—s Sākt no jauna var divdesmit viena gada vecumā, bet man ir daudz vairāk …
— Ne jau pārāk daudz. f
— Paldies… Es taču dzīvoju darbam. Konkrētam. Zināju, ka esmu spējīgs un varu virzīties'arvien augstāk.
— To es nevaru saprast: kāpēc? Es nekur neesmu gribējusi izvirzīties un negribu.
— Kāpēc? īpaši… es neesmu par to domājis. Ja kādam ar to ir jānodarbojas, tad kāpēc gan citam, nevis man? Bet, ja padomjī… Nezinu. Varbūt tas ir instinkts. Tāpat kā pašsaglabāšanās, sugas turpināšanas, savu pēcnācēju nodrošināšanas instinkts …
— Iespējams, ka es kaut ko nesaprotu, bet — tā varēja būt agrāk, taču tagad… Vai tad uz Zemes man nav pieejams viss, kas atļauts citiem?
— Protams, jums ir pieejams tas pats, kas citiem. Bet spēku patēriņš pie tam būs dažāds. Redzat, pat vislabvēlīgākajos apstākļos planēta nekad nebūs ābols, kuru var bez traucējumiem sadalīt tik un tik absolūti vienādās daļās, lai katrs saņemtu pa šķēlītei.
— Manuprāt, tas ir ļoti novecojis instinkts.
— Es piekrītu. Bet vai maz kas pie mums ir novecojis? No šāda viedokļa skatoties, cilvēkam jau sen nav vajadzīgi, piemēram, mati. Lai arī tie ir ļoti skaisti. Jūsējie …
Vera nedaudz atvirzījās, un viņa roka apstājās gaisā.
— Nevajag.
— Zināt, naktī, kad pamostos, man dažreiz liekas, ka tā nav lampa, bet mēness. Smieklīgi, vai ne?
—• Nebiju domājusi, ka sāksiet runāt par mēnesi.
—1 Vai tad es vispār neesmu līdzīgs cilvēkam?
— Cilvēki mēdz būt dažādi. Pat pie mums uz kuģa. Liekas — mūsu ir maz, bet pret katru izturies savādāk. No Nareva, piemēram, es mazliet baidos. Bet Petrovs —■ tik labsirdīgs, visu laiku sēž savā stūrītī. Taču skatiens viņam dažreiz mēdz būt ļoti jauneklīgs.
—■- Petrovs… Jā, protams. Kā viņam ar veselību?
— Ar veselību? Manuprāt, viņš nesūdzas.
— Labi… Bet ko jūs domājat par mani?
— Nu … kādēļ tas jums vajadzīgs?
— Ja negribat, neatbildiet.
— Ar jums ir interesanti parunāt.
— Un viss?
— Šķiet, man laiks iet.
— Pagaidiet. Jums vēl ir laiks.
Verai arī pašai nemaz negribējās iet prom.
— Nu, piecas minūtes es vēl pasēdēšu. Labi?
*
Narevs gulēja uz dīvāna un skatījās ekrānā ar tādu interesi, it kā tur rādītu piedzīvojumu filmu. Tomēr pa ekrānu virzījās tikai garas teksta rindkopas, lēni parādoties no apakšas un slīdot augšup.'
Narevs pastiepa roku un nedaudz samazināja ātrumu, lai varētu aptvert izlasīto.
Tā bija viena no seno zvaigžņu ekspedīciju atskaitēm. Tādas atskaites bija katra kuģa informatorā, lai gan diez vai tās interesēja pasažierus — galvenos lasītājus uz kuģa, bet ekipāžu vēl jo mazāk. Taču Narevs to pārlasīja jau otro reizi.
«Novērojumi, kas izdarīti ar kuģa observatorijas instrumentu palīdzību, deva iespēju precizēt priekšstatus par to Galaktikas daļu, kuras novērošana Saules sistēmas robežās ir stipri apgrūtināta tādēļ, ka tumšā putekļu masa noslāpē to zvaigžņu starojumu, kas atrodas Galaktikas plaknē.
Novērojumi apstiprināja agrāk izdarītos secinājumus, ka šī Galaktikas daļa pēc savām zvaigžņu klasēm principā neatšķiras no agrāk izpētītajiem apgabaliem.
Zināmu interesi izraisa varbūt tikai «0» klases zvaigzne, kas ir ierakstīta Jaunākajā Katalogā ar numuru 7878. Ar pietiekamu precizitāti noteiktais NK-7878 ātrums un virziens attiecībā pret Galaktikas centru liecina, ka šī zvaigzne negriežas kopā ar mūsu zvaigžņu sistēmu, bet kustas, šķērsodama Galaktikas plakni, ar negaidīti lielu ātrumu — ap 600 kilometru sekundē, kas par veselu vienību pārsniedz mums zināmo zvaigžņu pekulāro ātrumu un ir daudz lielāks pat par tuvākās gigantiskās galaktikas spirāļveida atzaru griešanos. Zvaigznes kustības virziens ļauj izteikt minējumu, ka tā nav Galaktikas loceklis, bet ir nākusi no ārpuses, iespējams — no Lielā Magelāna Mākoņa.
Tā kā Lielā Magelāna Mākoņa ātrums ir pozitīvs, bet zvaigznei — gluži otrādi — negatīvs, no šī minējuma izriet interesants secinājums, un proti: NK-7878, ja tā patiešām radusies mums tuvākajā Vietējās sistēmas galaktikā — vai arī viela, no kuras tā varēja pēcāk izveidoties, — tikusi izsviesta no šīs galaktikas tādu enerģijas atbrīvošanās procesu rezultātā, kuru avots varēja būt tikai…»
Narevs aizvēra acis, nolaida galvu uz rokām. Ar prātu bija grūti uzreiz aptveramas visas sekas, kādas varēja irasties, ja viņa redzes laukā — domās, protams, —: parādītos šī zvaigznīte. Vajadzēja padomāt, sākt nodarboties ar astronomiju… «Ar ko man tikai nav nācies nodarboties!» jau kuro reizi jautri nodomāja ceļotājs Narevs. Pienākusi kārta astronomijai. Nekas, arī tas ir jāiztur…
Viņš atkal pacēla acis. Dažas rindas bija aizslīdējušas, tagad uz ekrāna bija jauns teksts: ' •
«Diez vai ir nepieciešamība speciāli uzsvērt, ka izteiktie atzinumi pagaidām nav apstiprināti ar citiem novērojumiem. Tomēr eksistē fakts, ko var minēt kā argumentu par labu šai hipotēzei. Tā būtība ir tāda, ka zvaigznes NK-7878 enerģijas patēriņš laika vienībā nedaudz pārsniedz parametrus, kas raksturīgi «0» klasei, bet noteiktas spektrālas savdabības, kas sīkāk izklāstītas nākošajā šīs atskaites nodaļā, var tikt interpretētas kā apliecinājums zvaigznes vaiņaga vielas reakcijai ar Galaktikas retināto putekļu vielu. Šī reakcija, starp citu, nevar attīstīties kaut cik ievērojamos mērogos, tā kā putekļu viela tiek izkliedēta zem zvaigznes starojuma spiediena un tiešā saskarsmē ar vaiņagu var tikt iesaistīta tikai tās neliela daļa. Jautājums par NK-7878 planētu sistēmu paliek atklāts, tā kā relatīvi īsais laiks, kurā notika novērojumi, nedod iespēju kaut cik noteikti apstiprināt, ka novirze zvaigznes kustībā, kuru varētu izskaidrot ar lielu planētu izsaukto perturbāciju iespaidu, ir ārpus iespējamās kļūdas robežām. Sīkāk par to skat. Atskaites trešajā nodaļā…»
Narevs pastiepa roku un izslēdza ekrānu. «Vaļa» informatorā trešās nodaļas nebija, bet galveno viņš bija uzzinājis. Ceļotājs pašūpoja galvu un noteica balsī — kā darīja vienmēr, kad formulējums viņam likās ievērības cienīgs:
— Ja šāda zvaigzne neeksistētu, to būtu vajadzējis izdomāt.
Frāze bija plaģiāts," bet tādi sīkumi Narevu nekad nemulsināja.
augšējā pakāpiena un piestiprināja kaut kādus vadus, kurus apakšā pieturēja Petrovs.
— Doktor! —: kapteinis pasauca. — Doktor Karačarov!
Fiziķis rāpus izlīda no šauras spraugas starp spoļu postamentiem un eksperimentālā pjedestāla jumolu.
Uz laboratorijas klāja, kā Ustjugs tagad dēvēja bijušo tūristu klasi, daudz kas bija mainījies. Šķērssienā izurbti vairāki caurumi, un resna caurule gāja lejup, šķērsoja kravas klāju un bija pievienota kādam no sūkņiem, kas ar fiziķa, Nareva un inženiera kopējām pūlēm tika pārkārtots pietiekama retinājuma radīšanai zem caurspīdīgā jumola. Aiz borta vakuuma bija, cik uziet, bet šeit, laboratorijā, to nācās radīt mākslīgi: fiziķis bija teicis, ka tā ir vienkāršāk.
— Ā, kaptein, sveicināts! == viņš ieklepojās. —= Putekļi ..,
Mila un Inna, kuras strādāja iekārtas otrā pusē, izdzir- dušas viņa balsi, atliecās un paskatījās šurp. Viņas vienlaicīgi uzsmaidīja — protams, ne kapteinim, bet fiziķim.