gan, ja padomā, —• kam man zirnekļi? Un tomēr pietrūkst.
Atcerējos, kā rudenī zem kājām čaukst dzeltenās lapas.
Un putni? Es jau sāku aizmirst, kā tie dzied. Lai gan arī uz Zemes tos klausījos ne pārāk bieži, bet tur tas bija savādāk. Tur varēja aizbraukt uz mežu un paklausīties.
Par Jurīti nemaz nerunāju: tas sāp, sāp vienmēr.
Laiks iet ļoti lēni. Dienas ir bezgalīgas. Varbūt mums patiešām ir cits laika tecējums? Es pajautātu doktoram Karačarovam, bet viņš ir tik aizņemts, un viņu nedrīkst traucēt.
Cik ilgi var gaidīt?
Liekas — pacietība iztek pa pilienam un viss kaut kā izbāl… Un vēl…
Valentīns kļūst aizvien tālāks. Varbūt es attālinos? Katru dienu es domās izmēru atstatumu starp mums un redzu, ka arvien grūtāk saprasties.
Ļoti baidos, ka viņam pārāk daudz nozīmēja tuvība —a tā, kuras pašlaik nevar būt. Slikti, ja tā būtu. Ne tāpēc,- ka man negribētos, bet tādēļ, ka nevar viss uz tā balstīties. Tas ir ļoti rūgti.
Man ļoti daudz nozīmē, ka mēs ar viņu vairs nesapro- tamies. Valentīns nezina un nevar iedomāties, ko man nozīmē Jurītis. Es viņu saprotu, bet no tā vieglāk nekļūst. Un, kad es sāku skumt pēc mazuļa, Valentīns man nekādi nevar palīdzēt. Ne jau tāpēc, ka viņš nemācētu izteikt jūtas: es tās justu, pat ja viņš klusētu. Bet viņš neko tamlīdzīgu nejūt. Lai ari viņš nav vainīgs, man ir sāpīgi un rūgti.
Es domāju, ka pusei vīriešu sieva ir kā māte, otrai pu-* sei — kā meita. Valentīnam — māte: viņš gaida atbalstu* Narevam otrādi •— viņš pats ir gatavs atbalstīt.
Bet man ir Jurītis, un mātes jūtas es varu izjust tikai pret viņu.
Es esmu viena, un tas ir slikti. Un būšu viena, kamēr mēs neatgriezīsimies uz Zemes.
Kas notiks ar mums visiem? Kaut nu ātrāk .-i.»
*
Neviens negribēja spēlēt futbolu. Tā bija nelaime.
Nekādas, pat vissliktākās atsauksmes par futbolu un par sportu vispār nebija varējušas satricināt Jeremejeva uzticību šai spēlei, pat vairāk kā spēlei — pasaules uzskatam. Bet agrāk viņš nebija sastapis tādu attieksmi pret savu darbu: materiāli nodrošinātajā sabiedrībā, kāda eksistēja uz Zemes, sports bija viens no svarīgākajiem darbības veidiem, un neviens vairs nedomāja, vai no tā ir kāds konkrēts labums, vai tā ir tikai izrāde, kas ieguvusi sev neatbilstošu nozīmi. Sportam nebija mākslas statusa—* tā statuss izsenis bija augstāks. Agrāk par to izvairījās skaļi runāt, bet tagad pamazām pārstāja to slēpt.
Un tāpēc Valentīnā radīja izbrīnu, ka viņš pēkšņi izrādījās starp cilvēkiem, kurus galvenokārt uztrauca pavisam kas cits.
Viņš saprata, ka nepieciešams atgriezties uz Zemes. Pieradis pie dzīves svaigā gaisā, pie plašajiem stadioniem un treniņnometņu zaļā klusuma, viņš vairāk nekā jebkurš cits izjuta un pārdzīvoja tā visa trūkumu. Kuģa zāles griesti, lai arī augsti, viņu nospieda, saules gaismas, silta vēja, jūras šalkoņas trūkums viņu nomāca. Viņš juta, ka nevar samierināties ar šo sterilo pasauli, kas bija līdzīga slimnīcai un tāpēc izraisīja antipātijas.
Tikai uz Zemes viņš varēja atrasties komandā, īsto draugu vidū. Tikai tur viņš varēja iesist vārtus un just,, ka tas ir viņa dzīves aicinājums.
Tomēr viskarstākā vēlēšanās nokļūt uz Zemes nevarēja būt par iemeslu, kāpēc sports pēkšņi vairs neinteresēja cilvēkus. Un ne fiziķi vien. Tie paši cilvēki, kuri, kuģim lidojot uz Zemi, ne vienu reizi vien meklēja Jeremejeva sabiedrību, uzsāka sarunas par sportu un ar interesi uzklausīja viņa paskaidrojumus un nostāstus, tagad uzvedās tā, it kā sports vairs neeksistētu.
Jeremejevam tas likās sevišķi netaisni tagad, kad viņš vairāk par citiem juta vajadzību pēc izpratnes un līdzjūtības: viņam bija atņemts ne tikai sports, viņam, šķiet, bija atņēmuši arī sievu.
Valentīns nedomāja par to, ka neviens nav vainīgs viņas vēsumā. Viņš tikai juta, ka palicis viens: gan futbols, gan sieva ir viņu pametuši, un aplami domāja, ka Milas rīcībā vainojama viņa sabiedriskā stāvokļa maiņa; viņa dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu aizstāt visu, ko viņš bija zaudējis.
Glābiņš atradās uz Zemes. Viņš bija gatavs darīt visu, lai tikai tuvinātu atgriešanās dienu. Bet no viņa neko neprasīja. Un Jeremejevā aizvien spēcīgāk nostiprinājās liekā cilvēka apziņa.
Viņš pamazām apjēdza, ka visus cilvēka darbošanās veidus var iedalīt tādos, kas cilvēkiem ir vajadzīgi vienmēr, un tādos, kas ir nepieciešami tikai noteiktos apstākļos. Viņa darbs piederēja pie otrās grupas, un tam šeit nebija attiecīgo apstākļu.
Šādas domas viņu vajāja, kamēr viņš ierasti rikšoja pa skrejceliņu apkārt zālei, izdarot izrāvienus, metot kūleņus un atkal turpinot skrējienu. Ar iesildīšanos vajadzēja radīt labu, spēles prieka pilnu garastāvokli, kāds nepieciešams treniņā.
Zālē ienāca Istomins un nosēdās uz zemā soliņa pie sienas. Tas jau bija skatītas, un Jeremejevs kāpināja tempu. Pēc tam, sizdams bumbu, piegāja un apsēdās blakus rakstniekam.
— Jums tagad derētu uzspēlēt, — viņš uzrunāja rakstnieku. — Pakustēties, iesildīties. Vai ne?
Istomins pieklājīgi pasmaidīja.
— Jā, — viņš sacīja galīgi nevietā. — Jaunībā es par to sapņoju. Bet nebija dotumu. Toreiz es pārdzīvoju.
Jeremejevs priecīgi pamāja. Tādas runas viņš bija dzirdējis ne vienu reizi vien, tās bija viņa dzīves sastāvdaļa: cilvēki gribēja iekļūt lielajā sportā un nedaudz apskauda Valentīnu, bet viņš izvairījās, runāja par šīs profesijas grūtībām, taču dvēseles dziļumos lepojās. Viņš piebilda: