Fiziķis un kapteinis lēni apgāja ap sešstūrveidā izvietotām spolēm, un Karačarovs turpināja iesākto sarunu:
— Nē, itin nekādu briesmu …
— Vai jums, doktor, tā liekas jeb vai jūs esat pārliecināts?
— Nu, redzat… principā briesmas pastāv vienmēr. Jūs izmantojat elektrību, bet pat tas spriegums, ko lieto sadzīvē, ir nāvējošs. Elektrostacijās izmanto nenoturīgus materiālus, un arī jūsu kuģis — vai tad tas nav briesmu avots, ja to slikti vada?
— Pret to man nav ko iebilst. Tomēr vēl neviens Transgalaktiskais kuģis tādā veidā nav izmantots.
— Pamēģināšu jūs nomierināt. Protams, būs jāstrādā ar augstspriegumu, un arī pārējie parametri būs lieli. Ja tādu enerģiju, ievērojot mērogus, izmanto kuģa dzinējos, tad es negalvoju par tā drošību. Bet.-y . kā lai jums pa-, saka? Tas ir tāpat kā ar parasto adatu: tās asajā galā rodas tāds spiediens, kādu ir ļoti grūti radīt lielā laukumā. Arī mums telpas liekums notiks tādā apjomā, kas nepārsniedz dažus kubmilimetrus. Man pagaidām tikai jāpārbauda iespēja radīt līdztelpas cilpu un pie tam iegūt skaitliskus rezultātus, kurus man vieglāk noteikt eksperimentāli nekā aprēķināt teorētiski. Kad mēs ķersimies pie paša kuģa, viss būs savādāk: mēs izlieksim telpu ar gravitācijas, nevis elektromagnētiskā lauka palīdzību, un pie tam …
— Atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Šim salīdzinājumam ir arī otra puse: pat ar vienkāršu adatu var izdarīt nāvējošu dūrienu.
— Nu, vai tad mums uz borta ir pašnāvnieku klubs?
Kapteinis brīdi klusēja, pēc tam domīgi noteica:
— Man gribas, lai jūsu eksperiments vainagotos ar panākumiem.
— Man arī — ne mazāk kā jums. Es esmu pārliecināts,
ka nekļūdos. Jāpiebilst,' ka šī klāja spēka tīkls var neizturēt. Katram gadījumam vajadzīga rezerve.
— Labi, šodien pat sāksim vilkt otru kabeli.
; —• Tas ir labi. Bet es uzstādīšu mēraparatūru.
Brīnišķīgi, ja starp diviem vīriešiem nestāv sieviete, promiedams nodomāja kapteinis. Vienkārši brīnišķīgi. Pasaule būtu daudz labāka, ja …
ir
Tās bija savādas dežūras, un starp slimnieku un Veru, tik atšķirīgiem pēc vecuma, ieradumiem, pieredzes, radās dīvainas attiecības. Kas jādara slimniekam, kad viņš sāk izveseļoties? Jāsarunājas, jo sarunās laiks paiet ātrāk un var nedomāt, kurp tas aiztek un kas ikvienu no viņiem gaida nākotnē. Šīs sarunas nav bīstamas, un tādēļ dažkārt var .atļauties vairāk nekā parasti pieņemts; tām nevar būt nekādu seku, un tāpēc nav iemesla tās pārtraukt un drudžaini meklēt jaunu tematu:
— Vai jums bija ģimene?
— Ģimene? Protams.
— Jūs runājat tā, it kā tas būtu obligāti.
—i Tāda likuma, protams, nav. Bet vai tad mēs dzīvojam tikai pēc likumiem?
r— Kā tad vēl citādi?
; — Kas ir likums? Kas ir tiesības? Eksistēja tā saucamās ieraduma tiesības: ieradumam bija likuma spēks, pēc tā vadījās. Ieradums var būt nerakstīts, bet tas eksistē.
1 — Un jums bija ģimene ieraduma dēļ?
— Tā mūsu aprindās ir pieņemts. Ģimene —1 tas nozīmē respektablumu, autoritāti. Mēs taču uzdodam toni citu cilvēku rīcībai… Bet labāk parunāsim par jums, Vera. Es dažkārt domāju: jūs esat jautra, bezrūpīga… jauna. Nevar būt, ka jūs neko neesat atstājusi tur =s uz Antoras, Zemes vai kur citur…
Viņa viegli piesarka, apmierināta ar Karska uzmanību.
— Kas palicis tur? Laikam tikai sapņi. Bet tas nav interesanti.
— Gluži otrādi! Pastāstiet, ja jums nav jāsteidzas.
— Vēl ir laiks. — Vera apsēdās, nopietna, kautrīga, kā eksaminatora priekšā. — Tikai — ko stāstīt? Gribēju redzēt pasauli… un izvēlēties tajā vietu pēc savas patikas.
^— Vai jums mājās nepatika?
— Nezinu. Nē, tur nebija slikti. Bet gribējās kaut kā tāda, kā mums nebija. Gribējās dzīvot milzīgās pilsētās… tādās, kurās var nodzīvot visu mūžu un arī tad līdz galam tās neiepazīt…
— Jā, jā, jums taisnība? tagad mūsu pilsētās divu paaudžu laikā rodas pilnīgi jauni iedzīvotāji… .
— Bet uz Antoras viss ir vienkārši, to apdzīvo tikai trešā paaudze, lai gan — kāpēc es jums to stāstu!
— Un tā jūs arī nepaguvāt neko savai gaumei atrast?
— Droši vien ne. Gribējās meklēt vēl un vēl. Tātad neatradu. Droši vien.
— Nu, pieņemsim, ka būtu atradusi. Jūs vairs nelidotu?
— Es tā biju domājusi.
— Un ar ko tad jūs nodarbotos?
— Kaut kas jau atrastos. Vai tad mazums darbu? Bet visdrīzāk — būtu audzinājusi bērnus.
— Vai jūs mīlat bērnus?
— Ļoti. Man arī šeit to pietrūkst.
— Vai jums bija bērni?
— Ja būtu palikusi uz vietas, tad būtu, — viņa, piemiegusi acis, iesmējās. — Varbūt jūs domājat, ka mani nevar iemīlēt?
— Var, — lēni teica Karskis. Viss bija tik negaidīti: gan tas, ka Vera ir viens no miljardiem cilvēku ar pieticīgām (no administratora viedokļa) prasībām, no tiem miljardiem, kas pievērš sev uzmanību kā ļaužu masa. Un tas, ka saruna pēkšņi ievirzījās par mīlestību, — viņš vairs pat neatcerējās, kad beidzamo reizi bija nācies runāt par šo netveramo substanci, ar kuru tomēr nākas rēķināties valsts plānos un projektos, un pēkšņi viņš juta, ka nosarkst, kā gan neklātos Federācijas Padomes loceklim, — lai arī tādam, kas nekad nav ieņēmis savu amatu. — Var, — viņš tikpat domīgi atkārt<?ja. — Bet… Cik jums gadu?
— Pietiekami: divdesmit viens.
— Nopietns vecums. Vera… Mums ir ticība [3] — tā esat jūs. Ir cerība: tas ir, spriežot pēc jūsu stāstiem, doktors Karačarovs. Kā mums vēl trūkst?
— Laikam tomēr — Zemes.
— Es saprotu, kāpēc jums tā gribas atgriezties.
— Manuprāt, visvairāk gribas jums, vai ne?
Administrators bridi klusēja.
— Redzat, es jums teikšu atklāti…
— Vai tad citādi vispār ir vērts runāt?
— Redzat, es jau esmu zaudējis. Zaudējis… Cik ilgi mēs jau ceļojam pēc aiziešanas no Zemes?
— Drīz būs trīs mēneši.
—; Pieņemsim, pēc mēneša mēs atgriezīsimies.
— Ai, vai jūs tam nopietni ticat?
— Nezinu. Vienalga. Četri mēneši? vai jūs patiešām domājat, ka tāds postenis kā manējais var četrus mēnešus būt neaizņemts?
— Un kas par to? Jūs atgriezīsities, un to atbrīvos jums…
— Tagad redzu, ka jūs vēl esat maza meitenīte. Padomājiet, ko jūs runājat! Manu vietu taču aizņem cits cilvēks!
— Nu, lai viņš …
— Vai viņš gribēs atbrīvot vietu? Vai tas būs mērķtiecīgi? Viņš taču ir pavirzījies augšup, iepazinies ar apstākļiem, nav nekādu iemeslu viņu pazemināt. Tas tomēr ir spēcīgs aizvainojums.
— Bet jūs?
—- .Es jau teicu: esmu zaudējis.
—Vai tad uz Zemes ir maz ko darīt?