— Vai zināt, kā jums trūkst? Sievietes. Lai paraudātu, pēc tam noguris aizmigtu, ne par ko nedomājot. Nē, es neesmu tieši šajā jautājumā sajukusi — es zinu, ko saku.
Viņa atliecās un devās uz durvīm vingrā meitenīgā gaitā. Vai arī šajā brīdī viņa tēloja, vai varbūt tā sevi izjuta?
— Velns parāvis! — izsaucās fiziķis, juzdams, ka pietvīkst.
Petrovs izpūta dūmu strūkliņu un noskatījās Innai pakaļ. Kad viņa bija izgājusi, večuks noteica:
— Viņa ir īsta sieviete, varat būt pārliecināts.
1 — Nešaubos, — noburkšķēja fiziķis.
— Laikam gan vienīgā mūsu vidū. Un sajuks prātā, redzēsit. Sieviete ir tā, kas nevar bez mīlestības. Uz cilvēku, uz dievu, uz laiku — vienalga, uz ko. Attiecībā uz pārējām es šaubos.
— Vai jūs to mācījāt skolniekiem? — Karačarovs nikni noprasīja.
Petrovs pašķielēja uz viņu.
—: Domāšanas inertums, — viņš teica. — Pieņemsim, ka jūs iepazīstina ar cilvēku, kas ir dārznieks, un jūs aiz inerces domājat, ka viņš visu mūžu bijis dārznieks, to ir gribējis un mācījies. Bet varbūt pirms gada vai diviem viņš ir pētījis vulkānus uz Līvijas vai Antenas sistēmā.
— Ahā, — apjucis norūca fiziķis, — tātad jūs esat strādājis uz Līvijas?
— Nē. Es vienkārši domāju tēlos. (
— Tad jums jāaprunājas ar Istominu.
— Bet jums — ar doktoru Serovu, — paziņoja Petrovs. — Tieši to jums gribas.
— Vai patiesi? — ironiski jautāja fiziķis,
— Noteikti.
Fiziķis gribēja noskaisties, bet pārdomāja.
— Liekas, tā arī ir, —: viņš drūmi teica. —t Un kas par to?
Petrovs neatbildēja, izvilka no paciņas ieplēstu cigareti un rūpīgi to aizlīmēja ar papīra gabaliņu.
*
Uzbrukums, domāja Narevs. Kaut kāds pirātisks ūzbru- kums. Interesanti…
Viņš gāja uz inženierposteni pie Rudika un smīkņāja. Gāja, lai gan pasažieriem ieiet energodzinēju korpusā nebija ieteicams: tas bija pieklājīgs aizlieguma formulējums.
Ieraudzījis ceļotāju, Rudiks likās izbrīnījies un dažas sekundes svārstījās, vai neparādīt viesim durvis. Bet viesmīlība uzvarēja, un inženieris, stoiski ticis galā ar izbrīnu, norādīja Narevam uz krēslu un sameklēja tīru glāzi.
— Tūlīt, — teica Rudiks, — es jums ieliešu svaigu.
Viņi ilgi un nopietni dzēra tēju, kā darīdami smalku
darbu. Dzerot tēju, bija ērti sarunāties: vajadzīgā brīdī varēja novilcināt atbildi, iedzerot malku un ilgi izgaršojot; to Narevs zināja jau sen.
Pagāja minūtes piecpadsmit, līdz viņš ierunājās:
— Jūs reti parādāties augšā.
Rudiks iedzēra, izpūta elpu un paskaidroja:
— Liela saimniecība. — Viņš aplaida ar roku postenim, domādams visu, kas atradās energodzinēju sfēriskajā korpusā. — Darba pietiek. Te šis, te tas… Ielejiet, lūdzu, esiet tik laipns!
Narevs ielēja. Tēja bija aromātiska un gandrīz melna, dzert to vajadzēja bez cukura, lai nesabojātu garšu.
—1 Pie jums, domāju, viss ir pilnīgā kārtībā.
—- M-m, — Rudiks noīdēja, paceļot pie lūpām glāzi.
— Tikai baterijas, — Narevs turpināja.
Rudiks nogaidīja, pēc tam izdzēra un nolika glāzi.
— Jā, baterijas, — viņš noteica un apklusa.
Narevs pagaidīja, pēc tam iemalkoja tēju un arī nolika glāzi.
— Jā, tieši baterijas. Ko jūs par tām teiksit?
Rudiks padomāja, ar abām rokām lēni grozīdams glāzi
uz galda.
— Visu, ko zināju, es pateicu kapteinim, —1 viņš beidzot atbildēja. — Riska pakāpe ir nepamatoti augsta. Mēs riskēsim, ja Karačarovs gūs panākumus. Tikai tādā gadījumā.
— Ahā, — piekrita Narevs, — tam ir sava jēga. Var domāt, ka jūs pārāk nesteidzaties uz Zemi.
Rudiks pasvārstīja glāzi plaukstā, bet nedzēra.
— Kas ir Zeme, — viņš nesteidzīgi teica. — Zeme ir vārds. Bet vārds ir simbols. Es pats nemaz neesmu no Zemes. Tikai mācījos tur. Savā novadā sen neesmu bijis; jālido nevis tur, kur gribi, bet, kur sūta. Es lidoju sen. Sis ir trešais kuģis. Nemīlu lēkāt no vienas vietas uz otru. Esmu lidojis ar kuģiem tik ilgi, kamēr tie gar izplatījumu noberza bortus. Vispār esmu mājās tupētājs.
Narevs neviļus iesmējās: vārdi «mājās tupētājs» nebija sevišķi piemēroti cilvēkam, kas pusi savas dzīves pavadījis Visumā, pārvarēdams simtus un tūkstošus parseku lielus attālumus. Rudiks pamāja.
— Jā gan, — viņš turpināja, — tā tas ir. Uz Zemes taču arī mēdz būt mājās tupētāji? Bet Zemes orbitālais ātrums ir trīsdesmit kilometru sekundē, Saules ātrums attiecībā pret Galaktikas centru — divsimt septiņdesmit. Bet māja lido, un cilvēks sēž mājās, tātad viņš ir mājās tupētājs. Vai ne?
— Jā, -—.piekrita Narevs.
— Katrs uztver dzīvi savādāk. Atļaujiet, es jums vēl ieliešu. Sen esmu ievērojis — no tējas noskaidrojas doma.
*— Inženier, — teica Narevs. — Atļaujiet ko pavaicāt.;
— Jūs neesat ierindā — un es neesmu komandieris. Jautājiet! Tikai pateikšu uzreiz un godīgi: ja jūs atkal par baterijām, tad neko jaunu no manis nedzirdēsit.
•—-Es par ko citu. Ja nemaldos, jūs lidojat jau gadus divdesmit piecus? •— Pagājušajā mēnesī sākās divdesmit sestais.
— Tātad… uz Zemes jūs gaidīja komisija? Inženieris ilgi neatņēma glāzi no lūpām. Narevs to
izmantoja.
I — Medicīniskā, bet pēc tam kadru komisija, vai ne? Cik es zinu — divdesmit pieci ir galējā robeža, r. I Rudiks vienā rāvienā izdzēra glāzi un nolika uz galda, to stipri piesizdams; viņa skatiens, pievērsts viesim, bija drūms.
i — Tātad, — viņš secināja, — jūs uzskatāt, ka es necenšos noregulēt baterijas tāpēc, ka negribu atgriezties uz Zemes? Ja jūs nebūtu pasažieris, mēs parunātos dūru valodā… Kā jums varēja ienākt prātā, ka kaut viens no ekipāžas sāks domāt par sevi, ja runa ir par cilvēku glābšanu!
i— Ar prieku atvainojos. Bet glābšana taču nevar būt atkarīga tikai no Karačarova!
| — Lai no kurienes tā nāktu, :— Rudiks dusmīgi sacīja, j— varat būt pārliecināts — ja būs kaut mazākā iespēja, jūs nogādās, kur nākas, i — Patīkami dzirdēt, — atsaucās Narevs.
— Pie tā arī paliekam.
§ — Labi. Esmu pateicīgs par interesanto sarunu. ; — Ienāciet vēl, — pieklājīgi uzaicināja Rudiks.
— Noteikti.
— Un tomēr — labāk palīdziet fiziķim. Citas iespējas neviens no mums pagaidām neredz.
Narevs arī neredzēja, bet bija pārliecināts: ja būs nepieciešams, viņš mācēs atrast tādu iespēju vai, ļaunākajā gadījumā, tādu izdomāt.
*
^ Sveicināta, Zoja, — negaidīti kautrīgi bilda fiziķis. Viņš to bija sagaidījis pie hospitāļa kajītes, kur joprojām gulēja Karskis. Ieiet viņas istabā viņš negribēja: to varētu ievērot citi.
— Sveicināts, doktor! Vai slikti jūtaties? —■= Zoja bija acīm redzami satraukta.
145
— Manuprāt, jā.
6 — 2004
— Ejam!
Ārsta kajītē viņa apsēdināja Karačarovu ūz krēsla.
— Stāstiet! Vai jūtat nogurumu? Galvassāpes? Aparāti liecina, ka viss normas robežās, bet gadās…